“MANA valdība [man noteiktās ASV sankcijas] palūgs noņemt – viss!” Tā smagos noziegumos apsūdzētā persona skaldīt noskalda tviterī – jeb tagadējā “iksotavā” – ievietotā videosižetā. Balsī pat jūtama maza dusmiņa – kā pārgudrie Rīgas mediji nespēj tik elementāras lietas saprast!
“Iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš tev paņem visu roku,” savukārt saka tautas gudrība. Aivars Lembergs (LuV) ir tikai cilvēks, kā mēs visi – nav ne ragu pierē, ne āža kājas, ne govs astes. Taču paruna ir par viņu. Tāpat, protams, arī par “dvēseli Hūtem pārdevušajiem”. Uzskatāms apliecinājums tam ir tiesu darbos sapiņķerētā ventspilnieka politiskais instruments – tā dēvētā “Zaļo un zemnieku savienība” (ZZS).
Šķiet pat dīvaini atcerēties, ka pirms gadiem pieciem tai bija diezgan neatkarīgs – protams, Lembergam skaļi pretim nerunājošs! – un mēreni veiksmīgs Ministru prezidents! Taču, iespējams, ar apzinātas “iekšējās sabotāžas” palīdzību Māris Kučinskis un ZZS izgāzās 13.Saeimas vēlēšanās, lai nekas tāds vairāk neatkārtotos. Lai politiskais veidojums necenstos saskatīt sev citu stratēģisko alternatīvu – vienīgi aklu paklausību savam Ministru prezidenta kandidātam.
Pērnajā oktobrī iegūtie 16 mandāti ļāva Saeimā pat atgriezties dažam no lielās politikas izkritušajam, iebetonējot “zaļzemniekos” pārliecību, ka šī izvēle viņiem rentējas un ZZS bez Lemberga ir “nulle bez nūjiņas”. Ak, sirdsšķīsti naivais Egils Levits! Kāda gan te vairs “izvēle iekļauties demokrātisko partiju spektrā”?
Taču Hūtes selekciju izgājušie nav karikatūrisks “minjonu” pulciņš. Tie ir varas intrigās pieredzējuši politikāņi, kuri dalību valdībā konvertēs Puzes un pašu vajadzību īstenošanā. Turklāt viņi savu panāks bez “kājām uz galda un šaušanas griestos”, bet gan laipni un koleģiāli, izrādot ārēju goddevību koalīcijas premjeram un viņa partijai. Tā, visticamāk, joprojām būs šim nolūkam visādi parocīgā Jaunā Vienotība (JV).
Patlaban Latvijas politikā Lembergs un ZZS šķiet spēlētāji no pilnīgi citas līgas – uz dažu, atvainojos, pat sirmo politisko “bērnudārznieku” fona. Runa nav tikai par Uldi Pīlēnu vai Kasparu Briškenu, bet arī par Krišjāni Kariņu un citiem valsts varas veterāniem! Viņu ambīcijas un kaprīzes brīžiem tiešām atgādina smilšu kastes ķīviņu par sabradāto “kūku”.
Hūtes komanda spēlē teju vai “uz dzīvību vai nāvi”. Tā ir cīņa pret ilgiem cietumsoda gadiem – pieļauju, ne tikai Lembergam vienam – un politisko nebūtību. Tā ir pavisam cita motivācija, nevis vēlme pēc lielākā skaitā pārgrieztām lentītēm, paša vārdā nodēvētām reformām (vai to šķitumu) un karāšanos ministru portretu galerijā.
ASV sankcijas nav vienīgā ZZS saimnieka sāpe. VIŅA valdībai – vienalga, kuras partijas kurš premjers to vadīs – nāksies parūpēties vēl par ko citu. Lai par koruptīviem likumu pārkāpumiem spēkā stājies tiesas spriedums – ko patlaban Rīgas apgabaltiesā izskata kasācijas kārtībā – tiktu jebkādi atcelts un padarīts par nebijušu.
Tādēļ avansā gribas pažēlot tieslietu ministru/-i, kam aiz slēgtām durvīm nāksies brutāli uzspiest tiesu varai šo politisko vajadzību. Arī Temīdas kalpus, kuriem to uzspiedīs. Jo “Šajā riskantajā ģeopolitiskajā, ekonomiskajā un sociālajā situācijā valdības stabilitāte ir svarīgāka par tiesisk… neesat mazi bērni – paši saprotiet, ko no jums prasa! Nu ko – esam vienojušies?”
Nav jau tiesneši nekādi pārcilvēki, tepat vien mūsu vidū dzīvo, uz tām pašām pieņemšanām un izrādēm iet, tajās pašās medībās stāv uz masta. Ko gan viņiem kāds cēli pārmetīs? Ineta Ziemele ir tālu projām Luksemburgā, Sanita Osipova nonākusi profesūras “trimdā” kā delikāts biedinājums pārējai tiesnešu elitei…
Tas, ka Ventspils domei vajadzēs valsts budžeta vai eirofondu naudu iesākto vai iecerēto “gaisa piļu” celšanai un uzturēšanai, jau būs “sīki ķirši”. Šo pilsētu, ja ZZS būs valdībā, nepiemeklēs izbijušā saskaņieša un okupekļu sargātāja pārvaldītās Rēzeknes liktenis.
Ļoti gribētos cerēt, ka Aivara Lemberga pašpārliecinātībā ir vien krietna deva blefa – vēlāmā uzdošana par esošo. Kā skaidro viņa ilggadējs politiskais pretinieks Ģirts Valdis Kristovskis (JV), smagos noziegumos apsūdzētais cītīgi uztur publikā pārliecību par savu visvarenību un “garajām rokām”. Taču šī Lemberga izdzīvošanas taktika acīmredzami palīdz, ņemot KNAB un apgabaltiesas bijīgo rēķināšanos ar “politisko smagsvaru”. Turklāt, kā zināms pie kāršu galdiem, prasmīgs blefotājs spēj piespiest pretinieku nomest stiprākas kārtis un zaudēt.
Patlaban “Hūtes valdība” sāk strauji kļūt par pašpiepildošos prognozi. Taču koalīcijas izveides ātrums ir atkarīgs, pirmkārt, no apsvērumiem, kāds vairākuma modelis tā veidotājiem šķistu izskatāmies “pietiekami pieklājīgi”, lai Rīgas pils to neatsviestu atpakaļ, bet pieņemtu kā “mazāko ļaunumu šajā riskantajā ģeopolitiskajā bla-bla-bla…”
Kas zina, vai Vienotības rindās drīz nesāksies pat šņākšana par odzi, kas sasildīta uz tās krūtīm? Var sajust, ka Valsts prezidenta vēlme vismaz tautas acīs “apcirst saknes” ar līdzšinējo premjerpartiju nervozē viņa nupat vēl cīņubiedrus. Tie cerēja ātri un “defoltā” aizstāt Krišjāni Kariņu ar Eviku Siliņu. Taču Edgars Rinkēvičs nealkst – vismaz ne publiski – uzņemties patronāžu pār tagadējo labklājības ministri: paši nu tieciet galā!
Ko par to visu domā sabiedrība? Kungiem un dāmām tagad viss ir vienalga: “Ak, vēl jau pilnus trīs gadus šajā Saeimā varēsim rullēt – glupā tauta visu piedos un aizmirsīs! Ko, Eiropas parlamenta vēlēšanas jau maijā?! Gan jau izpeldēsim – vai Ščipčinskis, Stendzenieks, kāds jaunpienācis ģēnijs par dāsnu honorāru neizdomās ko hipnotisku?”
JV vēlme ātrāk norēķināties ar “zaļzemniekiem” jau ir skaidri apliecināta ar Siliņas muti – viņai cieti nosaucot abu Saeimas frakcijas un tām pieaicinātos Progresīvos par savas valdības kodolu. Taču otra bremze citādi gludajā ceļā uz “Hūtes valdību” ir vienotībnieku izmisīga nevēlēšanās vēlreiz nonākt situācijā, kuru partija piedzīvoja Kariņa valdībā, cīkstoties ar Nacionālās apvienības (NA) un Apvienotā saraksta (AS) sabloķēšanos.
Tieši tas, šķiet, izslēdz Lembergam izdevīgās koalīcijas visloģiskāko modeli: JV 26 mandāti + ZZS 16 mandāti + NA 13 mandāti = 55 balsu vairākums. “Zaļzemnieki” kopā ar nacionāļiem prastu spaidīt premjerpartiju vēl veiksmīgāk nekā NA kopā ar AS. Tāpēc JV ļoti vajag Progresīvos – lai vismaz justos pārsvarā pār slīpētajiem partneriem.
Taču – cik uzticams ir partneris, ko pārņemusi viegli šizofrēniska “personības dalīšanās”? Nupat Rīgas domē Progresīvie “principu vārdā” paši lepni nometa varu un aizgāja opozīcijā, bet Saeimas frakcija ir gatava pārdot dvēseli Hūtem, lai tikai no opozīcijas izrautos.
Pat ja Lembergs Ventspils promenādē izrāda labi iestudētu naidu pret AS politiķiem – vai tie sunī viņu –, patlaban tas vairs nenozīmē itin neko. Jā, Progresīvie tiešām ir NA “sarkanā lupata”, savukārt pīlēnisti vienmēr atradīs ieganstu nezaudēt vismaz daļu no Kariņa valdībā iegūtā. “Mēs esam šajā valdībā, lai raudzītos uz Lemberga pakalpiņu zaglīgajiem nagiem! Ja vajadzēs, dabūs tā ar līnjālu pa pirkstiem!” Vai tas neskan braši, mīļā tauta?
Veci ļaudis vēl atcerās Lemberga un Andra Šķēles savstarpējo plēšanos šī gadu tūkstoša pašā sākumā. Tā bija nikna un patiesa, taču vienā brīdī aprāvās ar izlīgumu “biznesa vides sakārtošanai” un “triju A” oligarhiju. Varbūt arī AS, profilējoties kā uzņēmēju interešu aizstāvim, sāks rūpēt tāda veida sakārtotība. “Šajā riskantajā ģeopolitiskajā un tā tālāk…”
Gribētos beigt ar kaut ko uzmundrinošu, bet argumentu tam man nav. Visticamāk, “Hūtes valdība” tiks radīta un cītīgi noturēta līdz brīdim, kad tiks sasniegts to veidojošo un varu zaudēt negribošo partiju morālais un tiesiskais “bedres dibens”. Tad, kad politiskā krīze kļūs par sociālo, atmodinot sabiedrības sašutumu. Atliek vien cerēt, ka tas izpaudīsies pilsoniski nobriedušā veidā un Saeimas logi, atšķirībā no 2009.gada, paliks neskarti.
22.08.2023. / Autors: Dainis Lemešonoks, BNN / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
