Izglītības un zinātnes ministrija nākusi klajā ar kārtējo visai diskutablu un zināmā mērā pat valsts pamatlikumam – Satversmei – neatbilstošu ideju, kas jau raisa sabiedrībā asu reakciju un pat nopietnus protestus. Pagājušajā nedēļā tā informēja savu sadarbības partneri, Latvijas pašvaldības, par iespējamām izmaiņām Izglītības likumā, kas noteiktu par klātienes mācību formu arī attālinātu mācīšanos ar viedierīču palīdzību.
Taču galvenos iebildumus raisa nevis pats fakts par attālinātās mācīšanās pielīdzināšanu klātienes zināšanu apguvei, bet gan ministres Šuplinskas un viņas vadīto ministrijas ierēdņu iecere likumā noteikt, ka ierīce ar interneta pieslēgumu (tātad – dators vai planšetdators) ir viens no individuālajiem mācību piederumiem, kura nodrošināšana skolēnam gulsies uz ģimenes pleciem, tātad to iegāde būs vecāku pienākums. Kā zināms, šāda tehnika, kas darbojas mūsdienīgā līmenī, nav lēta, turklāt prasa regulāru atjaunošanu un maiņu. Ministres prezentētie likuma grozījumi arī paredz, ka šāda ierīce būtu nepieciešama katram skolēnam. Tas savukārt nozīmē, ka ģimenēs ar vairākiem bērniem finanšu slogs var palielināties pamatīgi. Pašvaldības tika iepazīstinātas ar IZM veiktu aptauju: 52 procenti skolēnu norāda, ka viņiem pandēmijas laikā bija pieejamas visas vajadzīgās tehnoloģijas; 23 procentiem vēl būtu nepieciešams dators, vēl tikpat daudziem vajadzētu stabilu interneta pieslēgumu.
Izglītības un zinātnes ministre skaidroja, ka izmaiņas ir saistītas ar Covid-19 apkarošanā gūto pieredzi. Līdz jūlija beigām tiks izstrādāti iespējamie scenāriji mācību norisei jaunajā mācību gadā, rēķinoties ar infekcijas turpmāko klātbūtni valstī. Ilgas Šuplinskas ieskatā viedierīcēm, kas šobrīd jau lielā mērā ir skolēna vai studenta “darbavieta”, jābūt mūsdienu izglītības obligātai sastāvdaļai. Ministre pauda pārliecību, ka apmācība virtuālajā realitātē spējot imitēt darbošanos klasē, rotaļas un praktiskās nodarbības.
Tāpat jaunā IZM politika paredz lielākas atbildības daļas uzticēšanu vecākiem, viņu lielāku iesaisti bērnu izglītošanā un ikdienā kopumā. Tāpēc ir paredzēts vēl viens jauninājums – skolēnu likumīgajiem pārstāvjiem turpmāk būtu jāslēdz ar skolu līgums par izglītības ieguvi. Šādus trīs likuma grozījumus drīz ir paredzēts iesniegt valdībai izvērtēšanai.
Savukārt ieceres kritiķi norāda, ka Latvijas Satversmes 12. pants garantē Latvijā bezmaksas izglītību, tāpēc uzlikt par pienākumu vecākiem nodrošināt bērnam ierīci ar interneta pieslēgumu, kā uzskata oponenti, būtu pretlikumīgi. Tas ir jādara pašvaldībai vai valstij, līdzīgi, kā tas notiek ar mācību grāmatām un darba burtnīcām. Patlaban par līdzekļiem, kas jāgādā individuāli, uzskata tikai apģērbu un apavus, kā arī atsevišķus mācību līdzekļus, kas ir vajadzīgi vairāku priekšmetu apguvei. Pēc tiesībsarga Jura Jansona iejaukšanās 2013. gadā tika precizēts Izglītības likums – ģimenēm vairs nav jāpērk mācību grāmatas un darba burtnīcas, tās jānodrošina skolai. Arī vecāku, pedagogu un pašvaldību pārstāvji norāda, ka ministres ierosinājumos ir uzskatāmi redzama atrautība no reālās dzīves un situācijas nepārzināšana, tātad – nekompetence: jau attālinātais darbs Covid-19 ārkārtas situācijas laikā parādīja milzīgu skaitu ģimeņu, kuras vienkārši nespēj nodrošināt atbilstošu tehniku savam bērnam, bet ātrgaitas interneta pieslēgumam ne visur ir arī tīri tehniskas iespējas.
Ņemot to vērā, tiesībsargs Juris Jansons izteica bažas, ka gadījumā, ja ikvienam vecākam bez izņēmuma būs jānodrošina bērni ar viedierīcēm, atkal tiks faktiski liegta pamatlikumā garantētā bezmaksas izglītība. Vienlaikus viņš atzīst, ka pati ideja ir pareiza – dators vai viedierīce ar interneta pieslēgumu ir efektīva izglītības procesa neatņemama sastāvdaļa, taču, kā mēdz teikt, “velns slēpjas detaļās”. Jansons aicina par plānoto izmaiņu praktisko realizāciju vienoties profesionāļiem, uzklausot arī vecāku un pašu skolēnu viedokli.
Pati ministre neuzskata, ka pret vecākiem vai aizbildņiem, kuri nespēs iegādāties viedierīces, vajadzētu vērst sankcijas, jo ir pieejams sociālais atbalsts, tiek plānota tehnoloģiju iegāde no ES struktūrfondu naudas.
Arī Latvijas Pašvaldību savienība uzskata, ka valsts nedrīkst uzspiest vecākiem obligāti iegādāties mācību procesam paredzētās viedierīces un nodrošināt tām interneta pieslēgumu. Tās padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure norādīja, ka tādējādi varētu tikt pārkāpts Izglītības likumā noteiktais atšķirīgas attieksmes aizliegums: valstij jānodrošina visu bērnu tiesības uz izglītību, neatkarīgi no viņu vecāku rocības.
LPS satrauc ārkārtējās situācijas laikā lauku reģionos atklātās nepilnības – Latvijā ir ap simts skolu bez stabilas, ātras un kvalitatīvas piekļuves internetam. Tā jau divus gadus atgādina, ka Satiksmes ministrijas un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra īstenotais interneta infrastruktūras projekts (tajā ieguldīti vairāk nekā 60 miljoni eiro, paredzēti vēl vismaz 25 miljoni) nenodrošina plānotos ieguvumus.
LPS otrdienā tikās ar SM, LVRTC, IZM un komersantu pārstāvjiem, lai meklētu risinājumu, kā milzīgās valsts investīcijas interneta infrastruktūrā tomēr izmantot skolu, bibliotēku, uzņēmēju, pašvaldību un valsts iestāžu darbam.
IZM priekšlikumu slēgt līgumu ar skolu par izglītības ieguvi LPS atzīst par lietderīgu – taču tikai pēc diskusijas sabiedrībā. Vecāku atbildība par bērna skolas gaitām ir jāpalielina, par to ir vienisprātis abas puses. Turklāt citās valstīs tam jau ir pārņemama pieredze, taču ir neatbildēti daudzi svarīgi jautājumi, piemēram, ko darīs skola, ja vecāki vai aizbildņi atteiksies līgumu parakstīt? Kā šādā gadījumā IZM ierosina rīkoties, lai katram bērnam nodrošinātu likumā paredzēto ne tikai bezmaksas, bet arī obligāto izglītību?
21.07.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
