Ventspilī vienmēr ir bijis, ko apskatīt. Atceros, vieni no maniem bērnības spilgtākajiem mirkļiem bija Ventspils panorāmas rata, velotreka, brīvdabas muzeja un kuģiem pilnās un darbīgās ostas apmeklējumi. Varēju stundām skatīties ostas dunoņā – kuģu kustībā, ostas krānu darbībā. Īpašs notikums bija tās retās reizes, kad brīvdabas muzejā tika darbināts mazbānītis. Kopš tā laika ir atjaunota mūsu valsts, piedzīvoti tā saucamie lemberglaiki, kuri pamazām, bet nenovēršami kļūst par vēsturi.
Vairs nav iespaidīgā panorāmas rata, tikai atmiņās un fotogrāfijās atrodams unikālais velotreks. Savukārt brīvdabas muzejs, tāpat kā daudzi citi pilsētas objekti, ir piedzīvojuši ievērojamus uzlabojumus. Ir radīti daudzi jauni objekti, OC plašais piedāvājums, bibliotēkas, tehnikums un arī pēdējo gadu megabūves – koncertzāle un topošais zinātnes centrs.
Bet kā ir ar pilsētas motoru – tās ekonomiku? Vai tā spēs radīto skaistumu pienācīgi uzturēt, noslogot? Kāds ir lemberglaiku ekonomiskais atlikums?
Šeit sākas bēdu stāsts. Pilsētas ekonomiskais varējums ir piedzīvojis ievērojamu turbulenci. Lai konstatētu acīmredzamo, vairs nav jāiedziļinās pētījumos un prognozēs. Atliek paraudzīties uz kādreiz varenās ostas žēlīgi tukšo stāvokli, izglītības, sporta, kultūras un izklaides jomās notiekošo. Osta uzstāda arvien jaunus antirekordus, šogad tika slēgta pēdējā no divām Pārventas vidusskolām, nīkuļo augstskola. Pilsētā vairs nav tik pierastā augstvērtīgā futbola, ēna ir palikusi no slavenā basketbola, lielais hokejs mājvietu tā arī neatrada nu jau divdesmit gadus vecajā hallē. Problēmas sagādā koncertzāles un vēl nepabeigtā inovācijas centra pienācīga noslogošana. Vārdu sakot, pilsētas ekonomiskais motors ir izlaupīts, nodzīts, palicis tik vājš, ka hroniski nespēj apasiņot arvien augošo izmaksu rumpi. Pēdējās trīsdesmitgades arhitektiem, virpuļojot galvu reibinošā kleptokrātijas dejā, sanāca radīt un sabiedrībai lietošanā nodot savdabīgu frankenšteinu, tādu kā S klases mersedesu ar zaporožeca motoru un velosipēda riteņiem. Kā sacīt, ņemiet par labu un uzturiet to paši, mums turpmāk jāraugās kā tērēt miljonus un “godīgās” lielpensijas.
Bet varbūt arhitekti mūsu pilsētu veidoja kā lielu muzeju, kurā iedzīvotājiem tika paredzēta muzeja darbinieku loma, savukārt lepnās infrastruktūras pamatmērķis ir kalpot par savdabīgiem muzeja eksponātiem? Ja tā, tad ar iedzīvotāju skaita palielināšanu, saturiskā piedāvājuma jēgpilnu nodrošināšanu nebija nemaz jānodarbojas. Kas zina, varbūt uzturot “muzeju” pēc kādiem piecdesmit–simts gadiem būsim zirgā. Pie mums brauks tūristu bari, lai apskatītu nesenās vēstures eksponātus, kas citviet būs aizgājuši zūdībā. Tad gidi stāstīs – tā pirms simts gadiem izskatījās osta, ar šādiem ostas krāniem tajā pārkrāva tranzīta kravas. Šādās mājās dzīvoja cilvēki, un te tie mācījās. Bet šajās celtnēs kādreiz nodarbojās ar sportu, tribīnēs fanoja līdzjutēji. Šādi izskatās koncertzāle, to cēla, lai ļaudis varētu baudīt augstvērtīgu klasisko mūziku. Ja tā, tad iesākts vareni. Pret eksponātiem ir jāizturas īpaši saudzīgi – turmākās desmitgades lieka ļaužu, lietotāju un kravu plūsma nav pieļaujama, lai nemaitātu nākotnes lielmuzeja un mūsu Cinevillas (kino pilsētas) veidolu.
Bet, ja nopietni, ir pienācis pēdējais laiks attapties, beigt šķirot ļaudis savējos un svešajos, un visiem kopā pievērsties mūsu pilsētas attīstības nodrošināšanai.
12.10.2021. / Autors: Aivis Landmanis / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
