Aukstā kara gados Latvijā tika sabūvēts simtiem bumbu patvertņu padomju nomenklatūras patvērumam kodolkara gadījumā. Kad 2008.gadā šiem bunkuriem civilās aizsardzības objektu statusu atcēla, tie ātri vien tika privatizēti, pārtapa par noliktavām, tika pielāgoti citām saimnieciskām vajadzībām vai gluži vienkārši sagruva. Tagad, kad ģeopolitiskās situācijas ietekmē patvertņu jautājums atkal kļuvis aktuāls, bunkuru gluži vienkārši nav un, visticamāk, pārskatāmā nākotnē arī nebūs.
Pēdējo apjomīgo bumbu patvertni jeb “Slepeno objektu Nr.100”, kurš atradās Rīgas centrālās stacijas pazemē, pirms četriem gadiem tika nolemts upurēt “Rail Baltica” trases vajadzībām un Satiksmes ministrija no Latvijas dzelzceļa to atpirka par 18 500 eiro. Tagad tiek lēsts, ka jaunu bumbu patvertņu izveidošana vai vēl saglabājušos bunkuru atjaunošana un sakārtošana nebūs lēts prieks, bet galvenais tomēr ir politiskā griba un apņēmība šo jautājumu risināt, un patvertņu jautājums ne tuvu nav vienīgais izaicinājums.
Gadiem muļļātais “šūnu apraides” risinājums
Mums kaimiņos ir divas neprognozējamas un agresīvas valstis – Krievija un Baltkrievija, kurās valda autoritāri režīmi, kas apdraud kā reģionālo, tā starptautisko drošību. Tādēļ jo steidzamāk nepieciešams ieviest valsts agrīnās brīdināšanas sistēmu, lai militāra un arī jebkura cita apdraudējuma gadījumā ātri un efektīvi apziņotu iedzīvotājus ar “šūnu apraides” palīdzību informatīvu īsziņu veidā. Lietuvā šāda sistēma ieviesta jau pirms desmit gadiem, SMS risinājums pieejams arī Igaunijā, Austrijā, Beļģijā, Horvātijā, Dānijā, Somijā, Francijā, Islandē, Itālijā, Luksemburgā, Rumānijā, Slovēnijā, Spānijā, Zviedrijā Turcijā, Lielbritānijā*, tikmēr Latvija jau kuro gadu ņemas ap pētījumiem un ziņojumiem šīs sistēmas ieviešanai. Cerēsim, ka vezums beidzot būs izkustējies un iepirkuma procedūra “Agrīnās brīdināšanas sistēmas izveidei un uzturēšanai uz 4 gadiem” būs pietiekami veiksmīga, lai sistēma jau nākamgad Latvijā sāktu darboties. Pretējā gadījumā būsim sevi nopozicionējuši kā netālredzīgus nespējniekus, kuriem birokrātija ir tuvāka par savas valsts iedzīvotāju drošību. Patlaban galvenais instruments iedzīvotāju brīdināšanai ir VUGD uzstādītās 164 trauksmes sirēnas, taču jājautā – vai to signāli patiesi ir dzirdami visās apdzīvotajās vietās un vai visi iedzīvotāji patiesi zina, ka izdzirdot signālu (ja vien iepriekš nav bijis paziņojums par sirēnu pārbaudi), jāieslēdz televizori vai radioaparāti?
Kā muļļāšanās ap šūnu apzināšanas sistēmas pēc iespējas ātrāku ieviešanu, tā jautājums par neesošajām bumbu patvertnēm liecina, ka civilā aizsardzība Latvijā ir ķeksīša līmenī. Valsts Civilās aizsardzības plāna 33.pielikumā – “Katastrofas pārvaldīšanas pasākumi kara, militāra iebrukuma vai to draudu gadījumā” gan ir aprakstīts, ko vajadzētu izstrādāt, veikt, apzināt vai organizēt, taču jāpiekrīt Valsts kontroles atzinumam – šajā sistēmā daudzi piedalās, bet konkrēta atbildīgā nav.
Civilās aizsardzības speciālisti – nepieciešamība numur viens
Būtisku lomu jebkurā krīzes situācijā – vai tie būtu plūdi, zemestrīce vai militārs apdraudējums, spēlē pašvaldība. Te gan jāatzīmē, ka rīcība militāra apdraudējuma gadījumā vietvaru Civilās aizsardzības plānos parādījās tikai kopš šā gada sākuma, kad to paģērēja Grozījumi Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā. Pašvaldības uz to reaģēja norādot, ka civilās aizsardzības jomā nepieciešama sadarbības uzlabošana starp valsti un pašvaldībām, valsts līmeņa civilās aizsardzības mācības un kopēja vienota krīzes vadības sistēma. Pagaidām nav skaidrības, vai šīs pašvaldību vēlmes tikušas ņemtas vērā.
Var piekrist, ka zinoši, labi apmācīti civilās aizsardzības jomas speciālisti pašreizējā situācijā ir nepieciešamība numur viens. Neviens plāns, lai cik pareizi uzrakstīts, neatsvērs cilvēkus, kuri spēs ātri un precīzi nokoordinēt, kurp doties satrauktajiem iedzīvotājiem, kur viņus izvietot, kā sniegt palīdzību, utt. Pat ja katrs izskries no mājas ar 72 stundu somu plecos, bez konkrēta rīcības plāna ar to būs par maz. Aizsardzības ministrija gan izstrādājusi bukletu “72 stundas” par to, kā rīkoties krīzes gadījumā, bet vai šī informācija ir zināma un saprotama arī katrai nosacītajai tantei Bauskā un onkulim Rēzeknē? Vai pašvaldības savos civilās aizsardzības plānos ir iekļāvušas iedzīvotāju apmācības kā rīkoties tad, ja, nedod Dievs, mūs tiešām piemeklēs stunda X? Pagaidām šķiet, ka ne valsts, ne pašvaldību līmenī diez ko tālāk par pļāpāšanu un birokrātisku papīru rakstīšanu neesam tikuši (ar pašvaldību Civilās aizsardzības plāniem var iepazīties VUGD mājas lapā).
Kaimiņiem bumbu patvertnes ir, Latvijā patvertņu jautājums buksē
Viena no Ukrainas kara mācībām ir bumbu patvertņu nepieciešamība vismaz katrā lielākajā pilsētā. Šai ziņā Latvija nepiedodami buksē. Igaunijā jau šā gada sākumā bija kartētas 103 publiskās patvertnes, kurā ārkārtas situācijā no uzbrukumiem varētu patverties apmēram 60 000 cilvēku. Publiski izskanējis, ka igauņi līdz 2034.gadam šo patvēruma vietu ietilpību plāno palielināt tā, lai tajās varētu patverties 730 000 iedzīvotāju. Karte ar bumbu patvertņu novietojumu pieejama arī Polijā. Šajā valstī izveidotas 1903 bumbu patvertnes, 8719 patversmes un uzskaitītas arī 224 113 ārkārtas patveršanās vietas, kurās ietilpst arī māju pagrabi, garāžas, pašvaldību iestāžu un uzņēmumu ēkas, arī baznīcas. Attiecībā uz baznīcām interesants ir Lietuvas piemērs, kur katoļu baznīca un Iekšlietu ministrija noslēgusi sadarbības līgumu. Paredzēts, ka priesteri instruēs draudzes par civilo aizsardzību, bet dažas, šim nolūkam piemērotas baznīcas, noteiktas kā patvertnes ārkārtas situācijās. Latvijā līdz tik “augstām matērijām” pacēlušies neesam un vismaz pagaidām ar baznīcu pārstāvjiem par šo tēmu runāts nav. Turklāt runa ir ne tik daudz par pagrabiem, cik iespēju ar mācītāju starpniecību skaidrot draudzei ar civilo aizsardzību saistītus jautājumus. Diezin vai tas tiktu uzlūkots kā Dievam netīkams darbs, drīzāk ir runa par nevēlēšanos rīkot cienīgtēviem attiecīgus kursus un ņemties ap visa šī pasākuma organizēšanu. Bet žēl.
Zināmu mierinājumu mūsu neizdarībā var sniegt apziņa, ka arī lietuviešiem, neraugoties uz sadarbību ar katoļu baznīcu, ar bumbu patvertņu ierīkošanu diez ko spoži neiet. Tā liek domāt Lietuvas Seima sociāldemokrātu frakcijas, Nacionālās aizsardzības un drošības komitejas locekles Doviles Šakalienes paustais, ka Zviedrijai, kas ir daudz tālāk no frontes līnijas, bumbu patvertnes rūp vairāk kā lietuviešiem. “Zviedriem ir 65 000 bumbu patvertņu, kurās var izmitināt vairāk nekā 70 % iedzīvotāju. Mūsu valdība nav pat sākusi praktisku sarunu par šo jautājumu”. Tikmēr Lietuves iekšlietu ministre Agne Bolitaite nemaz neslēpj, ka ar šo problēmu būs jānodarbojas nākamajai valdībai, jo “ir vajadzīgi miljardi” un politiskajām partijām būs jāvienojas.
“Patvertņu būvnormatīva” joprojām nav
Taču ja lietuvieši skaidri pasaka, ka bumbu patvertņu un patversmju ierīkošanas galvenais klupšanas akmens ir nauda, tad latvieši nodarbojas ar tādu iecienītu sporta veidu, kā pīšanās birokrātijas pinekļos. Izrādās, visa vaina ir tā, ka mums joprojām nav skaidru prasību, īsti kādām šīm patvertnēm vajadzētu būt. Kā nesen ziņoja LTV raidījums “De Facto” – Ekonomikas ministrija, balstoties uz Somijas pieredzi (Helsinku iedzīvotājiem pieejamas 9000 bumbu patvertnes), gan izstrādājusi jaunu būvnormatīvu, taču šis dokuments nav apstiprināts, jo paralēli patvertņu attīstības plānu gatavo arī Iekšlietu ministrija. Kamēr tas nav pabeigts, tiek piebremzēts arī būvnormatīvs. Vēl viens šķērslis ir nekustamā īpašuma attīstītāju iebildumi, kuriem ne pa kam negribas nodarboties ar obligātu patvertņu būvniecību jaunajos objektos. Arguments šķietami loģisks – ēkas būvniecība būs dārgāka un līdz ar to dzīvoklis tādā mājā maksās vairāk.
Ir saprotams, ka ne valdība, ne pašvaldības nav sajūsmā par domu ieguldīt pietiekami lielus finanšu un cilvēkresursus bumbu patvertņu un patversmju ierīkošanā, taču tāda diemžēl ir šodienas realitāte. Turklāt vērts atgādināt, ka patvertnes un patversmes nav sinonīmi – ja pirmās paredzētas glābiņam no bumbu triecieniem, tad otrās ir īslaicīga patvēruma vietas, kur cilvēki var saņemt nepieciešamo palīdzību un no kurienes viņus iespējams ātri var evakuēt.
Ir apsveicami, ka Rīgas Civilās aizsardzības pārvalde apzinājusi 355 bumbu patvertnēm piemērotas vietas, taču kamēr tās iegūs taustāmas aprises, visticamāk, paies ilgs laiks. Finansējuma un cilvēkresursu rašanai gan jau nāks klāt vēl birokrātija, iepirkumi, konkursi un savstarpējie kašķi – visa tā buķete, bez kuras neiztiek praktiski neviena cenas ziņā daudz maz ievērojama objekta būvniecība.
Kāpēc pašvaldību vadītājiem nepieciešama pielaide valsts noslēpumam?
Lai vai kā, bet atbildības par civilo aizsardzību lauvas tiesa gulstas tieši uz pašvaldību pleciem, tādēļ ir būtiski, kas stāv pie šo jautājumu risināšanas un koordinēšanas stūres. Tieši tāpēc valsts prezidenta Edgara Rinkēviča iecere par nepieciešamību pašvaldību augstākajām amatpersonām iegūt pielaidi valsts noslēpumam, ir būtiska. Kamēr pašvaldību civilās aizsardzības plānos galvenais akcents bija likts galvenokārt uz dabas vai tehnogēnām katastrofām, bez tā varbūt varēja arī iztikt, taču kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā nekas vairs nav tā, kā bijis.
Nedomāju, ka civilo aizsardzību militāra apdraudējuma gadījumā varētu koordinēt, piemēram, pašvaldības funkcionārs, kurš Krievijas kara Ukrainā kontekstā izpaudies, ka risinājums būtu “sēsties pie pārrunu galda ar Putinu” vai tādi vietvaru vadoņi, kuri nemaz neslēpj savas simpātijas pret Krievijas un Baltkrievijas režīmiem. Daļa pašvaldībnieku gan uz šo ieceri raugās skeptiski un dažs tās pat dēvē par “politiskām spēlītēm ap pašvaldībām”, kuru mērķis ir “izsist spēcīgus vadītājus no pašvaldības”. Te nu gribētos atgādināt, ka “Likuma par valsts noslēpumu” 9. pantā ir skaidri noteikts, kādos gadījumos šī pieeja var tikt liegta un jāsaka, ka persona, kurai kāda šeit minētā iemesla dēļ “nekvalificējas”, noteikti nav piemērota arī pašvaldības vadošajiem amatiem. Tādēļ Latvijas Lielo pilsētu asociācijas arguments, ka šī prasība būs “pie varas esošu partiju vai politiķu grupas instruments, kā uz aizdomu pamata no amata atcelt vēlētas amatpersonas,” ir aiz matiem pievilkts. Būs interesanti vērot, ko parlamentārieši, debatējot par šo Edgara Rinkēviča iesniegto likumdošanas iniciatīvu, paudīs no Saeimas tribīnes. Ne mazāk interesanti – vai bumbu patvertņu būvniecība nogrims birokrātijas purvā, vai tomēr mēs spēsim saņemties un sekot igauņu piemēram?
* Iekšlietu ministrijas 2020.gada Informatīvā ziņojuma “Par šūnu apraides sistēmu un citām iespējamajām apziņošanas sistēmām, to ieviešanas un uzturēšanas izmaksām” dati.
29.11.2023. / Autors: Ilona Bērziņa, BNN / Foto: Pexels
