Pandēmijas “trešā viļņa” gaidās, uz ekonomikas krituma un vispārējā sabiedrības noguruma fona beidzamo nedēļu sabiedriski politiskie notikumi un aktuālo ziņu vide piedzīvojusi teju vai brīnumainu augšāmcelšanos: sak, viss taču ir kārtībā, “helikopteri” bārsta dzīvu naudu no gaisa, uzņēmējiem tiek miljonu miljoni, atbalsta upēs var pat peldēties, bet iesmelt sev kādu naudas spainīti ir iespēja teju ikvienam…
Patiesība gan ir mazliet rūgtāka par analgīna tableti. Labklājības ministrijas pārzinātajos pansionātos mirst mūsu vecīši, kamēr no ministrijas kabinetiem nav sagaidīts nekas vairāk kā “vadlīnijas”. Iekšlietu ministrijas struktūras un policijas iecirkņi izmisīgi gaida remontus un cer piesaistīt darbiniekus, ierindas policistus, izmeklētājus, kuru iztrūkums sasniedzis teju pusi no nepieciešamā apjoma. Uzņēmēji pilda papīru kalnus, lai saņemtu viegli solīto, bet grūti dabūjamo atbalsta finansējumu. Skolotāji uz savu sākumskolas klasi vienu dienu var doties, bet nākamajā jau atkal turpina mācīt skolasbērnus no mājām. Bet vakcinācijas process, pat neraugoties uz vismaz publiski aktīvo rosīšanos, nekust no vietas. Savukārt sabiedrības “briesmu apziņa” krītas arvien vairāk, cenšoties apiet noteiktos ierobežojumus un vismaz imitējot “normālo normālību”.
Bet aizkulisēs skan tuvojošos pašvaldību vēlēšanu “zvani”, kas, protams, ir signāls dažāda līmeņa populistiem, sabiedrības glābējiem un vienkārši tiem politikāņiem un politiskajām partijām, kuru valsts vadīšanas prasmes izrādījušās, diplomātiski sakot, zem lielas jautājuma zīmes.
Viens no variantiem, protams, ir pats vienkāršākais un pat banālākais: viss ir slikti, tāpēc dodiet man varas grožus un tieši es izvedīšu valsti (un pašvaldības) saulītē. Zināmu auditorijas (lasi – vēlētāju) daļu šādi ļaudis vienmēr ir uzrunājuši, it īpaši tad, ja ar pārliecinošu sejas izteiksmi un runas plūdiem var pārliecināt lētticīgākos par to, ka “es zinu labāk, kā ir īstenībā”, ka visur ir ļaunā sazvērnieku roka, vispasaules sazvērestība un “blēžu bars”, kas to vien gaida, lai “iečipotu” iedzīvotājus ar farmācijas milžu radītajām vakcīnām, izdomātiem un safabricētiem nāves gadījumiem pansionātos, slimnīcās un mājsaimniecībās. Te palīdzēt var vienīgi “strukturētais ūdens” un politiķis, kurš deklarē: “es neesmu tāds, kā visi citi”… Taču pret šo populisma paveidu cīnīties bezjēdzīgi – tas ir ticības, nevis argumentu jautājums… Un kāda daļa noteikti piekritīs globālajām sazvērestības teorijām, riskējot gan ar savu, gan līdzcilvēku veselību tās “augstākās patiesības” vārdā.
Cits stāsts ir par daudz rafinētāku populisma veidu. Piemēram, naudas dalīšanu (kamēr vēl ir, ko dalīt). Kā atšķirt prastu populismu no patiesas vēlmes palīdzēt grūtā brīdī? Vai, piemēram, Nacionālās apvienības priekšlikums ar visnotaļ jūtamu summu atbalstīt ģimenes ar bērniem (iedomājieties, trīs bērnu ģimene savos kontos saņems 1500 eiro – un tas patiešām ir nopietns atbalsts) ir tikai un vienīgi “gājiens ar zirdziņu” pirms gaidāmajām vēlēšanām, vai patiesa pārliecība par tieši šāda atbalsta lietderību? Vai, piemēram, nākamais priekšlikums (gluži kā vairāksolīšanā – kura partija izdomās vēl kaut ko inovatīvāku, ko ātri “iešķiebt” plašai publikai) par 200 eiro atbalstu katram senioram patiešām būs atbalsts grūtā brīdī, vai arī “mana atbilde” pirmsvēlēšanu kampaņas sprinta distancē?
Var daudz diskutēt par to, vai un kā jāsniedz atbalsts. Vai un kā “helikoptera nauda” palīdzēs pārlaist krīzes laiku. Vai un kā konkrētais palīdzības mehānisms kaut uz brīdi atvieglos ikdienu šajā grūtajā laikā. Vai kurš galu galā par to visu maksās jau rīt. Un galu galā – vai, pieņemot lēmumus par atbalstu, vispār eksistē kāds vienota un vismaz daļēji izstrādāta kopēja stratēģija gan atbalstam, gan pabalstam, lai nebūtu riska, ka vienīgā mēraukla kārtējam “piedāvājumam” ir priekšvēlēšanu populisma skala, kur priekšlikumi mērāmi pēc desmit populisma baļļu skalas.
P.S. Interesanti, ka vienreizējiem maksājumiem plānots iztērēt gandrīz 300 miljonus eiro, no kuriem bērnu pabalstiem atvēlēti 182 miljoni eiro, bet atbalstam senioriem – 113 miljoni. Vienkārši salīdzinājumam: žurnāls “Ir” izpētījis, ka Latvijas policijas gadu desmitiem neremontēto telpu vai, izsakoties LTV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” terminoloģijā, “policijas midzeņu” savešanai kārtībā nepieciešami 196 miljoni eiro. Visu policijas iecirkņu (īpaši reģionos). Naudas šim projektam nav.
18.03.2021. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
