Pagājušajā nedēļā centrālajos plašsaziņas līdzekļos tika publicēts analītiskās žurnālistikas centra “Re:Check” pētījums par viltus ziņu un sazvērestības teoriju atspoguļošanu mūsu pilsētas laikrakstā “Ventas Balss”, īpaši uzsverot arī pašvaldības “ieguldījumu” laikraksta izdzīvošanas cīņā… Žēl, protams, ka Ventspils medijs valsts mēroga slavu ieguvis tieši ar šādām publikācijām, bet galvenais šajā pētījumā nav pat tas, ka konkrēti redaktori vai žurnālisti savu skatījumu un viedokli par “Covid-19” neesamību vai notikumiem valstī publicē laikrakstā (galu galā brīvā valstī katram ir tiesības uz brīvu viedokli un tā publicēšanu), bet gan daudz “dziļāks” motīvs – kā un kāpēc veidojas tieši šāds un ne citāds viedoklis pilsētnieku sabiedriskās domas ietekmēšanai.
Nenoliedzami, princips “kas maksā, tas pasūta mūziku” darbojies visos laikos un visās sabiedrībās – sākot no antīkajām civilizācijām un beidzot ar mūslaiku moderno pasauli. Un kas gan var būt labāks “motivators” dziedāt konkrētu dziesmu, ja ne teju miljons eiro no pilsētnieku naudas, kas iebirst laikraksta “cūciņā” – krājkasītē. Tā teikt, ko nevar nopirkt par naudu (ieskaitot žurnālistisko brīvību un pienākumu informēt sabiedrību par to, kā ir patiesībā), to var nopirkt par lielu naudu. Piekritīsiet, ka miljons laikam jau būtu uzskatāms par lielu naudu, vai ne? Un te pat nav svarīga konkrēto žurnālistu daudzkārt piesauktā “žurnālistu ētika”, jo naudas maksātāji taču operē nevis ar savu, bet visu pilsētnieku naudu – bet tam taču vajadzētu nozīmēt, ka arī žurnālistiem un laikrakstam būtu jādarbojas visu pilsētnieku interesēs… Kaut gan, būsim godīgi, ētika jau tāds stiepjams jēdziens – kas vienam nav pieņemami, tas otram – gluži vai normāli.
Bet lai nu paliek laikraksts un tā prestižs. Patiesībā stāsts jau ir par sistēmu, kas izveidota mūsu pusē, un, kā redzams, šī sistēma vēlētāju balsu zvejošanā darbojas teju vai nevainojami. Kā labi ieeļļots mehānisms. Labi pārzinot konjunktūru, labi zinot, kur un kā atrodas “atslēgas punkti” un svarīgākie cilvēki, izcili orientējoties un ietekmējot politiskās virtuves darījumus, sistēmas izveidotāji līdzīgi kā Ušakova laiku Rīgas domē izveidojuši teicami funkcionējošu varas vertikāli, kur katra skrūvīte saņem tieši tik daudz līdzekļu, lai bez liekiem jautājumiem un sirdsapziņas pārmetumiem paveiktu savu nelielo darbiņu, kopumā dodot sistēmas uzturēšanai vajadzīgo jaudu. Nevar noliegt, darbs šajā virzienā – naudas, ietekmes un varas nostiprināšanā – tiek veikts gana profesionāli, taču tāpēc nebūt ne mazāk amorāli. Bet laikraksts “Ventas Balss” šajā ziņā ir tikai viens neliels ritentiņš, kas perfekti pilda uzticēto uzdevumu. Tāpat kā pilsētas un pilsētas pašreizējo vadītāju kontrolē esošo uzņēmumu, iestāžu, sporta klubu un sabiedrisko organizāciju “paveiktais” – gan pelnot naudu dažiem indivīdiem, kas par miljonāriem kļuvuši, uzsēžoties uz pilsētnieku naudas “pūkainās astes”, gan popularizējot atsevišķu politiķu “nopelnus” – kā smejies, ja nebūtu šo kungu, Ventspilī nekā nebūtu.
Kā zināms, šāda taktika strādā uz noteiktu (un pietiekami lielu) sabiedrības daļu. Gluži kā Putina Krievijā. Atliek tikai medijos un publiskajā telpā pietiekami aktīvi stāstīt, ka, piemēram, Krievija vienīgā ir palīdzējusi Itālijai grūtā brīdī “Covid-19” uzliesmojuma laikā, nosūtot vienu (vienu!) lidmašīnu ar maskām un publiski dezinficējot nelielas pilsētiņas ielas. Kamēr (kā nu bez tā) ļaunā Eiropas Savienība vispār nav likusies par Itāliju ne zinis. Un var nebeidzami skaidrot, ka šī “brālīgā palīdzība” itāļu tautai nodrošina tieši vienas dienas vajadzības nebūt ne lielā Lombardijas pilsētā, un patiesībā ir vien piliens jūrā. Var stāstīt, ka Eiropas Savienība un atsevišķas ES valstis pārskaitījušas itāļu pusei simtus miljonu eiro. Tas uz uz viegli ietekmējamo sabiedrības daļu nestrādā, jo vienas lidmašīnas nosūtīšanu pavada iespaidīgi video materiāli, pseido-analītiķu komentāri un samontēti kadri ar pateicībā raudošajiem Itālijas iedzīvotājiem. Šāda publiska “pokazuha” (žargonvārds no krievu valodas ar nozīmi “izrādīšanās”) ir daudz ietekmīgāka par argumentiem, ka viss nav tā, kā izskatās. Gluži kā Ventspilī – aiz “Potjomkina sādžas” krāšņās fasādes, kuras spožums tiek nopirkts par naudu, panākot “uzticību līdz kapa malai”, patiesībā atrodas korupcijas un uzurpētas varas atkritumu poligons… Pārnestā nozīmē, protams.
P.S. Tiesa gan, pat raugoties no esošās sistēmas “tikumu” viedokļa, šoreiz laikam ir pāršauts pār strīpu. Interesanti, kā “Covid-19” neesamību “Ventas Balss” redaktore varētu izskaidrot tam ventspilniekam, kas ar šo vīrusu nogādāts Ventspils slimnīcā?
24.09.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
