Asā publiskā reakcija uz priekšlikumu vecākiem nodrošināt katru skolnieku ar datoru un internetu kārtējo reizi mums – sabiedrībai, politiķiem, ierēdņiem – atgādina, cik Latvijā ir svarīgi katrā problēmā un tās risinājumā neaizmirst par sociālo un (ne)labklājības “dimensiju”.
Jo vienmēr, tiklīdz “zāle kļūst zaļāka”, tas mums aizmirstas ļoti ātri… Pērn dažu pilsētu sociālo dienestu darbinieki pat cēla trauksmi, ka viņu aprūpētie cilvēki zaudē svarīgumu domju deputātu un arī sabiedrības acīs. It kā iepriekšējo gadu vispārējais labklājības kāpums un vidējās algas pieaugums automātiski atrisinātu arī visas hronisku bezdarbnieku, trūcīgu (un daudzbērnu) ģimeņu, vientuļu vecāku vai pensionāru, bezpajumtnieku likstas…
Ja drīkst tā teikt, šī ir Covid-19 gaišā puse. Cilvēki patlaban var droši atzīties, ka viņiem – nu labi, ne viņiem pašiem, bet “mums pazīstamiem cilvēkiem” – ir nopietnas materiālas un sadzīviskas problēmas. Hei, jūs, “tur, augšā”, neizliecieties tās neredzam!!! Tāpēc daža ierēdņa vai turīgāka līdzpilsoņa vīpsna “kas tie par vecākiem, kuri bērnam nevar, teiksim, LMT nomaksā nopirkt tādu nieku kā planšete!” paliek vien šāda morālā kropļa prātiņā. Gaisā ir jūtams risks, ka teicēja popularitāti tas nevairos.
Izglītības un zinātnes ministrijas nostāja – ikvienam skolniekam mācību darbam jānodrošina internets un dators vai vismaz planšete kā tā atvieglotā versija – ir ne tikai pareiza, bet pašsaprotama. To apstrīdēs varbūt tikai pavisam saērcināta ome, kura jūtas nespējīga mazbērnu “izdabūt no viedtālruņa”. Velns slēpjas detaļās – un ne tikai tūkstošu ģimeņu trūcībā vai Satversmes pārkāpšanā (praksē liedzot bezmaksas izglītību).
Citas būtiskas problēmas jau pieteicis tiesībsargs Juris Jansons. Kādām tieši programmatūrām – protams, legāli iegādātām! – jābūt skolnieka ierīcē? Vai daudzbērnu ģimenē katrs bērns jānodrošina ar viedierīci – vai arī viņiem būs “jāstāv rindā” uz vienu? (Baidos, saticību bērnu starpā un vecāku sirdsmieru tas nevairotu.)
Latvijas Pašvaldību savienība atgādina par to, ka dārgi būvētais jaudīgā interneta “autobānis” nemaz nesasniedz attālos novadus – un tur dzīvojošos skolniekus – to mazapdzīvotības un cilvēku zemās maksātspējas dēļ. Te ir vajadzīgs valdības subsidēts risinājums.
Skaidrs, ka “skolnieku datorizāciju” nedrīkst veikt bez, mazākais, nopietna sociālā atbalsta no valsts un ES līdzekļiem. Taču vienīgais patiesi efektīvais risinājums ir acīmredzams: par budžeta un ES naudu tas jādara valdībai, IZM un Satiksmes ministrijai – roku rokā ar sakaru uzņēmumiem (LVRTC, LMT vai “tet”). Tas, ka Roberts Ķīlis bija neveiksmīgs izglītības ministrs, ne nieka nemazina viņa kādreizējā priekšlikuma neapstrīdamību: valstij jāiedod planšete katram Latvijas skolēnam!
Apjomīgs vienādu viedierīču – ar tajās rūpnieciski iekļautu vienādu, tieši mācību un pašmācības vajadzībām paredzētu programmatūru – iepirkums padarītu katra eksemplāra cenu pavisam zemu. Pat zemāku par vecākiem sarūpējamo apavu – (senā dziesmā minēto un te virsrakstā apspēlēto) “tēvja darīto pastaliņu” – pāri…
Centralizēta apkope un remonti arī dotu lielu ekonomiju. Šīs iekārtas, protams, paliktu valsts/skolas īpašumā, nodrošinot pret iespēju (diemžēl, tā pastāv vienmēr!) kādām no tām uzrasties lombardā. Turklāt, kas nav mazsvarīgi, skolnieku vidū nerastos iespēja “mērīties planšetēm”. Raugies, kā gribi, vieni vienīgi ieguvumi!
Esmu pārliecināts: IZM pati labprāt tieši to piedāvātu. Taču Ilga Šuplinska un viņas padotie zina, ar cik demonstratīvu skopumu valsts naudu sargā Finanšu ministrija un ar to jau pilnīgi saaugušais Jānis Reirs. Šis ir gadījums, kad skopais maksā ne tikai divreiz, bet pat ar Latvijas nākotni!
P.S. Daži pašvaldībnieki izsaka bažas par attālinātu mācību “normalizēšanu”, jo tas ir krīzes risinājums – normālā situācijā jāsaglabā bērnu tiesības iegūt izglītību tiešā kontaktā ar skolotāju. Taču, spriežot pēc LPS kopējās nostājās, tā ir tikai apzināta – pret JKP ministri vērsta – Saeimas opozīcijas partiju retorika. Pārmetumi saistās ar sazvērestības teoriju, ka valsts, līdzekļus taupot, ar tālmācību datoros radīs “izglītību nabagiem”, bet klātienes skola – klasēs, tiešā pedagoga vadībā – kļūtu par turīgu ģimeņu privilēģiju.
23.07.2020. / Autors: Dainis Lemešonoks, speciāli “Ventspilnieks.lv” / Foto: Pixabay
