Nenoteiksme ir darbības vārda sākuma forma, kas darbību, procesu vai stāvokli tikai nosauc, bet nenorāda uz laiku, personu un skaitli. Darbības vārds nenoteiksmē atbild uz jautājumu “ko darīt?”. Pēc nozīmes un formas darbības vārdi ir tieši (nenoteiksmē galotne “-t”) un atgriezeniski (nenoteiksmē galotne “-ties”). Nenoteiksme uzskatāma par darbības vārda pamatformu, to pretstata visām pārējām darbības vārda formām. (No latviešu valodas gramatikas definīcijas)
1. septembrī sākās kārtējais mācību gads, tikai šoreiz izpaliekot gan svinīgajām skolasbērnu kopāsanākšanām skolas aktu zālēs vai pagalmos, pirmo un beidzamo klašu kopīgajai pirmā zvana iezvanīšanai un vecāku pulciņu klātbūtnei otrajās svinīgā pasākuma rindās. Tāds pieklusināts un, jāsaka, arī krietni neierasts 1. septembris. Jo kaut kur gaisā, nevienam neredzams un biedējošs joprojām lidinās, Harija Potera grāmatu vārdiem izsakoties, vārdā nenosauktais PašiZinātKas. Un nav zināms, cik ilgi, kā un vai vispār kādā brīdī atkal skolasbērni soļos uz skolu, lai klātienē apgūtu gramatikas likumus, matemātikas aksiomas un teorēmas vai dabaszinātņu gudrības. PašiZinātKas ir ieviesis īstu nenoteiksmes formu mūsu dzīvē, jo atbildes uz jautājumu “ko darīt?” nezina neviens – ne epidemiologi, ne pedagogi, ne, protams, arī politikas veidotāji. Nenoteiksmes forma, šķiet, kļūst ne tikai par darbības vārda, bet visas mūsu dzīves pamatformu.
Tikmēr plašsaziņas līdzekļi tiražē “veiksmes stāstus” – par iziešanām no komforta zonas, jaunajiem izaicinājumiem un, protams, izcilniekiem, kas defektu ir spējuši pārvērst par efektu, stāstot, ka “jaunais laiks” ļaus visiem dzīvot daudz labāk un, protams, jēgpilnāk. Pat rodas iespaids, ka Covid-19 krīze patiesībā ir nākusi mums teju vai par svētību, jo likusi “pārorientēties” uz modernās dzīves jaunu līmeni, tā teikt, piespiedu kārtā. Pat ekonomisti sit plaukstiņas – kritums, raugi, esot mazāks, nekā plānots, bet “atgūšanās” notikšot gandrīz vai ātrāk nekā pati krišana bedrē. Tiesa gan, ar atsevišķiem “veiksmes stāstiem” pedagoģijā, medicīnā vai ekonomikā, ar makroekonomiskām tabulām, diagrammām un secinājumiem, ar “vidējās temperatūras” mērījumiem nepietiek. Tas ir kā vispārējais fons publiskajā telpā, liekot domāt, ka viss taču ir kārtībā. Viss notiek, tikai citādi. Bet komunikācijā kaut kur pazudis tas lielum lielais cilvēku vairākums, kuram ne tikai negribas, bet kurš arī nevar “nenoteiksmes formu” padarīt par dzīves pamatformu mūžīgi mūžos. Un kuru nemierina optimistiskie lielo banku ekonomistu, valdības ministru un digitālo visu jomu “ekspertu” mierinājumi.
Jo uzņēmumos nodokļi un algas jāmaksā jau šodien, kaut bizness ir sagrauts, nozares nīkuļo un cīnās par izdzīvošanu, bet ģimenēm ēst gribas, bērni skolā jālaiž, arī ikdienas maksājumus neviens nav atcēlis. Un te nav runa par 2009. gada krīzes laikā vieglprātīgi ņemtajiem kredītiem, bet gan maksājumiem, kuri nodrošina mūsu ikdienas nepieciešamības. Ūdeni, elektrību, internetu, dzīvokli, transportu. Un šajā ziņā labāk tiem, kas valsts maizē – par darbu valsts un pašvaldību darbavietās vismaz algu samaksās… Nenoteiksmes forma pamazām ir pārgājusi nenoteiktības formā. Vai pasākums, kas ilgi plānots, vispār notiks? Vai pasūtījums, kurš saņemts, tiks uzturēts? Vai skolēnam atkal būs jāmācās mājās pie datora, asistējot strādājošajiem vecākiem? Vai jau rīt atkal netiks slēgtas robežas, apturēta ikdienas dzīve, pārtraukta uzņēmumu un iestāžu darbība? Rītdienu plānot nav iespējams…
Darbības vārds nenoteiksmē atbild uz jautājumu “ko darīt?”. Bet atbildes uz šo jautājumu nav. Vismaz ne šajā 1. septembrī. Ne skolēniem, vecākiem un pedagogiem, ne uzņēmējiem un uzņēmumu darbiniekiem. Kad būs atbildes? To laikam šodien nevar pateikt neviens. Teikt, ka “pasaule ir lielu pārmaiņu priekšā” un ka “tā, kā bija, vairs nebūs”, nozīmē nepateikt neko. Jo aiz vispārējām frāzēm ir katrs atsevišķs cilvēks, katrs no mums. Katrs ar savām vēlmēm, vajadzībām un likteni. Bet tas jau uz kopējā fona tāds sīkums, vai ne? Un tas nomāc visvairāk.
10.09.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
