Satraucošie skaitļi un tradicionāli “sausā” un bezkaislīgā statistika rāda bēdīgu ainu – saslimušo un slimnīcās nonākušo līkne nepielūdzami “brauc augšā”, bet mediķi un slimnīcu vadītāji atkal un atkal skandē trauksmes zvanus: jau oktobra vidū prognozēta atkārtota slimnīcu pārslodze un tai sekojošais neizbēgamais plānveida medicīnas pakalpojumu samazinājums “parastajiem” pacientiem. Tikmēr Gobzema un Šlesera “urrā patriotu” skaļi sisto tamtamu pavadībā samazinās vakcinēšanās tempi, kuru salīdzinājums ar jauno saslimšanas vilni ir biedējoši korelējošs…
Tiesa gan, kopējā problēmas sakne ir paslēpusies dziļi zemē, bet trokšņainais “sabiedriskais fons” ir vien aisberga redzamā daļa, kamēr zem ūdens līnijas atrodas visa lielā problēmas aisberga neredzamā daļa. Ir pavisam skaidrs, ka lielā mērā ne jau Gobzems, Šlesers un viņu “tradicionālisti”, kas nulle kā ietērpušies karojošu antivakseru ākstu tērpos, nosaka toni kopējā valsts situācijā. Daudz nozīmīgāka ir to valsts un varas politiķu, kuri savās rokās tur valsts dzīves stūri, varēšana un, pats svarīgākais, arī gribēšana pieņemt lēmumus, kuri patiešām dotu kādu “grūdienu” valsts un arī sabiedrības izkļūšanai no pašreizējās pata situācijas lielajā dzīves šaha mačā.
Un diemžēl šajā ziņā varam sevi mierināt vien ar to, ka (kā vienmēr) ir labā un sliktā ziņa. Sliktā ir tā, ka viss ir slikti, bet labā – ka tomēr varēja būt vēl sliktāk. Tikmēr lēmumi, kas zināmai cilvēku kategorijai šķiet nepieņemami, bet kopumā situāciju pamatīgi uzlabotu, pieņemti netiek, jo… Jā – jo vēlētājs nesapratīšot. Tomēr lielākā nelaime ir tā, ka pat vadošās partijas daudzo parlamentārās demokrātijas gadu laikā ir veidojušās nevis kā sabiedrībā un tās atbalstā balstītas politiskas “vienības”, bet gan kā elitāri “klubiņi”, kuros tiek lemtas un nolemtas valsts lietas, pat neiedomājoties tās sīki un smalki izskaidrot sabiedrībai – tātad tiem, uz kuriem taču pieņemtie lēmumi attiecas.
Savukārt mistiskais “vēlētājs” izrādās vien statistisks saskaitāmais, kuram ir nozīme reizi četros gados notiekošajās vēlēšanās. Un šādā situācijā politiskās sistēmas “māla kājas” parādās visuzskatāmāk: pat lielās partijas ir pietiekami mazskaitlīgas, ar faktiski neeksistējošām “vietējām” nodaļām reģionos (pat tad, ja tādas ir, tad vairāk tās ir formālas, orientētas vienīgi uz atbalsta iegūšanu pašvaldību vēlēšanās, nevis kā politiskās darbības fundaments valstiskā mērogā, savukārt vietējo “vietvalžu” un tātad arī vietējo partijas biedru piesliešanās vienai vai otrai partijai ir vien “skata pēc” un tiek mainīta tik bieži, ka reizumis vietvaras pat jau sajūk, ko un kāpēc tad vietējais mērs vispār pārstāv un cik bieži savas politiskās simpātijas ir nomainījis pārskatāmā pagātnē). Tāpēc pat “lielajām” partijām ir tik nervoza reakcija uz katru viļņošanos sabiedrībā, pat tādu, kuru izraisījis skaļš un agresīvi kliedzošs, taču savā patiesajā būtībā pagalam mazskaitlīgs pūlis.
Sliktākais, ka mistiskais “vēlētājs” nemaz netiek apzināts un ar viņu pat netiek runāts. Tradicionāli katrā sabiedrībā ir “klusējošais vairākums”, kas publiski parasti ir nemanāms, taču tieši tas nosaka patieso vēlēšanu iznākumu, kas tik svarīgs ir partijām un politiķiem. Diemžēl tieši ar šo vairākumu runāts netiek, bet pieņemtie savstarpēji pretrunīgie lēmumi tikai kopējo situāciju padara vēl sliktāku, bet augsni dažādām sazvērestības teorijām un “pūļa demokrātijai” vēl treknāku un auglīgāku. Vai kāda no “lielajām” partijām vispār ir patiesi apzinājusi “savu” vēlētāju? Vai pat vadošie politiķi vispār apzinās, ka tas kliedzošais un aurojošais mazākums dažādās “brīvības akcijās”, kuras organizē lielākoties politikāņi viendienīši, kam patiesībā varas dēļ ir vienkārši uzspļaut sabiedrības veselībai, nav un nebūs viņu vēlētāji? Jo kā citādi izskaidrot valdošās koalīcijas deputātu “izšūpoto” tās pašas koalīcijas partijas pārstāvošo ministru pieņemtos grūtos, bet vajadzīgos lēmumus par t.s. obligāto vakcināciju mediķu un skolotāju vidū (kaut patiesībā arī valdības pieņemtais “mīkstākais” lēmums vakcināciju nebūt nepadarīja par obligātu visiem un visur)? Kā izskaidrot koalīcijas partiju deputātu panisko rosīšanos, “izgāžot” lēmumu atļaut darba devējiem atbrīvot no darba nevakcinētos pat situācijā, kad uzņēmumā strādā 98 vakcinētie un tikai divi nevakcinētie, kaut šādu darbinieku neatbrīvošana rada tālākas problēmas visam uzņēmumam un dažkārt padara pat neiespējamu normālu uzņēmuma funkcionēšanu? Tad kur šeit ir rūpes par “sabiedrību”, tātad šajā gadījumā tas nozīmētu 98 cilvēku apdraudējumu divu spītnieku dēļ…?
Valsts ir tik stipra, cik stiprs ir tās demokrātiskās sistēmas pamats. Mūsu – t.i. Latvijas – gadījumā tātad tas nozīmē parlamentārās sistēmas stiprumu. Diemžēl tieši tas rada bažas: parlamentārās sistēmas ietvaros strādājošās partijas ir vājas, bez ilgtermiņa skatījuma uz to, kā būtu jārīkojas, lai valsts ietu uz priekšu.
22.09.2021. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
