Visu atjaunotās Latvijas laiku esam spītīgi nodarbojušies ar visu ko, izņemot Latvijas nācijas pastāvēšanas pamatjautājuma – dzimstības veicināšanas risināšanu.
Stāsts ir par populismu un ačgārnām prioritātēm, kuras Latviju pēc trīsdesmit gadu bezrūpīgās darbošanās faktiski ir novedusi pie sasistas siles. Proti, ja 1991.gadā Latvijā dzīvoja 2,65 miljoni iedzīvotāji, no kuriem darbspējīgā vecumā bija 1,5 miljoni, tad 2022.gadā esam tikai 1,87 miljoni, darbspējīgā vecumā 1,15 miljoni. Bēdīgākais slēpjas apstāklī, ka dzimstības, mirstības rādītāji joprojām uzrāda arvien pieaugošu negatīvu tendenci – dzimst uz pusi mazāk.
Manuprāt, tieši šie ir vissvarīgākie rādītāji, pēc kuriem ir vērtējams Latvijas politiķu darbs. Piekritīsiet – PILNĪGA IZGĀŠANĀS. Iedzīvotāju ataudzes, tātad valsts drošības, nācijas un valsts pastāvēšanas pats svarīgākais jautājums mūsu politiķiem nav bijis svarīgs. Rezultātā arvien tukšāka valsts, likumsakarīga ekonomiskā atpalicība, slēgtas skolas, medicīnas iestādes, miruši ciemi un pilsētas, nespēja uzturēt ceļu tīklu, nodrošināt pienācīgas vecumdienas mūsu senioriem utt. Cik ilgi tas tā var turpināties? Tendence norāda nevis vai, bet kad izzudīs mūsu valsts un nācija.
Nekas neliecina, ka dzimstība pati no sevis līdzsvarosies ar mirstību, tātad situāciju nebūs iespējams uzlabot bez izlēmīgas un radikālas rīcības.
Un atkal, tā vietā, lai diskutētu, kā pēc būtības novērst mūsu izzušanu, proti, kā palīdzēt ģimenēm ar bērniem, starmešu gaismā tiek izvilktas pseidoproblēmas.
Par visu svarīgāka izrādās ir Stambulas konvencija, tiek spriests par genderiem un kaut kādu ne viegli saprotamu līdztiesību, it kā mēs, sievietes un vīrieši, nebūtu radīti atšķirīgi. It kā nebūtu skaidrs, ka latvietība, mūsu kultūra, dziesmu un deju svētki, Latvijas valsts drošība, ekonomika, tātad mūsu nācijas un valsts pastāvēšana nebūtu atkarīga no latvietību uzturošo mūsu valsts iedzīvotāju daudzuma un kvalitātes.
Vai var būt savādāk? Var, ja šajā procesā solidāri piedalās visi neatkarīgi no tā, vai atbalsta ģimenes vērtības, pieder LGBT, genderu vai kādai citai grupai. Mums visiem ir jāpieņem, ka bērnu radīšana, audzināšana, skološana ir smags darbs, kurš paģēr ievērojamus finanšu, laika resursus un dzīves prioritāšu pārskatīšanu par labu bērniem. Tas nozīmē, ka nācijas ataudze ir atkarīga no ievērojamām investīcijām, kuras arvien mazāk ir pieejamas ļaudīm, kuri vēlas veidot ģimenes, radīt un audzināt bērnus. Lielākā daļa no mums, domājot par bērnu, ir uzdevuši likumsakarīgu jautājumu – bet kā es viņu izaudzināšu, izskološu? Vai man pietiks resursu? Un tieši šīs domas lielākoties nospēlē izšķirošo lomu – dzīvošu bez bērniem, pietiks ar vienu. Otro, trešo, vai vairāk noteikti NĒ.
Kā piemēru paņemsim klasisku mūsdienu jauniešu pāri, kuri vēlas dibināt ģimeni, nodoties bērnu radīšanai, audzināšanai un skološanai. Abi ar maģistra grādiem, viens strādā par latviešu valodas un literatūras pedagogu vispārizglītojošajā skolā, otra profesionālais izaicinājums ir saistīts ar mūsu dziesmu un deju svētku vērtību uzturēšanu – amatierkolektīvu vadīšanu. Vai jaunieši, kuriem jāapmaksā studiju kredīti, jāapmaksā sava dzīvesvieta un mobilitāte šādu greznību vispār var atļauties? Un atbilde ir – bez ārēja atbalsta DIEZ VAI.
Nenoliegšu, valstī ir atbalsta programmas, piemēram: ģimenes valsts pabalsts, maternitātes un paternitātes pabalsti; bērna piedzimšanas, kopšanas, vecāku pabalsti; garantija bankas aizdevumam mājokļa iegādei vai būvniecībai ģimenēm ar bērniem, kurām ir pastāvīgi ienākumi, bet nav pietiekamu uzkrājumu pirmās iemaksas veikšanai.
Bet, vai pie esošo pabalstu sistēmas augstāk aprakstītā jaunā ģimene ir motivēta pieņemt lēmumu par viena, kur nu vēl par divu, trīs un vairāk bērnu ģimenes veidošanu?
Lai panāktu radikālas izmaiņas mūsu valsts ataudzes jautājumā, ar esošo piedāvājumu ir stipri nepietiekami. Pabalsti, tas labi, bet, ja mēs nespēsim iedrošināt jauno paaudzi veidot ģimenes, dzemdēt, audzināt un skolot bērnus, tad neesam nekam vērti, tad ir jāsamierinās, ka mēs kā nācija un valsts neesam pelnījuši saules mūžu.
Manuprāt, iespējamie risinājumi slēpjas revolucionārā prioritāšu, attieksmes un rīcības maiņā. Risinājumi var būt visdažādākie. Piemēram, viens, divi bērni – tas ir labi, bet cilvēku ataudze sākas ar trešo bērnu, tāpēc īpaša balva pienākas šādām ģimenēm. Mūsu situācijā šādi vecāki (sākot no trešā bērna) būtu uztverami kā Olimpisko spēļu medaļnieki, kuri no valsts puses būtu attiecīgi godināti un novērtēti. XXXII Vasaras olimpisko spēļu čempioni – 3×3 basketbola izlases sportisti par sasniegumu katrs saņēma vairāk kā 100 000,- EUR naudas balvu pēc nodokļu nomaksas (vienas trīsbērnu ģimenes vidējas dzīvesvietas cena). 2021.gadā no kopā dzimušajiem 17 420 bērniem, trešo un vairāk bērnu īpatsvars bija 21,6%. 2021.gadā runa bija par ~ 3 700 bērniem. Vai tiešām nevaram šādus vecākus sveikt līdzvērtīgi Olimpiskajiem medaļniekiem? Rupji rēķinot, tas budžetam būtu papildus prasījis 370 miljonus (neskaitot nodokļus), līdzekļi kuri ar uzviju atgrieztos ekonomikā. Bet veidi, kā palīdzēt šiem vecākiem, arī var būt dažādi (mūža nodokļu atlaides, mājoklis, mobilitāte, bērnu izaugsme u.c. iespējas). Bez tam, būtu vērtējams, vai izšķirošas palīdzības mehānisms būtu pielietojams visos gadījumos. Valstij ir svarīgs pilnvērtīgi sagatavots pilsonis, tāpēc, manuprāt, īpaši atbalstāma būtu tieši trešā, ceturtā un piektā bērniņa ienākšana ģimenē.
P.S. Ja noteiksim par prioritāti mūsu nācijai izšķirošu mērķi – panākt dzimstības trīskāršošanos un attiecīgi rīkosimies, tad augļus plūksim pēc divdesmit gadiem, ja nē, tad turpināsim slēgt skolas, ciemus un pilsētas, skaitīsim dienas, kad mūsu valstij un nācijai pienāks gals. Cerams, ka politiķus pārņemušais Stambulas konvencijas reibonis netraucēs pievērsties patiesai nācijas pastāvēšanas jautājumu risināšanai.
10.08.2023. / Autors: Aivis Landmanis/Apvienotais saraksts / Foto: Pixabay
