Rīgas apgabaltiesas spriedums Aivara Lemberga krimināllietā viņam pašam atgādinot Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija scenāriju Latvijā. “Tas Navaļnija scenārijs – tikai Latvijā. Apsveicu Latvijas tiesiskumu un demokrātisko valsti ar to, ka man pielietots drošības līdzeklis apcietinājums.” Cik šādu paralēļu vilkšana ir korekta un kādēļ Navaļnijs Krievijā tiek vajāts – lūdzu komentēt neatkarīgo politikas ekspertu, literatūrzinātnieku, žurnālistu Alekseju Grigorjevu.
“Aleksejs Navaļņijs tiek vajāts par to, ka viņš cīnās pret korupciju. Turklāt tādu korupciju, kura ir sistēmiska, un faktiski ir Krievijas valsts sistēmas pamatā. Tieši tādēļ visi lēmumi attiecībā uz Navaļņiju tiek pieņemti visaugstākajā līmenī,” skaidro Aleksejs Grigorjevs, kā piemēru minot Navaļņija saindēšanu ar “Novičok”.
To, ka aiz Navaļņija indēšanas mēģinājuma stāv Kremlis, atzinuši arī ASV izlūkdienesti, bet to, ka Navaļņijs tika saindēts tieši ar pie “Novičok” grupas piederošo nervus paralizējošo kaujas vielu, atzinusi gan Vācija, gan Francijas un Zviedrijas laboratorijas, kā arī Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija. “Lēmums par viņa indēšanu nevarēja tikt pieņemts ne seržantu, ne pulkvežu līmenī. Tas ir Krievijas prezidenta līmenis,” uzsver Aleksejs Grigorjevs un skaidro, kādēļ Kremlis Navaļņiju tā neieredz.
“Viņš ir cilvēks ar ļoti neparastu drosmi. Ticis indēts, Navaļņijs atgriezās Krievijā, lai arī zināja, ka nekas labs viņu tur negaida. Faktiski viņš atgriezās, lai izaicinātu Kremli un Krievijas varas iestādes. Bija vērojams zināms apjukums – varēja redzēt, ka varas aprindas īsti nezināja, ko ar viņu iesākt. Lidmašīnai ar Navaļņiju bija jānosēžas Maskavas Vnukovas lidostā, kur viņu gaidīja līdzgaitnieki, taču it kā salūzušas sniega novākšanas tehnikas dēļ tā tika novirzīta uz Maskavas Šeremtjevas lidostu. Un tad “pa kluso” viņu arestēja.”
Eiropas Cilvēktiesību tiesa Krievijai pieprasīja Alekseju Navaļņiju nekavējoties atbrīvot, taču Krievija paziņoja, ka šī prasība ir neizpildāma un “demonstrē acīmredzamu rupju iejaukšanos suverēnas valsts tiesu varas darbībā”.
Aleksejs Grigorjevs gan norāda, ka Krievijai kā Eiropas Padomes loceklei ECT lēmums ir saistošs, jo, parakstot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, šī valsts ir atzinusi, ka ECT jurisdikcija ir spēkā arī Krievijas teritorijā. Taču Krievijas atteikums atbrīvot Navaļņiju un tās varas elites ilgstošais karš pret viņu padarījis Alekseju Navaļņiju par spēcīgu opozīcijas simbolu.
“Tas, ka Aleksejs Navaļņijs atrodas opozīcijā, varai nav tik būtiski. Galvenais ir, ka viņš parāda Krievijas varasvīru korupciju. Parāda to ļoti leģitīmi, ar juridiski nozīmīgiem pamatojumiem un pierādījumiem. Tieši tāpēc vara viņu tik ļoti ienīst.”
Protams, arī Krievijā ir sava opozīcija, tikai, atšķirībā no Navaļņija, tā ir “atļautā opozīcija”, kura sevi pretnostata varai galvenokārt vārdos. Ir Genādija Zjuganova vadītā Krievijas Federācijas Komunistiskā partija, ir Krievijas Liberāli demokrātiskā partija ar Vladimiru Žirinovski priekšgalā, taču, kā saka Aleksejs Grigorjevs, tā ir “kabatas opozīcija”, kurai zināmās robežās atļauts būt kritiskai, un kura būtībā arī pieder Krievijas elitei. Taču Covid-19 pandēmijas un citu faktoru ietekmē naftas cenas pērn ievērojami kritās, problēmas Krievijas ekonomikā kļūst arvien nopietnākas, un naudas vairs nepietiek. Krievijas varas elite vairs negrib dalīties ar šīm partijām. Kā teikts Bulata Okudžavas “Dziesmiņā par veco, slimo un nogurošo karali”, prjaņiku taču nekad visiem nepietiek.
Krievijas slimību – imperiālismu – gatavi paciest gana daudzi šīs valsts iedzīvotāji, ja vien var tīksmināties ar domu, ka Krievija “nosaka toni” daudzām citām valstīm. Taču, kā norāda Aleksejs Grigorjevs, šīs vājības otra puse ir iekšējā nebrīve. Šo likumsakarību pamanīja Aleksandrs Hercens, rakstot, ka Krievija ir verdzene arī tāpēc, ka “fiziskajā spēkā saskata poēziju, bet slavu – būt par biedu citām tautām”.
Pret Krievijas valsts sistēmas “kaitēm”, galvenokārt pret korupciju, cīnījušies daudzi cilvēki, un ne viens vien no viņiem šīs cīņas dēļ aizgājis viņsaulē. Šie cilvēki rādīja, no kurienes nākusi un cik liela ir Krievijas valstsvīru bagātība – villas dažādās valstīs, jahtas, aiz dažādām sazarotām ārzonas kompānijām paslēptie naudas līdzekļi –, visa šī korumpētā nauda.
Žurnālists un cilvēktiesību aktīvists Jurijs Ščekočihins nomira 53 gadu vecumā. Viņu noindēja ar talliju. “Novaja gazeta” žurnālisti, rakstnieci un cilvēktiesību aizstāvi Annu Poļitkovsku nošāva pašas mājas kāpņu telpā. Opozīcijas politiķi Borisu Ņemcovu 2015. gadā ar četriem šāvieniem mugurā nogalināja pašā Maskavas centrā, netālu no Kremļa sienas. Ņemcova līdzgaitnieks Vladimirs Kara-Murza jaunākais pusotra gada laikā piedzīvoja divas indēšanas, un abas reizes viņš nonāca komā. Šo uzskaitījumu varētu turpināt.
Sarunas noslēgumā vēlreiz atgādinu Aivara Lemberga pašsalīdzināšos ar Navaļņiju, un prasu – vai iespējams vilkt paralēles starp abiem šiem apcietinātajiem. Aleksejs Grigorjevs atbild, ka līdzības nav un nevar būt. “Aleksejs Navaļņijs tiek vajāts par to, ka viņš cīnās pret korupciju. Aivars Lembergs korupcijas dēļ iekļauts ASV globālajā Magņitska sankciju sarakstā. Tiesā tika pierādītas pret Lembergu izvirzītas apsūdzības liela mēroga korupcijā. Navaļņijs bija un ir opozīcijā Krievijas varas elitei. Lembergs? Ja šādi – Navaļnija un varas pretstatījumā – salīdzinām, Lembergs ir daudz tuvāks korumpētajai varai nekā Navaļnijam.”
24.03.2021. / Autors: Ilona Bērziņa / Foto: Facebook
