Satiksmes ministrija jau nākamnedēļ plāno iesniegt apspriešanai valdībā Ostu reformu plānu, taču premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) jau paguvis izteikties, ka tranzīts Latvijai nav vajadzīgs, un vispār tā esot “novecojusi domāšana, kas valsti ilgstoši atturējusi no attīstības”. Šāda publiski pausta premjera nostāja tranzīta nozari draud ievest tik dziļā krīzē, no kuras tā var arī neatkopties. Latvijai tas nozīmes tūkstošiem zaudētu darbavietu, kārtējo emigrācijas vilni un miljonos mērāmu nodokļu zaudējumu valsts budžetam.
Ministru prezidenta un ministru ikgadējās atskaites Saeimai laikā Krišjānis Kariņš izteicās, ka vēlme attīstīt tranzītu ir “novecojusi domāšana, kas valsti ilgstoši atturējusi no attīstības”. Premjers uzskata, ka tā ir “novecojusi doma, ka tranzīts – tilts starp Austrumiem un Rietumiem – mūs glābs” un “tranzīta domāšana – pirkt, pārdot, vest –, ka no tā mēs kļūsim bagāti… Mēs tāpēc neesam bagāti.”
Tā ir ļoti bīstama retorika, jo uz Krišjāni Kariņu ārvalstīs, kur arī jau ir zināmi šie viņa izteikumi, raugās nevis kā uz prastu populistu, bet kā uz attīstītas Eiropas valsts valdības vadītāju. Ar šādiem izteikumiem Kariņš ārvalstu investoriem un ostu uzņēmēju sadarbības partneriem dod nepārprotamu signālu, ka Latvija vairs sevi nepozicionē kā tranzīta valsti, un tātad uzņēmējiem ir laiks savu kravu tranzītam meklēt ceļu uz mūsu kaimiņvalstu ostām. Valsts tautsaimniecībai tas var nodarīt milzīgus zaudējumus, jo atcerēsimies, ka tranzīts nenozīmē tikai ostas un tajās strādājošos darbiniekus vien, ar ostām ir saistīti arī citi uzņēmējdarbības veidi. Kamēr ostās ir darbs, darbs ir arī ostu pilsētu ēdināšanas iestādēm, dažādu pakalpojumu sniedzējiem, veikalniekiem un citiem komersantiem. Ar saviem izteikumiem Krišjānis Kariņš “palicis zem sitiena” arī šos cilvēkus.
Caur Latviju tiek vestas visdažādākās kravas – naftas produkti, akmeņogles, minerāli, minerālvielas u.c. Kariņš uzskata, ka kravu apjoms, kas iet caur ostām, padara bagātus tikai atsevišķus indivīdus, bet valsti kopumā – nē. Kā “pretpoti” viņš piedāvā “viedo reindustrializāciju”, kas Kariņaprāt kā uz burvju mājiena radīs kā darbavietas, tā algas. Taču uz jautājumu, kas nodrošinās darbavietas tranzīta jomā strādājošajiem, ja nebūs kravu, ko vest cauri mūsu ostām, Kariņš neatbild.
Vai nu Kariņš kādu sev vien zināmu apsvērumu dēļ negrib redzēt faktu, ka tranzīts ir otra lielākā tautsaimniecības nozare Latvijā uzreiz aiz kokrūpniecības un mežistrādes, vai arī tranzīta jomas iznīcināšana viņam vajadzīga kādu citu apsvērumu dēļ. Valdības vadītājam ir nepiedodami nezināt, ka nozarē kopumā vēl salīdzinoši nesen bija nodarbināti 80 000 strādājošo, un ka tieši tranzīts un ostas ar savu darbu ik gadu valsts ekonomikā ienes vairāk nekā vienu miljardu eiro lielus ienākumus.
Aģitējot par “viedo reindustrializāciju” tranzīta nozares vietā, Krišjānis Kariņš neatbild uz jautājumu, kas pēc tranzīta nozares iznīcināšanas dos darbu desmitiem tūkstošiem cilvēku – ostu darbiniekiem, krāvējiem, operatoriem, tehnikas vadītājiem, dzelzceļa darbiniekiem un citiem, kuri šodien vēl apkalpo tranzīta kravas. Valdības vadītājs (!) tā arī nav spējis saprast, ka šāda rīcība neizbēgami novedīs pie bezdarba riskam pakļauto Latvijas iedzīvotāju skaita pieauguma un nodokļu ieņēmumu vietā valsts budžetā no šī paša budžeta valstij nāksies maksāt bezdarbnieku pabalstus.
Par Ministru prezidenta attieksmi pret šo Latvijas tautsaimniecībai joprojām vitāli svarīgo nozari liecina jau tas vien, ka kopš pagājušā gada vasaras ne reizi nav sasaukta Latvijas ostu, tranzīta un loģistikas padomes sēde, kurai Kariņš ir priekšsēdētājs. Latvijā joprojām ir spēkā 2014.–2020. gadu periodam izstrādātā Latvijas Ostu attīstības programma, bet jauna tā arī nav tapusi. Būtībā Krišjānis Kariņš demonstrē absolūtu neizpratni par tranzīta nozari, tās saistību ar dzelzceļa un Latvijas lielo ostu infrastruktūrām, kā arī nozares doto pienesumu valsts ekonomikai.
Uz šī fona Ostu reformas tālāka virzīšana valdībā šķiet lieka laika nosišana. Jo par kādu reformu, kādu attīstību var būt runa, ja reiz premjers ir paziņojis – tranzīts Latvijai nav vajadzīgs. Kuru tautsaimniecības nozari premjers kā nākamo sadomās svītrot no Latvijas kartes? Kā nekā līdztekus “tranzīta domāšanai” ir arī, piemēram, “mežu domāšana” vai “atjaunojamās enerģijas” domāšana.
Artūra Krišjāna Kariņa valdības deklarācijā starp valdības darba prioritātēm cita starpā minēta arī “tautsaimniecības konkurētspējas, produktivitātes un investīciju apjoma paaugstināšana, kā arī demogrāfiskās situācijas uzlabošana”. Pagaidām redzam, ka tranzīta jomā notiek mērķtiecīga tautsaimniecības konkurētspējas graušana, par produktivitātes un investīciju apjomu paaugstināšanu nevar būt ne runas, jo investori tik neskaidros apstākļos ostās neinvestēs ne centa, savukārt demogrāfiskās situācijas uzlabošanas vietā cilvēki, kuriem pagaidām vēl tranzīta nozares uzņēmumos ir darbs, būs spiesti doties darba meklējumos uz citām valstīm. Ja tāds ir valdības mērķis, tad premjers ar savu nostāju pret tranzītu un saviem izteikumiem, kas ir zināmi visā pasaulē, panāks to, ka investori uz Latvijas ostām nenāks, kravu īpašnieki tās izvēlēsies sūtīt citur, un neskaitāmi Latvijas iedzīvotāji paliks bez darba.
26.03.2021. / Autors: Ilona Bērziņa / Foto: mk.gov.lv
