Par problēmām, ko darba tirgū rada plaši kritizētās izmaiņas sociālo iemaksu veikšanā, un par tām nepieciešamajiem risinājumiem žurnālists Dainis Lemešonoks īpaši Ventspilnieks.lv izvaicā Jāni Endziņu, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāju. LTRK biedru sarakstā ir 2748 uzņēmumi un organizācijas.
Iespējams, likumu izmaiņas nosodošie mediji sākotnēji izvēlējās nepareizu taktiku, koncentrējoties uz autoratlīdzību saņēmēju grūtībām. Tādejādi politiķos radās pārliecība par izmaiņu kritiķu savtību. Tas, ka obligātais minimālais maksājums apgrūtina un padara neiespējamu nepilnas slodzes darbu, šķiet, sabiedrībai īsti atklājās tad, kad likuma izmaiņas stājās spēkā.
Kādi ir LTRK un uzņēmēju iebildumi pret šo jaunievedumu? Kādas ekonomiskās sekas jūs tam prognozējat?
Sāksim ar sekām. Mēs prognozējam, ka – ja prasība paliks spēkā tagadējā redakcijā – liela daļa cilvēku, kuri šobrīd strādā nepilna laika darbu, to zaudēs. Jāvaicā, vai darba tirgus spēs viņiem piedāvāt citas iztikas iespējas? Un kā tas ietekmēs sociālo budžetu?
Kāda tad, jūsuprāt, būs ietekme uz šo budžetu? Valdība tagad cer tajā
saņemt vairāk, bet saņems mazāk?
Mēs paredzam (šis process jau ir lēnām sācies), ka virkne uzņēmumu, lai izvairītos no neprognozējamības savā darbībā, likvidēs nepilna laika darba vietas. Ja kādā bija, tikai piemēra pēc, 20 nepilna laika darbinieki, tad, ļoti ticams, tiks atstāti 10 jau pilnas slodzes darbinieki, bet pārējie saņems uzteikumu. Ja atlaistie neatrod darbu citur, viņi vēršas pie valsts pēc palīdzības – tātad tērē, nevis piepilda sociālo budžetu.
Otra problēmas dimensija ir vēl nevēlamāka – daļa no šiem cilvēkiem pāries uz
ēnu ekonomiku. Cīņa ar to buksē – Latvijā kopumā pēdējos deviņos gados nelegālā biznesa apjomi svārstās robežās no 20,7 līdz 25,5% no visa iekšzemes kopprodukta. Starp citu, pēdējais šā gada mērījums par 2020. gadu uzrāda sliktāko rezultātu šajā posmā. Tādi ir ēnu ekonomikas indeksa aprēķini, ko jau vairāk nekā desmit gadus veic Rīgas Ekonomikas augstskolas zinātnieki profesora Arņa Saukas vadībā. Viena no tā sadaļām ir darbinieku patiesā skaita neuzrādīšana.
Pirms sāku ar mūsu pretenzijām, uzsvēršu: LTRK atbalsta sociālās apdrošināšanas sistēmas sakārtošanu. Par gandrīz trešdaļu no Latvijas strādājošajiem iemaksas tiek veiktas no summas, mazākas par minimālo algu. Tas ir kliedzoši, tas ir jālabo!
Mums ir divi galvenie iebildumi pret jaunajām izmaiņām. Pirmais: mūsuprāt, ir izvēlēts pats neveiksmīgākais laiks. Pirms sākās Covid19 pandēmija, mūsu galvenā problēma bija darbaspēka nepietiekamība Latvijas ekonomikā. Tad, ja daļa nepilnu darba laiku strādājošo nokļūtu uz ielas, varētu teikt, ka tas nav nekas draudīgs – ir daudz citu vietu, kur viņus gaida atplestām rokām. Taču Covid-19 laikā iekšzemes kopprodukts (IKP) samazinās, valdība ieviesa instrumentus uzņēmumu atbalstam, palīdzot tiem nebijušā apjomā. Arī bezdarba
rādītāji ir nopietni, virs 70 tūkstošiem, kaut vasara parasti ir labvēlīgs laiks darba meklētājiem. Neveiksmīgi sakrīt arī tas, ka daudziem uzņēmumiem, kuru darbību smagi aizķēra Covid-19 – piemēram, ēdināšanas bizness, tagad vajag vairāk iespēju nodarbināt cilvēku nepilnās slodzēs. Tas kļūst par sarežģītu vienādojumu: valsts saka, ka dīkstāves pabalstus un algu subsīdijas mazinās, jo ir taču dotas iespējas strādāt (bet ievērojiet obligātos kvadrātmetrus un citas sanitārās prasības!) – savukārt ja cilvēki strādā nepilnu darba laiku, viņu sociālām iemaksām jābūt kā no pilnas slodzes.
Uzņēmumiem jaunievestā kārtība rada nevēlamu apgrūtinājumu prognozēt savas izmaksas. Lai noturētos uz ūdens, ir jārēķina produkta vai pakalpojuma pašizmaksa, un darbaspēka izmaksas ir neatņemama tās sastāvdaļa, ko līdz šim varēja precīzi aprēķināt. Tagadējais regulējums nepilnas slodzes darbam ievieš praksi, ka uzņēmumam VID pašās gada beigās piesūta rēķinu par to, cik jāsamaksā par šādi nodarbinātiem. Vai darba devējam jāiet pie zīlnieces, lai varētu prognozētu šīs izmaksas? Uzņēmumi atradīs risinājumu, bet vai tas būs labs strādājošajiem? Ja darba devēji laikus zinātu, kāda summa ir jāpiemaksā, ja tā ir adekvāta – kāpēc viņiem atlaist cilvēkus?
Mums šķiet, ka šāds risinājums varētu būt pat ar antikonstitucionālu ievirzi. Jo darba devējs saņems pēc 20. decembra vienu rēķinu par iepriekšējo laiku un par kopējo summu. Taču tur nebūs atšifrēts, cik tieši ir jāmaksā par konkrēto darbinieku Jāni vai Annu – esot jārūpējas par personas datu aizsardzību u.t.t.
Taču ko darīt, ja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra ir kļūdījusies aprēķinos? Ja nu piecu darbinieku uzņēmumam atsūta rēķinu par miljonu?
Citos gadījumos, kad VID piestāda uzrēķinu, tajā norādīts konkrēts pārkāpums, neievērotie normatīvie akti, tur ir pierādījumi un aprēķini. Ja uzņēmums tam nepiekrīt, tas var pārsūdzēt lēmumu VID ģenerāldirektorei. Ja neatzīst viņas nostāju, var iet uz tiesu. Te veidojas situācija, ka darba devēja tiesības – uz
taisnīgu tiesu un tiesisku aizsardzību – var tikt aizskartas. Nevar taču katru reizi iet uz tiesu apstrīdēt sev piesūtīto rēķinu, lai tādā veidā uzzinātu, ka tas ir pamatots! Savas aizdomas tiesai ir jāpamato.
Ir procesuāli apsvērumi, uz kuriem jau norādīja Valsts prezidents. Šāda mēroga reforma ir veikta bez saprotamiem datiem, bez nopietnas to analīzes. Neviens nevar pateikt, cik tad liels ir tas cilvēku kopums, ko un kādās kategorijās “aizķers” jaunā kārtība. LTRK no VID saņēma datus, ka pagājušajā gadā cilvēku skaits, par kuriem sociālās iemaksas ir veiktas no atalgojuma, zem minimālās algas līmeņa, pārsniedz 240 tūkstošus. Milzīgs skaitlis! Problēma ir samilzusi, un tā ir jārisina. Ja skatāmies detalizētāk – cik cilvēku ietilpst noteiktajās atvieglojumu grupās (jaunās māmiņas, invalīdi, studenti, pensionāri…)? –, tad neviens to nezina.
Otrs prezidenta iebildums, kam piekrītam – šādas lielas pārmaiņas nevar virzīt budžeta “pakā”. Ja netiek apstiprināts budžets, tad valdība krīt.
Rodas iespaids, ka ar jums nebija pat formālu konsultāciju? Jūsu līderis Aigars Rostovskis Delfu portālā saka: “Iepriekš par nodokļu reformu vispirms notika diskusijas un tad pieņēma, bet tagad – otrādi.”…
Tur jau tā problēma, ka šajā gadījumā bija tikai ļoti īss formāls process. Šķiet, ka pēdējo likuma projekta redakciju ieraudzījām tikai īsi pirms valdības sēdes. Šādi izlemt tik apjomīgas reformas noteikti neatbilst labai praksei un ir kaitīgi valsts izaugsmei.
Kas ir galvenais, ko jūs, LTRK, piedāvājat mainīt?
Pirmais, ko gribam mainīt šajā brāķī – panākt, lai darba devējs spēj prognozēt, cik viņam izmaksā nepilna darba laiku strādājošie. Tas mazinātu viņu atlaišanu draudus. Otrs: iet uz minimālo summu pakāpeniskāk, nevis vienā piegājienā, bet divos vai, labāk, trijos gados. Tas mazāk ievilktu cilvēkus ēnu zonā.
Vai ir pārliecība, ka šis jaunievedums valdībā un Saeimā tiks racionāli koriģēts? Ja nu “Reira kantoris” iespītējas?
Jā, te jums taisnība: izskatās, ka šis tiešām ir finanšu ministra projekts. Vēl pirms grozījumu spēkā stāšanās mēs tikāmies ar visām Saeimas frakcijām, izņemot “Jauno Vienotību” – tai neesot bijis laika… Ja frakcija neatrod iespēju tikties ar lielāko Latvijas uzņēmēju organizāciju, tas daudz ko pasaka par tās
darba stilu. Proti, “paši visu zinām!”. Sarunās lielākā daļa mūsu uzklausītāju atzina: šis ir likumdošanas brāķis. Uz to jau norādīja Valsts prezidents, lūdzot Finanšu ministrijai veidot darba grupu nepieciešamajiem labojumiem. To neatzīst finanšu ministrs, ministrija. Te jāvaicā: kas būs stiprāks? Atkal valdības stabilitātes apsvērumi? Neviens negrib to šūpot un zaudēt varu, kaut brāķi atzīst.
Mēs noteikti neesam samierinājušies, turklāt neesam vieni. Pirms izmaiņas stājās spēkā, Saeimai nosūtījām 54 organizāciju parakstītu vēstuli ar iebildumiem. Citas apvienības sūtīja to pašu vēstījumu individuāli. Protestē zemnieku organizācijas, radošās savienības, nevalstiskās organizācijas. Tām
darbības projekti ir rakstīti pirms vairākiem gadiem, un liela daļa plaši izmanto nepilnas slodzes darbu. Kā NVO tagad lai nofinansētu starpību pieprasītajās sociālajās iemaksās? Tuvākos trijos mēnešos šo problēmu mēs “turēsim karstu”.
Jau agrāk man veidojies iespaids, ka VID darbiniekiem šķiet dīvaini, kāpēc bizness “neēd kūkas”: pilnībā nesakārto savas attiecības ar darba ņēmējiem līdz valsts līmenim – ka praktiski visiem strādājošajiem ir pilnas slodzes darbs ar pilnīgi segtiem nodokļu un sociālajiem maksājumiem. Ka visiem ir 8 stundu darba diena, 40 stundu darba nedēļa, četras apmaksāta atvaļinājuma nedēļas, iespēja stāties arodbiedrībā u.t.t.
Varbūt ierēdņi tikai vēlas nodrošināt sev komfortablus darba apstākļus, nelauzot galvu par izņēmumiem un īpašiem režīmiem? Ko jūs par šādu manu pieņēmumu domājat?
Kādreiz, premjera Māra Kučinska laikos, mēs ļoti nopietni aizsākām sarunas, ka būtu lietderīgi ieviest “ēnošanas” vai citas prakses, kurās ierēdņi kaut uz brītiņu pasekotu uzņēmēju darba ikdienai. Varbūt tad valsts regulējumi tiktu ieviesti un pielietoti racionālāk. Diemžēl ir sajūta, ka daļa valsts pārvaldē strādājošo ir atrauti no realitātes. Ja mēs runājam par nepilnu darba laiku strādājošajiem, starp tiem noteikti ir kaut kāda daļa, kuri patiesībā strādā pilnu slodzi, bet saņem daļu algas oficiāli, daļu – aploksnē. Varbūt mums nav zināms, tieši cik daudz, bet tādi noteikti ir. Taču ir uzņēmumi, kuriem objektīvi ir vajadzīgi nepilna darba laika strādnieki. Un ir cilvēki, kuriem ir vajadzīgs šāds darbs. Turklāt
visa pasaule un arī Latvija virzās uz fleksiblāku, “projektu attiecībās” balstītu nodarbinātības modeli. Un tajā lielāka loma būs arī nepilnam darba laikam. Runājot par dažādiem nodokļu režīmiem – ir viens interesants statistikas fakts. Nezinu, kurš – apzināti vai netīšām – palaida mītu, kas klejo arī pa medijiem,
ka zemās sociālās iemaksas galvenokārt ir mikrouzņēmumu, patentmaksu, autoratlīdzību problēma. No vairāk nekā 240 tūkstošiem, kas veic nepietiekamus maksājumus, absolūti lielākā daļa – vairāk nekā 185 tūkstoši – strādā standarta režīmā. Daudz kritizētajā mikrouzņēmuma režīmā pērn strādāja apmēram
30 tūkstoši cilvēku. Vai tiešām viņi ir galvenā problēma? Vai divi tūkstoši patentmaksu veicēju? Nezinot šos skaitļus, politiķi un sabiedrības viedokļu līderi sasaista problēmu tikai ar atviegloto nodokļu režīmiem.
Ir vienkārši un patīkami mētāt akmeņus Reira dārziņā. Taču vai paši neesam vainīgi viņa bardzībā? Darba ņēmēju gatavība apiet sociālo maksājumu, ignorējot sekas vecumdienās, ir vienkārši traģiska. Vieni taisnojas, ka vēlas saglabāt darbu. Citi atklāti atzīst, ka paši grib vairāk naudas “šeit un tagad”, sociālajā iemaksā saredzot tikai atņemtu naudu.
Jāsaka, ka ne velti tā ir sociālā apdrošināšana. Līdzīgi kā automašīnām KASKO, kā mājokļa apdrošināšana. Tie, kuri pērk polisi, vienmēr aizdomājas, vai šī naudiņa nederētu kam citam. Taču te “apdrošināšanas gadījums” – vecumdienas – iestāsies neizbēgami. Mums, darba ņēmējiem, ir vēl jāaug savā apziņā. Pieradām taču pie transportlīdzekļu OCTA, atzinām to par vajadzīgu – kaut sākumā raibi gāja. Es tomēr teiktu, ka problēmas sakne ir pavisam citur – gan ēnu ekonomikai, gan nepietiekamām sociālajām iemaksām. Tas ir zemais darba produktivitātes līmenis uzņēmumos. Pēc pieejamajiem aprēķiniem mums tas ir ap 70 procentiem no ES vidējā līmeņa. Mūsu ražojumos, ko pārdodam un eksportējam, ir liels īpatsvars pavisam vienkāršu lietu. Tāpat daudzi uzņēmumi orientējas tikai uz vietējo tirgu, uz patērētājiem ar mazu pirktspēju…
Kāpēc es to stāstu? Tur, kur mēs redzam augstu produktivitāti – piemēram, informācijas tehnoloģiju uzņēmumos, uz eksportu orientētos uzņēmumos –, atalgojuma līmenis dubultā un vairāk pārsniedz vidējo algu līmeni. Tad nav nekādu problēmu veikt nodokļu un sociālās apdrošināšanas maksājumus. Ja
strādājam tikai iekšējam zemas pirktspējas tirgum, ja piedalāmies tenderos, kur svarīgākais ir piedāvāt zemāko cenu… Rodas apburtais aplis. Ja mūsu produktivitāte un eksports pielīdzinātos Ziemeļvalstu līmenim, šādas problēmas saruktu līdz daudz maznozīmīgākiem apjomiem.
Ir kas tāds, ko es nepavaicāju, bet kas nevar palikt nepasacīts?
Gribētos, lai kādā brīdī mūsu politikas veidotāji saprot, ka ar neieklausīšanos, augstprātību un tuvredzību viņi tālu netiks. Ka paši tādā veidā zāģē zaru, uz kura bez viņiem sēžam arī mēs visi.
Valsts labklājības galvenais jautājums – cik mums būs plaukstošu uzņēmumu. Cik labi tiem ies, tik labi mēs arī dzīvosim. Lai pie tā nonāktu, valsts varai ir jāieklausās uzņēmējos. “Mēs paši gudri” – tas ar neko labu nebeidzās.
06.08.2021 / Autors: Dainis Lemešonoks / Foto: LTRK
