Šodien (06.11) Ministru kabinets lemj par ārkārtējās situācijas izsludināšanu Latvijā, un šo “situāciju” var ieviest no pirmdienas. Saeima, kā apgalvo tās priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, ir gatava operatīvi apstiprināt šādu izpildvaras lēmumu. Lēmuma mērķis – maksimāli samazināt cilvēku kontaktēšanos.
Ārkārtas situācija* ir nepieciešama, citādi valdībai patlaban nepietiek pilnvaru, lai cīņai ar koronavīrusa izplatību noteiktu jaunus un bargus ierobežojumus. Jau otrdienas valdības sēdē ieviest ārkārtas režīmu rosināja lemt pats premjers Krišjānis Kariņš. Ministru prezidents ir pārliecināts, ka valdība patlaban vairs nedrīkst riskēt ar veselības aprūpes sistēmu, pārbaudot tās izturības robežas. Tādejādi varam zaudēt kontroli pār pandēmiju. Mums neesot tik daudz mediķu, lai Latvija varētu atļauties pieļaut tik lielu saslimušo skaitu, kāds ticis piedzīvots Rietumeiropas valstīs ar daudz labāk finansētu veselības aprūpes sistēmu.
Taču otrdienas vakarā ministri izlēma atlikt smago izšķiršanos un tikai “konceptuāli” vienojās, ka tāda – atkal ārkārtas situācija – tiešam ir vajadzīga. Iespējams, viņi paļāvās vēl uz kādu brīnumu. Iespējams, vienkārši cerēja, ka šodien tomēr spēs saņemties sev grūtam solim.
Oficiālais skaidrojums skan pavisam vienkārši: valdībai ir nepieciešams laiks ārkārtas pasākumus nosakošo dokumentu izstrādei. Taču daudzi koalīcijas politiķi nesteidza atbalstīt premjeru, pilnīgi pamatoti saskatot ierobežojumos jaunas problēmas ekonomikai, uzņēmumiem, sabiedrības labklājībai un, protams, savām interesēm. Kāpēc gan vēl kādu laiciņu nevarētu izlikties, ka satraukumam nav pamata? Taču pavisam atklāti savus iebildumus, cik ir pamanīts, pret premjera nostāju izteica vienīgi iekšlietu ministrs Sandris Ģirģens no “KPV LV” un tieslietu ministrs Jānis Bordāns, JKP līderis.
Politiķi vienmēr baidās no epidēmijām, tāpat kā no citām negaidītām, viņu kontrolei nepakļautām krīzēm. Lai tādos brīžos valsts vara nosargātu savu autoritāti, tai ir jārīkojas apņēmīgi, nekļūdīgi un taisnīgi. Pieļauju, ka valdības ministri un deputāti baidās uzņemties tik smagu atbildību – jo baidās izgāzties.
Kad senajā Ķīnā sākās epidēmijas, tās valdnieka tronis, tēlaini izsakoties, sāka nopietni šūpoties. Tauta un galms pēkšņo postu skaidroja pavisam vienkārši: šim imperatoram nav “debesu dota mandāta”, nav viņam īstas saiknes ar augstākiem spēkiem. Tāpēc tautai ir visas tiesības dumpoties un sacelties, galminiekiem – pīt intrigas un veikt apvērsumus.
Kā izrādās, tā notiek ne tikai sendienās. Pacietīgā un pieticīgā Baltkrievijas sabiedrība “uzsprāga” tad, kad valsts vara izlēma demonstratīvi ignorēt epidēmijas radītos riskus. Šis protestu izvirdums brīdina arī mūsu valdību, kaut arī tas izklausās nepiedienīgi – Latvijas it kā pilnīgi demokrātisko valstsvaru pielīdzināt “Eiropas pēdējai diktatūrai”.
Neskatoties uz savu augstprātību, koalīcija ļoti labi saprot, ka var sabrukt zem savu jauno pienākumu svara. Drīzāk pat tā to apzinās tieši pavisam ciešā saistībā ar savu neseno bramanību. Vara, izrādās, nav tikai iespējas visus izrīkot un pie viena kārtot savas intereses – tā ir arī atbildība, no kuras nevar izvairīties, neizlaižot no rokām ministra portfeli vai deputāta mandātu. “Savu laiku rotājos”, kā Raimonda Paula dziesmā dzied Margarita Vilcāne – nu valdībai ir pienācis dubļu brienamais laiks.
Pieļauju, viens no visnetīkamākajiem ārkārtas režīma aspektiem ir koalīcijas pienākums ar budžetu un citām valsts rīcībā esošām finansēm balstīt tautsaimniecību un tautas labklājību. Ministru prezidents jau ir paziņojis, ka stingrākiem drošības pasākumiem jābūt saistītiem “ar piedāvājumu par risinājumiem ekonomikas jomā, kā atbalstīt iedzīvotājus un uzņēmumus”. Arī par to valdībai ir šodien jālemj, un naudu nāksies meklēt ministriem un viņu partijām tīkamos un sīvi izkarotos projektos.
***
* Ārkārtas situācija – īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā “ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus”. To – visā valstī vai kādā tās daļā – izsludina Ministru kabinets uz noteiktu laiku, bet ne ilgāku par trim mēnešiem, un var atcelt pirms noteiktā laika, ja apdraudējums ir novērsts vai pārvarēts. Par ārkārtējās situācijā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu fiziskai personai var piemērot naudas sodu no 10 līdz 2000 eiro, juridiskajai personai – no 140 līdz 5000 eiro.
13.11.2020. / Autors: Dainis Lemešonoks, publicists, speciāli “Ventspilnieks.lv” / Foto: Pixabay
