Viens no mītiem skan tā, ka savulaik Ventspilī nu gan prata piesaistīt tranzītkravas. Īstenība bija daudz citādāka. Vienīgā persona, ar kuru Krievijas komersanti jau sen nerunā un vairs nekad nerunās par jaunām kravām, ir “de facto” esošais pilsētas galva.
Šī iemesla dēļ arī dižais komersants ir vienīgā ieinteresētā persona sliktām Latvijas attiecībām ar Krieviju. Ja sāktu notikt konstruktīvas sarunas ar lielo kaimiņvalsti par ekonomisko saišu atjaunošanu, tūlīt izkristalizētos patiesība, ka par Lembergu un viņa cilvēkiem neviena Krievijas oficiālā amatpersona pat nevēlas dzirdēt. Arī superbagātajos gados, kad tranzītkravas pa padomijas laika tranzītceļiem neapturamā straumē tecēja uz Latvijas ostām, vienīgā ieinteresētā persona neskaidrām attiecībām ar Krieviju bija tas pats “dižais ekonomists”.
Jo šajā periodā milzīga peļņas daļa tecēja garām valsts budžetam uz tiem pašiem ofšoriem. Un, izmantojot nesakārtotās kaimiņattiecības Latvijas valdības līmenī, kāda ģimene, iespējams, pa kluso sarausa miljardu. Var tikai pabrīnīties, kā šajos gados tika mānīta un sagrozīta sabiedriskā apziņa, un izpratne par reālajiem notikumiem politikā un ekonomikā. Katrā ziņā beidzot visiem, ieskaitot nopietnos komersantus, ir pilnīgi skaidrs, ka, atstājot pilsētā pie varas trīsdesmit gadus saimniekojušos politiķus, neviena krava atpakaļ uz Ventspili neatnāks. Nekas nemainīsies arī ekonomiskajās attiecībās ar kaimiņvalstīm, turpināsies Ventspils ostas un pilsētas pagrimums un izputēšana.
To saprot nu jau pilnīgi visi reāli domājošie uzņēmēji Latvijā, Krievijā un Baltkrievijā. Ir jāmeklē izeja no trīsdesmitgadīgā regresa. Un jebkuras jaunas vēsmas pilsētas vadībā var nest tikai pozitīvas izmaiņas. Jebkuras! Saglabājoties Lemberga cilvēku ietekmei pilsētā, pilsētas un ostas regresa procesi turpināsies, slēpti aiz it kā dižām, bieži atkārtotām, reklāmām par nevajadzīgu dižobjektu uzcelšanu. Protams, par valsts, pašvaldības un Eiropas naudu celtiem. Šie dižobjekti vēlāk būs gan jāuztur par ventspilnieku naudu. Tas nu ir pat ezim skaidrs. Tuvākā un tālākā nākotnē pašu valdība ar apšaubāmas reputācijas Ventspils ierēdņiem vairs nesadarbosies, jaunu projektu nebūs, Krievija jau gadus piecpadsmit nesadarbojas un pārceļ savu biznesu prom. Nopietni biznesmeņi arī sen jau iet un ies ar līkumu tādai vietai, kur nedarbojas likumi un notiek patvaļa. Ventspilniekiem ir pēdējais laiks reāli padomāt par savu nākotni, par savu īpašumu nākotni, par savu bērnu un mazbērnu nākotni.
Vai Ventspilī domāja par cilvēkiem? Jā, Ventspilī domāja par ģimenei pietuvinātajiem cilvēkiem. Pārējie drīkstēja būt bezierunu kalpi. Kas tādi nevēlējās būt, tiem visas durvis vienmēr bija ciet.
Jau pašā Atmodas sākumā Ventspils bija viena no pirmajām pilsētām valstī, kurā likvidēja piena kombinātu. Vēlāk arī maizes kombinātu. Lieki teikt, kā tas atsaucās uz Ventspils rajona zemniekiem, kuru ražotā lauksaimniecības produkcija momentā palika nepieprasīta. Tajā laikā alternatīvu loģistikas ķēžu vēl nebija, un apkaimes cilvēki vienkārši palika bez darba un iztikas līdzekļiem. Bija spiesti likvidēt savas lauku saimniecības, pārdot savu zemi par grašiem – tiem pašiem šādas toreizējās valsts politikas finansētājiem.
Vēl padomju laiku beigu periodā, kad citās pilsētās pievilka dabasgāzes vadus, Ventspilī dažs labs visiem zināmais funkcionārs nebija spējīgs saprast, kas ir dabasgāze un ko ar to dara. Tā arī Ventspils ir palikusi bez dabasgāzes, kura ir vislētākais, dabai draudzīgākais un tehnoloģiski visvieglāk izmantojamais enerģijas veids ražošanas un apkures vajadzībām. Kur gan bija mūsu “dižā ekonomista” veselais saprāts un rūpes par “mīļajiem ventiņiem” toreiz? Citās pilsētās parastie cilvēki to saprata. Vācijā šodien ir vislielākais dabasgāzes izmantošanas īpatsvars gan rūpniecībā, gan privātmāju apsildes sektoros. Vācieši jau prot skaitīt savu naudu. Mūsu “dižie ekonomisti”, kā izrādās, nav pratuši neko.
Ventspils Augstskola, kuras ēkas salipinātas bezgaumīgā stilu juceklī, it kā gatavo speciālistus…, kuri drīkst iet uz Pārventas ofšoru rūpnīciņām vergot par pusvelti, dzīvojot paši uz vecāku rēķina. Nevienu vadošu vai labi atalgotu amatu Ventspilī nevar dabūt pat vislabākie speciālisti, ja kādā nebūt vīzē nav pietuvināti visiem zināmajai ģimenei vai tās redzamākajiem kalpiem. Toties, ja šāda saikne ir, tad pat šaha skolotājs var vadīt CSDD, izbraukumu sekretārs pēc ilggadējas dzērienu un meiteņu vadāšanas var kļūt par koncerna direktoru padomes priekšsēdētāju.
Un tad nav ko brīnīties, ka attīstības vietā seko pagrimums it visās jomās. Pat slavenos puķu stādus, cik ir dzirdēts, pilsēta iepērk Gulbenes rajonā, laikam neatrodot tepat Kurzemē nevienu pašu stādaudzētavu. Un šāda “attīstība” turpinās jau vairāk nekā 28 gadu garumā. Ja kas arī tiek darīts it kā labs, tad tikai un vienīgi pašreklāmas nolūkos. Piemēram, “mazulim draudzīgā pilsēta” radās ar domes rīkojumu – visiem pašvaldības uzņēmumiem spaidu kārtā iepirkt un ierīkot mazuļu pārtīšanas silītes. Arī tiem uzņēmumiem, kuru silītēs līdz pat šai dienai neviena māmiņa nav devusies mazuli pārtīt. Jo neviena māmiņa ar zīdaini nedosies uz “Ventspils siltumu”, vai “Ūdeku” meklēt pārtinamo silīti. Bet nauda ir izsviesta, reklāma uztaisīta, un daži cilvēki tic, ka pilsēta mazuļiem draudzīga. Protams, tas viss notiek uz “mīļo ventiņu” rēķina.
Pie Pārventas puķu tirdziņa uzstādītas ar “augstu māksliniecisko vērtību apveltītās” plastmasas govis. Tā vietā, lai ziedu tirgotājas varētu nomazgāt rokas, padzerties un aiziet uz daudz maz atbilstošu tualeti, viņas drīkst pasēdēt uz plastmasas govīm, kas tur sakrautas. Ielas ir tukšas un neizteiksmīgas, parastajiem cilvēkiem šeit ir mirusi vide. Jaunie un spējīgie brauc prom. Tāpēc pilsētā ir ļoti izteikta atpalicība it visās jomās.
Nav cilvēku privātās iniciatīvas nevienā pilsētas dzīves jomā, jo viss notiek tikai un vienīgi pēc “papus” pavēlēm. Varbūt kāds arī lepojas ar šo viduslaiku līmeņa sabiedrisko vidi, ja ir ticis tuvāk ģimenes pārvaldīto valsts un pašvaldības labumu un darba vietu sadalei. Visiem pārējiem šeit ir nedraudzīga vide. Tie reklāmu tipa pasākumi, kuri pēc zināmajām pavēlēm tiek organizēti, neatbilst cilvēku vajadzībām, jo tikai un vienīgi ir vērsti uz “lielo un cildeno” vadītāju reklamēšanu. Bieži vērojamas situācijas, kad brīvdienās izdzīti strādāt dažādu pašvaldības uzņēmumu darbinieki, kuri nodrošina reklāmtingeltangeļu norisi, kamēr atlikušajai pilsētas iedzīvotāju daļai tas absolūti nav saistoši. Pa pasākumiem klimst daži vietējie dīkdieņi un nejauši iemaldījušies tūristi, kuri tad arī tiek apreibināti ar vīziju, ka pilsētā viss zeļ un plaukst.
Kaimiņos Palangā viss notiek pavisam citādāk. Tur vide ir veidota cilvēku vajadzībām atbilstoša. Tur baseinā var peldēties veselīgā un smaržīgā jūras ūdenī, kamēr Ventspilī visos baseinos izmanto hlorēto ūdeni. Gandrīz visi šo baseinu ilglaicīgie darbinieki staigā ar biezām optiskajām brillēm, jo hlors bojā redzi, ādu un elpošanas orgānus. Pat Valmierā baseinā nav hlorēts ūdens, bet Ventspils akvaparkā, kas atrodas pašā jūras krastā, tas ir hlorēts. Lai bērniņiem tiek, tā sacīt, veselība.
Interesants fakts ir par pilsētas domes nama apsargiem. Tie sēž bez jebkādām ērtībām, un pat ledusskapīti ir nopirkuši paši no savām aldziņām. Tā bija pirms dažiem gadiem. Varbūt kas ir mainījies. Toties augsti un pat visaugstākie kungi ar desmitos tūkstošos mērāmām algām no domes aparāta nekaunējās šajā ledusskapītī likt svaigos salātus un dārzeņus, ko kundes atnesa. Viss, tā teikt, priekš ventspilniekiem! Dažiem ventspilniekiem.
Cits mīts ir par Ventspils tranzītbiznesa uzplaukumu “ģeniālā” ekonomista vadībā. Tas domāts cilvēkiem, kuri nezina, ka Ventspils padomju laikos bija Padomju Savienības viena no vislielākajām un visattīstītākajām tirdzniecības ostām, caur kuru plūda uz Eiropu un visu pasauli milzīgu apjomu dabas resursu straumes. Ja šo unikālo situāciju Ventspils pilsēta būtu spējusi saglabāt vismaz par 50%, tad no ostas ieņēmumu naudas varētu ar zelta bruģi nobruģēt visus Latvijas ceļus. Arī grantētos.
Pat nerunājot par “Ventspils naftas” toreizējiem peļņas apmēriem, viens pats uzņēmums “LatRosTrans” dažās labi strādātās diennaktīs pa dīzeļdegvielas cauruļvadu pārkrāva (ētisku apsvērumu dēļ saukšu aptuvenus, nedaudz samazinātus ciparus) ap 175 000 tonnu dīzeļdegvielas. Ja, kā cilvēki tad runāja, uz visiem zināmo ofšoru kontiem no katras tonnas tika pa tīrām 5 USD naudiņām, tad pat pirmklasnieks var sarēķināt, ka tas ir gandrīz miljons. Un tā bija nepārtraukti, katru dienu daudzu gadu garumā! Paralēli vēl arī vēl lielāka naftas plūsma. Kur šie naudas kalni palika? Ja pat politiskās partijas ir sponsorētas no citām naudām? Par kurām min Valentīns Kokalis.
Rezultāts ir redzams un taustāms. Ventspils osta palikusi gandrīz tukša, lielie komersanti ir prom uz neatgriešanos un nepārtrauktās gaišo un tumšo naftas produktu dzelzceļa cisternu plūsmas vietā šad tad atnāk pa kādam sastāvam pirokondensāta, ko citās civilizētās ostās nepārkrauj dēļ benzola neciešamās smakas. Nekādas atgāzu rekuperēšanas iekārtas šo smaku nevar noņemt, jo tad filtrējošie elementi jāmaina nepārtraukti. Un šādu iekārtu uzturēšana apēdīs visu attiecīgo pārkraušanas peļņu.
Ģimenes pārvaldītā laikraksta slejās atstādinātais mērs apgalvoja, ka labie (t.i., domājams, ģimenes) uzņēmumi, redziet, ir šīs rekuperācijas sistēmas uzstādījuši. Un sen jau ekspluatē. Veiksmīga pašreklāma. Izprotot lietu būtību, var tikai pasmaidīt, jo viss kļūst skaidrs, apskatoties, kas tiek darīts šo sistēmu apkopēs. Vai vismaz gadā pāris reizes maina filtrējošos elementus (kas ir desmitiem reižu par maz), vai apkopj tikai sistēmu elektroiekārtas, un šīs atgāzu rekuperācijas iekārtas stāv, tā sakot, reklāmas un ķeksīša nolūkos. Protams, tiem komersantiem, kuri nav padalījušies ar 30% akciju paketēm, prasības ir citas, daudz stingrākas.
Vēl uz Ventspili atnāk biezās naftas parafīnu eļļas, kuras aukstā laikā tā sabiezē, ka dzelzceļa cisternas ir jākarsē, lai no tām ko dabūtu laukā. Arī šādas kravas citas ostas negrib kraut. Cisternu un cauruļvadu karsēšana, speciālie sūkņi un dārgās tehnoloģijas apēd visu peļņu. Tāpēc arī bez profesionālas vadības palikušos, patstāvīgi strādāt un kravas dabūt nespējošos ģimenes kontrolētos uzņēmumus, pirms tie būs pavisam nogrimuši, meklē, kam pārdot. Tādu rītdienu ventspilniekiem gatavo šodienas reālie pilsētas varas pārstāvji, slēpjoties zem spožām reklāmām un būvējot par valsts un Eiropas naudu pompozus reklāmas objektus pilsētā, kurus vēlāk nāksies gan uzturēt no pašu pilsētnieku kabatām.
Cilvēki to nezina, reti kurš ir spējīgs faktus analizēt pēc būtības, tāpēc mītiem par “dižo” ekonomistu vēl ir savs noieta tirgus pelēkajā vēlētāju masā. Vēl ne mazums pašvaldības naudas tiks iztērēts šo mītu uzturēšanai pie dzīvības. Diemžēl tā ir pašu cilvēku nodokļu nauda, kura tiek šādi izļepāta viņu pašu mānīšanai. Cilvēkiem ir izvēle. Protams, tikai pašvaldība arī nevarēs atjaunot ekonomiskās attiecības ar kaimiņvalstīm. Tur būs vajadzīga valsts un visu ostu pašvaldību cieša sadarbība, pragmatiska un mērķtiecīga darbība pretī nākotnei, kurā visiem mums būs vieta dzīvot bez eksistenciālām bailēm, pašiem par savu nopelnīto naudu un noteikti labāk!
24.11.2020. / Autors: Juris Orinskis / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
