Ir skaidrs, ka likumu visaptveroša ievērošana atrisinātu daudzas problēmas un kalpotu kā priekšnoteikums valsts straujai augšupejai. Šobrīd, kad pasauli plosa Covid-19, kā nekad agrāk, ir redzams, ko nozīmē likumpaklausība un ko tā sniedz sabiedrībai. Tur, kur likumi, noteikumi un regulas tiek būtiskāk respektētas, izdodas labāk tikt galā ar visaptverošo nelaimi.
Uz mirkli iedomāsimies, kāda izskatītos mūsu valsts, ja pēkšņi visi tās iedzīvotāji kļūtu likumpaklausīgi. Mēs būtu pārsteigti, cik daudz laika, enerģijas, resursus esam tērējuši nevajadzīgi. Cik daudz līdzekļu pēkšņi mums atrastos ekonomikas veicināšanai un sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Protams, visi nekad nekļūs likumpaklausīgi, bet tiekšanās uz stingrāku likumu ievērošanu mūsu valstij noteikti nāktu par labu. Daudzi ir dzirdējuši par slaveno “Deutsche Ordnung” – vācu kārtību, kura jautājumus neprasa, tā ir kvalitātes zīme. Tieši “ordnungs” jeb kārtība palīdzēja Otrā pasaules kara zaudētājvalstīm Vācijai un Japānai kļūt par vienām no pasaules ekonomiskajiem motoriem. Bet, kā būtu, ja Latvija tiektos pēc savas kārtības – savas kvalitātes, kurā tiktu cienīta likumu vara un izrādīta strikta neiecietība pret recidīviem Satversmes, likumu, tiesas nolēmumu un sankciju pārkāpējiem.
Diemžēl atjaunotās Latvijas trešās desmitgades izskaņā nākas secināt – mūsu valsts izaugsmi bremzējošais pagātnes rēgs vēl joprojām ir pietiekami spēcīgs. Problēmu sakne ir meklējama padomju laiku ievazātajos dubultstandartos, kuru praktizēšana neizbēgami noved pie degradācijas. Tieši deviņdesmito gadu sākumā neveiktā lustrācija radīja tādus bēdīgi slavenus valsts varas pārstāvjus – kādreizējos komunisma cēlājus kā, piemēram, Lembergs. Lustrāciju izgāza komunisti, šādi, paverot ceļu pašu valdīšanai un tautas apzagšanai – tiem labvēlīgā privatizācija, privatizācijas sertifikātu afēra, valsts uzņēmumu un ostu pārvaldības shēmas ir tikai daļa no komunistu veikuma. Nu izrādās, ka komunistu praktizētā ilgstošā nodarbe ir izspēlējusi ļaunu joku ar kādreiz tik vareno, iespējām un finansēm bagāto Ventspili.
Ventspils piemērs
Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus ventspilnieki dzīvo savdabīgā rezervātā, kur toni visām dzīves jomām nosaka kādreizējais komunistiskās partijas ideoloģiskais sekretārs Aivars Roberta dēls Lembergs. Nav noslēpums, ka biedrs Lembergs ir viens no tiem bēdīgi slavenajiem personāžiem, uz kuru likumu vara nekad tā īsti nav darbojusies, kurš esot pircis sev labvēlīgus likumus, korumpējis un korumpējies. Ar lielu varbūtību var teikt, ka arī patreizējā valsts atbildīgo institūciju jēlā reakcija uz notiekošo patvaļu Ventspils pilsētas domē ir meklējama Lemberga trīsdesmit gadu īstenotajās nelikumībās. Jo kā gan citādāk Lembergam izdodas nesodīti turpināt, maigi sakot, “uzspļaut” Satversmei, likumiem, tiesu nolēmumiem un pat ASV sankcijām. Lemberga nihilistiskā ideoloģija pa pilītei vien ir inficējusi sabiedrību, varētu pat teikt, mūsu valsts sabiedrības vairākas paaudzes. Priecāšanās par nihilistisko blēdi, par blēža sabiedroto ļaužu kopu, kuri kārām mutēm patērē visas sabiedrības sarūpētos labumus, ir šīs ilgstošās patvaļas sekas. Savukārt tiem, kuriem Ventspils prettiesiskā realitāte nav pieņemama, nākas klusējot pakļauties, un atrasties savādā Aizspogulijas situācijā, kurā valsts izdotajiem likumiem tiek piemeklēta režīmu saudzējoša īpaša interpretācija. Trīsdesmit gadus ilgušā farsa rezultātā Ventspils ir kļuvusi par izsaimniekotu palaisto iespēju citadeli.
Kamēr ventspilnieki maršēja gājienos, atdodot godu un aplaudējot ik reizi, kad uz skatuvi rausās tiesiski ierobežotais komunists, esam neatgriezeniski zaudējuši savas pozīcijas, ietekmi, konkurētspēju. Pateicoties prātam neaptveramajai kleptokrātijai, esam zaudējuši ekonomiskā motora – ostas – konkurētspēju, palaiduši garām iespējas piesaistīt ekonomiku veicinošus investorus – “smagsvarus”. Jo kurš gan grib sadarboties ar labi zināmiem apkrāpšanas un uzmešanas spečukiem!
Kas attiecas uz jaunajām mega celtnēm, tad arī tur ir vērojama savadabīga pieeja. Labs saimnieks sabiedriskās būves ceļ konkrētam mērķim: koncertzāli – orķestrim, teātri – teātrim, halles – komandām u.t.t. Ventspilī nereti tiek būvēts, bet pēc tam – kā sanāks, pašiem cēlējiem nav skaidrs, ko ar sabūvēto skaistumu iesākt. Savulaik lepni uzceltajā ledus hallē vēl joprojām nerezidē augstākās līgas komanda, pašvaldība divdesmit gadu laikā nav spējusi nodrošināt pat vairāku bērnu sporta veidu attīstības nodrošināšanu pašai piederošas sporta skolas ietvaros. Un atkal, šāda pieeja pie sirds iet tiem, kuri celšanā saredz savu mirkļa labumu. Sabiedrība var pagaidīt. Vai nebūtu pienācis laiks aprēķināt, kādu skādi valsts un pašvaldību amatpersonas – bijušie komunisma cēlāji ir nodarījuši mūsu valstij?
Un ko tad dara valsts?
Tā vietā, lai ierādītu bezgožiem vietu, valsts desmitgadēm uz notiekošo Ventspilī raugās pa gabalu, kā uz valstij neattiecināmiem notikumiem. Pat tad, kad Lembergam tika izvirzītas apsūdzības un noteikti tiesiski ierobežojumi, valsts nereaģēja un izvēlējās pievērt acis uz arvien pieaugušajiem likumu un tiesu nolēmumu pārkāpumiem. Lembergs, neskatoties uz tiesiskajiem ierobežojumiem, jau kuro sasaukumu kļūst par Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju (iepriekš arī par Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētāju) – tātad ieņem amatus, kuru pienākumus viņš nedrīkst pildīt. Un kā sanāca, ka gadu desmitiem, šī persona ar savu padoto gādību sabiedriskos līdzekļus lielā apmērā caur biedrību “Ventspils Attīstības aģentūra” pumpēja savā kabatā? Vai par šāda absurda nenovēršanu kādam nebūtu jāatbild?
Arī pēc ASV sankciju piemērošanas nav dzirdēts, ka valsts būtu uzdevusi sev jautājumu – kā tas sanāca, ka sankciju sarakstā nokļuva Ventspils Brīvostas pārvalde? Un kāda ir valsts, tātad arī konkrētu institūciju, amatpersonu un ierēdņu atbildība? Rodas sajūta, ka valstij visvienalga, kāda skāde tai tiek nodarīta. Tur neko nevarot darīt, jo tā tak ir Ventspils, Lembergs, tātad šos jautājumu labāk neaiztikt. Šādi signāli nāk no politiķu, amatpersonu un arī mediju pārstāvjiem.
Dāmas un Kungi!
Ventspils ir Latvijas sastāvdaļa, tātad ir pēdējais laiks arī Ventspils pilsētas domē un tās struktūrās nodrošināt Satversmes, likumu, normatīvo aktu, tiesas nolēmumu un sankciju ievērošanu.
No likumu pārkāpējiem likumu “uzlabojumi” neglābs
Valdība ir ķērusies klāt vairāku būtisku jomu sakārtošanai. Reģionālā reforma, ostu darbība un transports, tiesu sistēma ir tikai daļa no tām. No manas pārstāvētās pilsētas arvien vairāk ir dzirdami tiesiski ierobežotā vaidi par jauno likumu un normatīvo aktu normām, kuras varot tulkot kā vēršanos pret bēdīgi slaveno personāžu. Arvien biežāk valdības, Saeimas, ministriju, Ventspils Brīvostas pārvaldes gaiteņos ir sastopami tiesiski ierobežotā vietnieki Jānis Vītoliņs, Guntis Blumbergs un citi Lemberga emisāri. Ja vēlamies sakārtot savu valsti ar šādiem ļaudīm, kompromisi nebūtu meklējami. Pret tiem būtu jāvēršas ar vislielāko bardzību, šādi paverot iespēju arī Ventspils pilsētas domes, tās iestāžu, kapitālsabierību un Ventspils Brīvostas pārvaldes iepriekšējos gados samudžināto shēmu atšķetināšanai. Pieredze rāda, ka likumu un normatīvo aktu uzlabojumi šādus ļaudis nemaina. Tiks atrasti kārtējie komati, meklētas interpretācijas, lai lietas novestu līdz Lembergam tik tīkamajam farsam. Atbildīgo institūciju rīcībā jau sen ir pietiekami daudz pierādījumu, argumentu, lai nekavējoties atbrīvotu Ventspils pilsētas domi un sauktu atbildīgās personas pie atbildības.
Iespējams, šāda nekavējoša strikta rīcība pavērtu mūsu valstij strauju izaugsmi pat Covid-19 laikā. Lai kā tas arī nebūtu, nav prāta darbs Covid-19 krīzi pārvarošus līdzekļus uzticēt šādām personām. Kļūdas nekad nav par vēlu labot.
10.11.2020. / Autors: Aivis Landmanis, Ventspils pilsētas domes deputāts / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
