Kādas izmaiņas mūs sagaida nodokļu jomā? Vai tiks palielināts PVN un samazināti darbaspēka nodokļi? Kas notiks ar ieceri par banku virspeļņas nodokli un kā īsti ir ar katra ministru personīgo atbildību? Par šiem un citiem jautājumiem portāla BNN saruna ar ekonomikas ministru Viktoru Valaini (ZZS).
Sabiedrības uzmanības centrā šobrīd ir nākamā gada valsts budžets un potenciālās nodokļu izmaiņas. Vai valdība par nodokļu samazināšanu vispār ir spējīga vienoties?
Domāju, valdība vienosies. Bijuši ļoti daudzi paziņojumi par to, ko darīt vai nedarīt ar PVN, vai darbaspēka nodokļus mazināt tā vai savādāk, bet šobrīd tie ir mazliet pāragri, jo darbs pie budžeta aprisēm vēl notiek. Piemēram, nākamā gada nepieciešamības aizsardzībai ir 1,3 miljardi eiro un mēs šobrīd strādājam pie tā, lai atsijātu to, kas tiešām nepieciešams aizsardzībai un kas nē. Tas skaitlis ir būtiski samazinājies, bet tik un tā ir diezgan ievērojams.
Finanšu ministrijas piedāvātais bāzes budžets ir mīnuss trīspadsmit miljoni eiro. Tātad tie simti miljonu, kas nepieciešami aizsardzībai un iekšējai drošībai, vēl jāatrod. Kad ar šo jautājumu tiksim galā, būs jārisina jautājumi par veselības aprūpi, pedagogiem, senioriem, un, kad būsim atrisinājuši šos jautājumus, tad skatīsimies, ko varam izdarīt ar nodokļiem.
Nodokļu izmaiņas ir viena no budžeta pozīcijām, kas maksā naudu. Ja mazinām darbaspēka nodokļus, tie kaut kā ir jākompensē, kaut kas jāmeklē vietā. Tieši tāpat, kā kaut kas jāatrod vietā, lai atrisinātu drošības jautājumu. Mēs neesam situācijā, kad uz galda ir nolikts budžets ar 500 miljonu pārpalikumu un varam sēdēt un domāt – samazināsim šo nodokli, un tad vēl ieviesīsim to, un tā to budžetu sabalansēsim. Mēs esam situācijā, kur budžeta bāze ir mīnus trīspadsmit miljoni. Vajadzības – bezgalīgas, mērāmas miljardos, ja saliekam kopā visu, ko ministrijas vēlētos. Līdz ar to budžeta balansēšana ir visas valdības pārbaudījums. Es uzskatu, ka valdība tiks galā ar šo pārbaudījumu, jo vismaz līdz šim mēs ļoti labi virzāmies uz priekšu.
Varat minēt konkrētas lietas?
Esam pieņēmuši lēmumu, ka bankas tiks apliktas ar virspeļņas nodokli. Komercbankām liekas, ka neko tādu nevajag, bet es esmu gatavs iet un publiski paskaidrot, kāpēc šis banku virspeļņas nodoklis ir jāievieš. Ne jau tādēļ, lai ieriebtu bankām, bet gan tāpēc, lai motivētu bankas palīdzēt mūsu ekonomiskajai izaugsmei. Mēs gribam, lai bankas to naudu, kas tām uzkrājas, pēc iespējas vairāk iegulda ekonomikā. Ja tām šīs naudas būs mazāk, tad arī nodoklis nebūs jāmaksā. Nav virspeļņas, nav arī nodokļa.
Esam pieņēmuši arī lēmumu mazināt valsts pārvaldi un visām ministrijām būs jāapgriež savi budžeti; visām amatpersonām, tajā skaitā augstākajām un valsts pārvaldē strādājošajiem kopumā algu kāpums tiks stipri ierobežots. Šie lēmumi jau ir pieņemti, bet, protams, būs arī citi lēmumi, kādā veidā šo budžeta iztrūkumu aizpildīt. Tie ir arī jautājumi par dažādu struktūrfondu investīciju pārskatīšanu. Arī mēs nākam ar saviem priekšlikumiem un domāju, ka tiksim galā. Vismaz pirmās sarunas bijušas ļoti konstruktīvas.
Es iestāšos par to, lai pēc tam, kad būsim atrisinājuši drošības, aizsardzības un ar sociālo un iekšējo drošību saistītos jautājumus, mēs domātu arī par ekonomisko izaugsmi un pārskatītu darbaspēka nodokļus. Svarīgākais ir pārskatīt šos nodokļus algu grupā līdz 2000 eiro, lai iegūtu konkurētspēju tieši šajā segmentā, kur mums šobrīd ir grūti un, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, mēs esam nekonkurētspējīgi. Ja tur mēs panāktu izmaiņas, tas nākamajā gadā palīdzētu arī ekonomiskajai izaugsmei. Bet tie nav vienīgie instrumenti, lai panāktu ekonomisko izaugsmi. Budžets nav vienīgā atslēga – būtiska, bet ne vienīgā.
Kādus vēl instrumentus jūs domājat?
Mums vēl joprojām ir ļoti daudz jautājumu, kas saistīti ar birokrātiju. Joprojām redzam problēmas un no savas puses aktīvi norādām uz struktūrfondu [līdzekļu] jēgpilnu investēšanu. Aktīvi uzrunājam un aicinām arī citas ministrijas kritiski raudzīties, lai šīs investīcijas sāktu ieplūst ekonomikā nevis stāv neizmantotas. Dati liecina, ka šobrīd neesam pat pusē no plānotā. Ņemot vērā, cik daudz esam ieguldījuši no mums piešķirtās ES naudas, otrā ceturkšņa ekonomiskie rādītāji mani neizbrīna. Tā nauda nav iztērēta pat 50% apmērā no pašu plānotā! Mums vienkārši jāveic ieguldījumus tur, kur esam to ieplānojuši. Es zinu, kāds smags darbs jāiegulda, lai šos noteikumus palaistu un lai šīs investīcijas sāktu nākt iekšā. Viena otra valstiski svarīga programma bija pat divus gadus nostāvējusi dīkā.
Tas, ka šāda situācija ir, bijis zināms jau iepriekš. Kas pie tās ir vainojams?
Vainīgi ir ministri. Es negribētu vainot kādu ierēdni. Tā ir ministru atbildība un katram, tajā skaitā man, jāskatās, vai kaut kas neiet uz priekšu kā vajadzētu un jādomā, kā šīs lietas iekustināt. Piemēram, mēs četrus, piecus mēnešus ļoti aktīvi strādājām un veltījām lielu uzmanību dzīvojamo ēku būvniecības programmas iekustināšanai. Tas izdevās un šobrīd ēkas sāk būvēt. Tas ir viens piemērs, kā no pilnīga strupceļa, kur neizmantoti stāvēja 42 miljoni eiro, šobrīd mēs esam nokļuvuši līdz tam, ka Jelgavā, Tukumā, Bauskā, Valmierā ir ierakti pamatakmeņi un jau būvē īres namus. Tie būs simtiem īres dzīvokļu par zemu īres cenu, kas kalpos kā attīstības priekšnoteikums. Tās ir reālas investīcijas tautsaimniecībā. Kopējā akumulējošā vērtība, kas tiks ieguldīta, būs simti miljoni eiro.
Bet šīs programmas palaišana nebija viegla, un es nevaru pārlikt atbildību uz ierēdņiem par to, ka tur kaut kas nenotika. Tā ir mana politiskā atbildība, lai šie jautājumi tiktu virzīti uz priekšu. Tāpat kā jebkura cita ministra politiskā atbildība ir, lai investīcijas tiktu investētas pareizi un saprātīgā laikā. Es iestājos par to, lai katrs ministrs skatītos un atbildētu par to, lai tās investīcijas tomēr tiek ieguldītas pēc plāna. Gan savā, gan savu kolēģu ministrijās gribu mudināt, lai tiktu pievērsta lielāka uzmanība šiem jautājumiem. Nevar cerēt, ka ierēdņi atrisinās visas problēmas, tas nav iespējams. Tās atrisināt var tikai un vienīgi iesaistoties ministram.
Kādēļ tad mums viss šis ierēdņu pulks ir vajadzīgs? Lai trenkātu papīrus no viena galda stūra uz otru?
Ierēdņi ir jāvada. Ja to nedara, tad viņi sāk trenkāt papīrus. Jautājums ir par to, cik efektīvi tu izmanto savu resursu. Līdzīgi kā uzņēmumā – ja tam nav vadītāja, tad uzņēmums kaut kā – labāk vai sliktāk strādā, bet virziena, kurp tam jādodas, nav. Tādēļ esmu pret to, ka kaut kas tiek pārmests ierēdņiem. Ja kaut kas nenotiek, vainojama politiskā atbildība. Tāpēc arī politiķi ir un tiek iecelti vadībā, lai šo darbu darītu. Ja kaut kas nedarbojas, tā ir attiecīgā ministra personīga politiskā atbildība.
Ārvalstu investoru padome ne reizi vien norādījusi, ka viena no Latvijas nelaimēm ir pārlieku lielais birokrātijas līmenis un koordinācijas trūkums starp publiskā sektora iestādēm. Varbūt būtu vērts ierēdņu skaitu samazināt, par ko ticis runāts jau gadiem ilgi?
Nevar vispārīgi runāt par kaut kādiem ierēdņiem. Tas ir ministrs, kas šo ierēdniecību ir akceptējis, izveidojis un tādu vada. Mēs arī rūpīgi lasām šos ziņojumus, kurus sniedz Ārvalstu investoru padome, un kuri norāda uz vairākām lietām. Piemēram, birokrātija būvniecībā. Mēs to nopietni uztvērām un jau no pirmās dienas ķērāmies klāt, saprotot, ka ļoti lēnais būvniecības process, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, ir viens no galvenajiem mūsu atpalicības cēloņiem. Nācām ar ļoti skaidru plānu, kādā veidā šo procesu no idejas līdz realizācijai saīsināt par 70 procentiem. Izskatījām to ar ārvalstu un vietējiem investoriem, attīstītājiem, izgājām cauri virknei ierēdņu darba grupu, sapratām, kas nepieciešams uzņēmējiem, lai viņi varētu virzīties ātrāk un piedāvājām kompleksas izmaiņas – 62 pasākumu kopumu, kuru iesniedzām valdībā.
Šiem priekšlikumiem no citām ministrijām bija vairāk kā 100 iebildumu. Bija vajadzīgs vēl mēnesis, lai pārliecinātu citas ministrijas, ka tieši tā jābūt un tas mazinās birokrātiju. Šo plānu apstiprinājām un gatavojam tālākās normatīvo aktu izmaiņas. Vairs nav diskusiju – vajag vai nevajag, piemēram, attiecībā uz Valsts zemes dienesta uzmērīšanām, visām šīm pilnīgi liekajām lietām, par kurām neviens nevar izskaidrot, kāpēc tās vispār pastāv. Te bieži trūkst saprāta un loģikas, bet tas viss maksā, aizņem laiku un būtībā ir pilnīga nejēdzība. Rudenī redzēsim rezultātu. Tie būs vairāki desmiti normatīvo aktu, kas šobrīd jau ir sagatavoti un, kad Saeima atgriezīsies pēc vasaras pārtraukuma, mēs sniegsim tos iekšā un aicināsim labot likumus.
Otra lieta, uz ko mums norādīja atsevišķas ārvalstu uzņēmēju organizācijas, bija darba uzlabošana Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā. Mēs saklausījām, ko saka eksportētāji, investētāji un citi, ņēmām to vērā un LIAA tūlīt piedzīvos ļoti lielas izmaiņas, – tai skaitā darbinieku mazināšanu un strukturālas izmaiņas. Es kā ministrs uzņemos atbildību par visu, kas tur notiks, lai uzlabotu un efektivizētu šīs institūcijas darbību.
Respektīvi, jūs ņemat vērā to cilvēku viedokli, kuri reāli strādā un pienes naudu valsts budžetā?
Tieši tā. Piemēram, Valsts kontroles ziņojumus. Garas un plašas diskusijas bija par cilvēkkapitāla attīstības jautājumiem – darām tā vai darām šitā… Mēs to visu izvērtējām un nupat kā papildinājām Cilvēkkapitāla attīstības padomi ar Latvijas lielāko biznesa organizāciju pārstāvjiem, lai jautājumos, kas skar darba ņēmējus un darba devējus, visi būtu pie viena galda. Tagad par apmācību programmām, dažādām izglītības pilnveides mūžizglītības programmām lemj šī plašā padome. Līdz šim tie bija trīs ministri. Mēs iekļāvām arī uzņēmēju organizācijas, lai tās būtu klāt pie lēmumu pieņemšanas. Piemēram, vai mēs gatavojam tūkstoti viesmīļu, par ko valsts maksā, vai tomēr paskatāmies kaut ko citu? Izvērtējam prognozes un pirms lēmumu pieņemšanas izvērtējam – vai tas ir tas, ko mēs gribam darīt? Tāda ir mūsu jaunā pieeja, lai mēs pēc iespējas mazāk kļūdītos lēmumu pieņemšanā un virzītos uz attīstību.
Ekonomikas ministrijas izstrādātā Latvijas ekonomiskās izaugsmes stratēģija paredz līdz 2035. gadam dubultot valsts ekonomikas apjomu. Vai tas maz ir iespējams?
Tas iespējams ar domāšanas maiņu. Mēs ar šo ikgadējo ziņojumu Saeimā parādām to, ka mums jāmaina attīstības vektors un jāskatās problēmām vaigā. Mūsu galvenās problēmas ir zemā produktivitāte, zemie eksporta rādītāji. Ja gribam tos celt, tad ir jāveic tāda veida politika, kas atbalsta augstākas pievienotās vērtības ražošanu, kas ir eksportētspējīga un preces spēj pārdot arī ārpus Latvijas, kas spēj nodarbināt produktīvākus darbiniekus. Tā ir mūsu lielākā atšķirība no kaimiņiem, kuriem tas tomēr izdevies.
Pēc šī plāna apstiprināšanas mēs pārskatām savas atbalsta programmas dažādiem uzņēmējdarbības atbalsta veidiem, kur šos jaunos kritērijus liekam iekšā. Piemēram, esam mainījuši kritērijus lielo investīciju projektos – ielikuši tur produktivitāti un pastiprinājuši eksportspēju. Uzreiz redzam cita ranga uzņēmumus un pieteikumus. Pagaidām negribu saukt konkrētus uzņēmumus, taču savus attīstības projektus ir iesnieguši gan Latvijā labi zināmi uzņēmumi, gan mūsu valstī pilnīgi jauni ārvalstu investori.
3.09.2024. / Autors: Ilona Bērziņa, BNN / Foto: Pixabay
