Stereotipi, kā zināms, ir dažādi. Un bieži vien ar esošo realitāti tiem sen jau vairs nav nekāda sakara. Tāpat kā gana bieži, gluži kā matemātisku aksiomu, uztveram apgalvojumus, kas vispār pagrābti no zila gaisa. Piemēram, ka strauss no bailēm bāž galvu smiltīs. Vai ziloņi, kuri paniski baidās no pelēm. Pats interesantākais, ka stereotipu ietekmē cilvēki šādām lietām labprāt tic pa īstam.
Viens no šādiem stereotipiem ir visai dziļi iesakņojies mūsu sabiedrībā. Proti, latvieši esot viensētnieku tauta. Tā teikt, mums katram savs kaktiņš, bet kaimiņi – pēc iespējas tālāk. Turklāt – ne mana cūka, ne mana druva, kā smejies. Kas notiek pie viņiem, nav svarīgi, galvenais, ka mūs liek mierā. Tiesa gan, objektīvie rādītāji šādu stereotipu ne tikai neapstiprina, bet pat apgāž pilnībā. Ne velti lauki ar viensētām paliek arvien tukšāki, bet pilsētu “aglomerācijas” un Pierīgas un lielāko pilsētu apkārtnes ciemati aug, kamēr viensētnieku paražas tikai iet mazumā. Kā saka, nekādas izdomas, tikai pliki skaitļi.
Lai kādi būtu skaitļi un objektīvā realitāte, Ventspilī par to tikai pasmīkņā, jo mums, pilsētā pie Ventas, viss ir tieši otrādi – vismaz spriežot pēc pilsētas mēra izteikumiem kārtējā organizētajā viena cilvēka “viedokļu apmaiņā”. Savā nelielajā komentārā par administratīvi teritoriālās reformas gaitu un tās izsludināšanu pilsētas mērs paudis gandarījumu, ka, citējot Lemberga kungu, pilsētniekiem (respektīvi, Ventspils pilsētai) nebūs jārisina laucinieku (respektīvi, Ventspils novada) problēmas. Valstiski domājošiem cilvēkiem, pie kādiem taču gribētos pieskaitīt arī valstspilsētas vadītāju, būtu jāsaprot, ka dalījums “mēs” un “viņi” nebūtu īsti pareizs, jo vairāk tāpēc, ka šajā gadījumā gan Ventspils pilsēta, gan Ventspils novads nav iedalāms kategorijās “manā pagalmā darīsim, kā gribēsim, bet pārējie lai paši tiek galā”.
Tieši otrādi – pareizi būtu, ja pilsēta un novads (neatkarīgi no “kompromisa”, kas tomēr paredz vēlēt pilsētas un novada domes atsevišķi) kopā risinātu problēmas, kopā attīstītu infrastruktūru, kopā realizētu vienotus un reizē arī vērienīgākus projektus. Galu galā krietna novadnieku daļa strādā [pilsētā, bet daļa pilsētnieku labprāt izvēlas novadu kā savu dzīvesvietu. Taču šāda “valstiska pieeja”, protams, prasītu atteikties no zināmas savu privilēģiju daļas, prasītu sadarbību un informācijas apmaiņu, bet tieši informācijas apmaiņa (vai, pareizāk sakot, informācijas slēpšana) – kā visiem labi zināms – līdz šim ir bijis galvenais trumpis pašreizējās pilsētas varas realizētajā politikā. Un kāpēc gan nodot mūsdienu pasaules svarīgākās valūtas – informācijas – druskas citiem?
Pilsēta un lauki jau sen vairs nav kaut kas paralēlās pasaulēs un paralēlos Visumos pastāvošs. Arī Latvija nav tik liela valsts, lai varētu atļauties mehāniski sadalīt “mēs, pilsētnieki” un “viņi, laucinieki” (spriežot pēc mēra kunga intonācijas īsajā uzrunā par administratīvi teritoriālo reformu, drīzāk izklausījās, ka vārds “laucinieki” būtu lietojams teju vai “pāķa” nozīmē, nevis domājot par novadu kā pilnvērtīgiem pilsētas partneriem). Lai kādi būtu īstie iemesli Saeimas pieņemtajam “kompromisa lēmumam”, atdalot Ventspils pilsētu no plānotā apvienotā novada, rezultāts solās būt gana bēdīgs – būtībā saglabāts varas “status quo” šajā Kurzemes reģionā. Vismaz līdz nākamajām vēlēšanām 2021. gada vasarā noteikti. Tātad – saglabātas arī “tradīcijas”, kas visai attāli līdzinās demokrātiskas un, pats galvenais, tiesiskas varas principiem.
“Bija paredzēts, ka Ventspils pilsētu un novadu apvieno vienā lielā pagastā,” preses konferencē visai nicīgi teica pilsētas mērs, bet uzsvēra, ka saprāts uzvarējis, pilsētai paliekot kā pilsētai, bet novadam kā novadam. Diezin vai šoreiz var apgalvot, ka uzvarējis saprāts, drīzāk gan plašākai publikai nezināmi “politiski apsvērumi”, kas likuši pieņemt šādu lēmumu, jo pašreiz izsludinātie administratīvi teritoriālie grozījumi rāda dīvainu ainu: Ventspils novads nekādi neatbilst pašas atbildīgās Vides un reģionālās attīstības ministrijas definētajiem skaitliskajiem kritērijiem, proti, vienas administratīvās vienības iedzīvotāju skaits nevar būt mazāks par 15 tūkstošiem iedzīvotāju (iepriekš bija paredzēts tikai viens izņēmums – Līvānu novads Latgalē), jo iedzīvotāju skaits novadā nedaudz pārsniedz tikai 10 tūkstošu robežu. Tātad “piekāpšanās” ir bijusi nebūt ne Ventspils novada, bet gan tieši pilsētas “spiediena” rezultātā.
Pilsētas un, atbilstoši, Lemberga kunga intereses var saprast – kāpēc “vilkt” līdz daudz mazāk turīgo, daudz mazāk nodokļu ieņēmumus nesošo novadu, kurš ir viens no visretāk apdzīvotajiem visā valstī? Nauda jāpatur sava pagalma robežās – savās un, formāli ņemot, pilsētas interesēs. Bet nosaukt šādu pieeju par valstisku noteikti nevar. Nemaz nerunājot par cilvēkiem – tiem tur lauķiem, kuru attīstības jautājumi ir pašu slīcēju ziņā.
9.07.2020. / Autors:Ventspilnieks.lv / Foto:Ventspilnieks.lv arhīvs
