Kamēr citur ierobežojumus samazina, mēs, cīnoties ar visaugstāko Covid-19 inficēšanās līmeni Eiropas Savienībā (ES), dzīvojam kārtējā mājsēdes režīmā. Šādi Latvijas sabiedrība maksā par nespēju mobilizēties. Daudzi uzdod jautājumu: kāpēc nespējām vienoti un mobilizēti stāties pretīm infekcijai, nespējam savākties un pienācīgi savakcinēties? Kurš vainīgs?
Visvienkāršāk nelaimē ir vainot valdību, ministru, vakcīnu atbalstītājus vai tās pretiniekus. Bet vai atbildes nav meklējamas mūsu atjaunotās valsts vēsturē?
Mūsu sabiedrība ir pārāk sašķelta, mēs neticam savai valstij, necienām likumus un vispārpieņemtās sabiedrības normas, mēs pieprasām tiesības bez pienākumiem un atsakāmies par savu rīcību uzņemties atbildību. Mums kā sabiedrībai trūkst kopīga vienojoša mērķa, tāpēc enerģiju un līdzekļus neveltām kopēja labuma radīšanai un tērējam citu apkarošanai, ierobežošanai. Saliedētības trūkums mūs ir novedis pie nespējas efektīvi stāties pretīm krīzēm un izaicinājumiem, nespējas efektīvi attīstīt valsti. Atrašanās ES “nesekmīgo” valstu vidū diemžēl ir mūsu pašu attieksmes un rīcības likumsakarīgs rezultāts. Atcerēsimies, cik bijām vienoti mūsu valsts atjaunošanas laikā. Kā bijām gatavi dzīvot kaut pastalās, bet brīvā valstī.
Kas notika? Kāpēc ļāvāmies sašķelties?
Atjaunotās valsts vadošajos amatos turpināja rušināties komunistiskie funkcionāri, kuri visnotaļ ātri valstij, tās sabiedrībai, ierādīja “slaucamas govs” lomu. Atcerēsimies, kā tika pirkti un pārdoti valsts lēmumi, kā tika īstenota privatizācija, saujiņai ļaužu apkrāpjot lielāko sabiedrības daļu. Kā bijušais Ventspils mērs kļuva par tolaik plaukstošās ostas visu uzņēmumu īpašnieku un super miljonāru, kā apzeltīti tika vajadzīgie politiķi, kā tālaika kādam ministru prezidentam tika uzsaukts pasaules apceļošanas brauciens, bet vēl kāds Saeimā pazaudēja kukuļa portfelīti. Acerēsimies, kā ventspilnieki pārmaksāja par savu dzīvokļu privatizāciju. Kā par kapeikām dabūja pārdot sertifikātus, lai vēlāk tos par daudzkārt lielākām summām atpirktu.
Šoruden pētījumā, kā Latvijas ekonomika attīstījusies 30 neatkarības gados, atziņas pauda Stokholmas ekonomikas skolas pasniedzējs Džefrijs Somerss un transporta jomas ekonomists Kaspars Briškens, secinot, ka deviņdesmitajos gados Latvija diemžēl atteicās no vairuma Āzijas valstu “tīģeru” ekonomikas attīstības modeļa un izvēlējās uz ārzonu finansēm un tikai uz tranzītu un naudas mīšanu balstītu ekonomisko attīstību. Toreizējās izvēles sekas bija turpmākajam periodam raksturīgā nevērība pret valsts industriālo politiku, kas gala rezultātā radīja ekonomiku, kura balstās uz spekulācijām un korupciju.
Vairs nav noslēpums – uz ārzonu finansēm un tranzītu balstīto attīstības modeli kūrēja bēdīgi slavenais Aivars Lembergs, kura vadībā tranzīts, kas deva būtisku pienesumu valsts ekonomikai, tika izsaimniekots. Toreizējā valsts izvēle nebija nejauša, tā bija valsts “naudas pumpju” sagrābušo komunistisko funkcionāru izvēle, dodot tiem iespēju turpināt slaukt valsti, vienlaicīgi nodrošinot sagrābto miljardu legalizāciju. Valsts industrializācijas politika un spēcīgas ekonomikas radīšana šiem darboņiem nebija svarīga – galvenais bija kontrolēt nozīmīgās valsts naudas plūsmas.
Diemžēl politiskā korupcija nodrošināja valsts atpakaļkrišanu komunistisko funkcionāru valgos. Izpalika valsts attīstībai tik nepieciešamais lustrācijas process. Lai lielzagšanu varētu turpināt, vitāli nepieciešama bija sašķelta sabiedrība. Latvieši pret krieviem, pilsētnieki pret lauciniekiem, nevakcinētie pret vakcinētajiem, sliktais NATO un labā Krievija, neticība valstij, sabiedrības degradēšana bija un ir lielzagļu panākumu atslēga. Lai paverdzinātu, tiem pašiem ventspilniekiem tika un tiek stāstīts par demokrātiju kā vairākuma varu, ignorējot lietu apspriešanas un mazākuma tiesību ievērošanas mehānismus.
Dalīšana savējos un svešajos, citādi domājošo apkarošana un “izēšana” no pilsētas ir Ventspils realitāte arī šodien. Venstpili pieminu, jo deviņdesmitajos gados tieši no Ventspils plūda galvu reibinošas naudas plūsmas atsevišķu politiķu un pat veselu politisko partiju pirkšanai. Arī šodien, kad šķietami liekas, ka vairs tā nenotiek, mēs saskaramies ar politisko prostitūciju, proti, atsevišķu politisko spēku un to politiķu dīvainajiem lēmumiem. Nav noslēpums, ka šodien par Lemberga varas balstu Ventspilī ir kļuvis Nacionālās apvienības Ventspils valstpilsētas domes deputāts Kārlis Vočtavs, kurš tāpat kā bijušais Ventspils pilsētas domes deputāts, saskaņietis Vitālijs Trusevičs, modri stāv sava komunistiskā saimnieka vērtību sardzē.
Covid-19 mums māca, cik svarīgi ir būt vienotiem, lai mēs kā sabiedrība varētu sekmīgi stāties pretīm izaicinājumiem. Lai kādi tie arī nebūtu. Mums nav jāapkaro vienam otru, bet kopā kā sabiedrībai jāvēršas pret ikvienu, kas mūs šķeļ – vienalga, vai tie ir ārēji spēki, kādas nedraudzīgas valsts melu propaganda, vai mūsu politiķi, kuri sabiedrības šķelšanu izmanto savtīgo interešu realizācijai. Varas uzurpēšana, vēlētāju uzmešana un korupcija ir ļaunums, kas saēd valsti un sabiedrību. Savukārt viedokļu dažādība, cieņpilna attieksme, atklātība ir atslēga uz saliedētu un pārtikušu sabiedrību.
Mūsu tautas dižgars Rainis reiz teica: “Ne tauta pret tautu tad karos, bet visas kopā pret tumsu”. Lai Raiņa vēlējums kļūst par mūsu sabiedrības saliedētības un uzvaru atslēgu.
9.11.2021. / Autors: Aivis Landmanis / Foto: Pixabay
