Ivars Landmanis ir ventspilnieks jau divdesmit gadus, kopš pārcēlās uz dzīvi Ventspilī no Talsiem. Tā kā Ventspils ir viņa mātes bērnības pilsēta, tad pats to uztvēris kā atgriešanos mājās. Liktenim labpatikās viņu “ievilkt” vietvaras politikas lauciņā un, it kā ar to būtu par maz, vēl piespēlēt sarežģīto tranzīta nozares problēmu risināšanu. Jo “kas gan ir Ventspils bez ostas, bet osta – bez kravām?”.
Ivars šos pienākumus uztver kā pašus par sevi saprotamus: “Mans tēvs nāk no Dundagas, bet māte ir ventspilniece, tāpēc atgriešanās Ventspilī bija likumsakarīga,” saka Ivars. Varbūt tādēļ viņam tik cieši ķeras pie sirds Ventspils un ventspilnieku problēmas, ka savulaik māte tik daudz par savu pilsētu ir stāstījusi?
Mūsu saruna noris vēlā sestdienas pēcpusdienā attālinātā režīmā, jo darba dienās izbrīvēt laiku intervijai Ivaram tā arī neizdodas. Tādēļ likumsakarīgs ir jautājums: vai, strādājot AS “Ventbunkers”, pildot Ventspils pilsētas domes deputāta un biedrības “Baltijas asociācija – Transports un loģistika” valdes priekšsēdētāja pienākumus, viņam iznāk laiks arī sev pašam?
Ivars teic, ka tik traki neesot, viņš vienmēr atrod laiku, ko pavadīt kopā ar ģimeni – kaut vai aiziet visiem kopā izstaigāties gar jūru. Arī māja Staldzenē prasa savu, tāpat jārod laiks pamācīties ko jaunu vai vienkārši palasīt kādu labu grāmatu un kopā ar dēliem uzstrinkšķināt ģitāru. Ik dienas vajadzīgs arī kāds brīdis, ko veltīt sportam, kaut vai vienkārši vingrojot. No hokeja spēlēšanas gan lielās darba slodzes dēļ nācies atteikties, tomēr spēles momenti viņam vēl tagad rādoties sapņos. “Viegli nav, tomēr darba jautājumu risināšanu un privāto dzīvi varu sabalansēt. Lai gan, protams, par tādu režīmu kā darbu no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā pat nav ko sapņot. Par dažādiem darba jautājumiem esmu sazvanāms jebkurā laikā, arī svētdienās un vēlu vakaros.”
“Balsošanas mašīna” nebūšu!
Taujāts, kā gan viņš, ekonomists ar specializāciju uzņēmējdarbībā un vadīšanā, savulaik iesaistījās tādā sfērā kā politika, par kuru tautā mēdz izteikties ne visai glaimojošos epitetos, Ivars atbild, ka lielā mērā tā bija nejaušība. Vienkārši pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām viņam piedāvāts startēt apvienības “Jaunais laiks”/“Sabiedrība citai politikai”/“Pilsoniskā savienība” sarakstā. Un Ivars piekritis. “Politika tanī laikā man bija diezgan sveša, taču nodomāju – ja reiz dzīve dod tādu iespēju, tā jāizmanto.”
Ivars Landmanis neslēpj, ka minētais periods viņam bijis stresa pilns. Tā kā neatbalstījis Ventspils pilsētas domē valdošo politiku un nebijis starp Lemberga “faniem”, nokļuvis opozīcijā. Viņš pats atzīst, ka tolaik bijis visai naivs, jo bijis pārliecināts, ka pašvaldības funkcijās ietilpst saimniecisku jautājumu risināšana, nevis politikas taisīšana. Pēc ievēlēšanas pārliecinājies, ka tā īsti nav – ja neatbalsti Lembergu, tad sēdi opozīcijā, un viss! Taču būt tikai “balsošanas mašīnai” Ivaram šķita nepieņemami. “Gribēju iedziļināties domes sēdēs izskatāmajos jautājumos, un ja kam nepiekritu, tad to arī centos argumentēt. Tas viss bija ļoti, ļoti stresaini, jo lai pēc iespējas profesionālāk veiktu savus pienākumus, vēlējos piedalīties dažādās domes komisijās, taču pilnvērtīga dalība tajās bija liegta no pozīcijas puses,” atceras Ivars.
Taujāju, vai tagad “bruņas” kļuvušas biezākas? Vai arī pie dažām domes darba “īpatnībām” izveidojies pieradums? Ivars atbild, ka pieraduma nav, bet radusies ievērojami lielāka sapratne par pašvaldības jautājumiem un arī par politiku. “Tagad vairāk skatos uz tām lietām, kas jāizdara, kas ir tas sasniedzamais mērķis, un ko konkrēti es labu varu izdarīt. Tad arī visu var uztvert vienkāršāk un arī strādāt mērķtiecīgāk.”
Opozīcija – pozīcijas “sargsuns”
Mūsu saruna neizbēgami nonāk pie pozīcijas un opozīcijas savstarpējiem strīdiem. Ventspils tiek pozicionēta kā tīra, skaista un sakopta pilsēta. Nedaudz gan gribas pasmaidīt par visuresošajām krāsainajām stiklašķiedras govīm no “Govju parādes” laikiem, taču ir arī ziedu kompozīcijas vasarā, slēpošanas kalns ziemā, galvenokārt par Eiropas Savienības un valsts budžeta līdzekļiem tapušas jaunas sabiedriskās ēkas, ar kurām pilsētas tēviem tā tīk lielīties. Tādēļ prasu: kas jums, opozīcijai, nepatīk? Ar ko jūs neesat apmierināti?
“Nav tā, ka opozīcijas deputāti par visu ir neapmierināti,” teic Ivars Landmanis. “90% gadījumu mēs esam balsojuši par domes pieņemtajiem lēmumiem. Galvenais kritērijs – tiem jābūt saimnieciskiem lēmumiem, kuri nāk par labu Ventspils pilsētai un ventspilniekiem. Mums arī patīk, ja tiek paaugstināts slēpošanas kalns, veidoti ziedu apstādījumi, sakopta infrastruktūra, taisīti jauni veloceliņi u.tml. Protams, šādus lēmumus mēs atbalstām. Taču opozīcijai ir cits darbs – skatīties pozīcijai “uz pirkstiem”.
“Nepieļaut nepārdomātu, kļūdainu lēmumu pieņemšanu, sabiedrisko resursu šķērdēšanu vai nelietderīgu izmantošanu. Ja redzam, ka piedāvātajos projektos ir nepilnības vai kāda aizdomu ēna, mūsu uzdevums ir runāt par to, celt trauksmi. Jā, vajadzības gadījumā arī rakstīt iesniegumus atbildīgajām instancēm, lai tiek veikta pārbaude, vai tiešām ar attiecīgo projektu ir viss kārtībā, vai pilsēta par to nepārmaksā, vai nav šaubīgi izdevumi. Jo pašvaldība jau neoperē ar kādas ietekmīgas personas privātajām finansēm, tā ir pilsētas iedzīvotāju nauda, kura pilsētas budžetā nonākusi nodokļu veidā. Jo spēcīgāka ir opozīcija, jo kvalitatīvāki ir arī pozīcijas lēmumi – tā ir politikas aksioma,” norāda Ivars.
“Otrs, vai nozīmīguma ziņā pat pirmais, principiāli svarīgais jautājums ir – mums absolūti nav pieņemams, ka pilsētas mēra amatu ieņem koruptīvos amatnoziegumos apsūdzēts cilvēks, pret kuru turklāt ir noteiktas arī ASV Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (OFAC) sankcijas. Šis cilvēks var būt sazin cik gudrs un erudīts, tomēr viņam jābūt arī morālei un ētikai. Redzot, ka gan tiesas aizliegumu ieņemt noteiktu amatu, gan OFAC sankcijas var mierīgi ignorēt, šīs morālās vērtības tiek bojātas ne tikai ventspilniekiem, bet arī visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tā ir degradējoša situācija, kura bremzē arī Ventspils pilsētas attīstību. Tāpēc mēs esam pret,” opozīcijas stingro nostāju pamato deputāts Landmanis.
Ar to arī sarunu par pozīcijas un opozīcijas lomu varētu beigt, taču nevaru noturēties, un prasu Ivaram, ka viņš komentētu brāļu Kaudzīšu slaveno citātu no “Mērnieku laikiem”: “Pasaulē, kā smejies, tā dara: mazos zagļus kar, lielos ceļ amatos.” Ivars pasmejas, un atbild ar citu citātu no “Mērnieku laikiem”: “Ja visus lielos gribētu kārt, kur tad ņemtu tik daudz virvju?” tā Ivars Landmanis. “Lielie zagļi mums cietumā nesēž, sēž baltmaizes zaglis. Diemžēl tā ir. Tāpēc jau ir valdība, kas domā un stiprina šo tiesas sistēmu. Jācer, ka situācija mainīsies. Ir milzīgi robi likumdošanā. Tie jālāpa ciet.”
“Robu lāpīšana” tranzīta sfērā
Ivars Landmanis ir starp tiem cilvēkiem, kuri strādā pie tā, lai tiktu aizlāpīts gadiem ilgi plēstais robs Latvijas tranzīta nozarē, un teju katru dienu visdažādākajos varas līmeņos cīnās un iestājas par to, lai Ventspils ostai, tātad arī tajā strādājošajiem cilvēkiem, būtu nākotne. Jo, lai kā mums mēģinātu iestāstīt, ka Ventspils osta var lieliski noturēties tikai uz ostas industriālajā teritorijā strādājošajiem uzņēmumiem, pamatu pamats Ventspils ekonomiskajai attīstībai vienmēr ir bijusi jūra un osta.
“Lielā mērā tā ir taisnība. Ventspils jau vēsturiski būvēta kā ostas pilsēta, un vēl nesenā pagātnē tā bija viena no lielākajām Krievijas energoresursu pārkraušanas ostām Baltijas jūrā. Protams, laiks iet un notikumi mainās, bet diemžēl atbildīgās personas, kas visus šos gadus bijušas pie tranzīta stūres, ir spējušas nogremdēt nozares potenciālu. Man sāp sirds, ka šodien situācija ir tāda, kāda ir. Pirms vairākiem gadiem asociācijā izstrādājām materiālu, kurā tika norādīts, kas būtu jādara, lai uzlabotu Latvijas tranzīta, t.sk. Ventspils ostas, konkurenci, bet diemžēl tā arī netikām sadzirdēti. Esam sapratuši, cik daudziem lielajiem lēmumiem stāvējušas klāt privātās intereses, kuras tad arī tranzīta nozari novedušas līdz pašreizējam punktam. Neskatoties uz visu, laikam ir jāiet līdzi, tādēļ turpinu strādāt pie dažādiem ar tranzītu saistītiem jautājumiem,” par situāciju Ventspilij tik svarīgajā nozarē bilst Ivars Landmanis.
“Svarīgi ekonomiskie sadarbības partneri Latvijai ir kaimiņvalstis, tai skaitā Krievija un Baltkrievija. Diemžēl tranzīta nozarē situācija ir tāda, ka ekonomiskās likumsakarības bieži tiek ietekmētas no daudziem politiskiem izteikumiem, lēmumiem. Uzņēmēji veido sadarbības, strādā pie kravu piesaistes, bet to rezultātu ātri var ietekmēt vienpusēji politiski izteicieni. Turklāt Ventspils ostas uzņēmumos strādā arī daudzi baltkrievi, krievi, ukraiņi un citu tautību pārstāvji, kas ir Latvijas iedzīvotāji un kuri vēlas uzturēt savas ģimenes, reizē kopjot savu nacionālo identitāti. Lai gan politiskās attiecības mēdz būt sarežģītas, ekonomiskās un kultūras attiecības kaimiņiem ir jāuztur, tāpēc cieši strādājam arī šajā virzienā. Es tomēr ceru, ka pienāks laiks, kad mēs visi – valsts, nozarē strādājošās valsts kapitālsabiedrības, pašvaldības un privātais sektors – paraudzīsimies uz nozari kopumā, nevis katrs uz savu šauro sektoru. Tikai kopējiem spēkiem panāksim, lai mūsu ostu nozīme starptautiskā mērogā uzņemtu apgriezienus un tranzīta nozarē attīstības līkne ietu uz augšu, nevis lejup,” vērtē Landmanis.
Ja sekosim līdzi laikam, ostas tukšas nepaliks
Ivars Landmanis ir optimists un teic, ka nebūs tā, ka mūsu ostas stāvēs tukšas un visa tranzīta kravu plūsma ies Latvijai garām. “Protams, tāda plūsma, kā kādreiz, nebūs. Taču mums jāskatās uz jebkurām iespējām, jāprot ieskatīties nākotnē un izmantot esošo situāciju. Liela nozīme ir atrast to, ar ko esam pārāki pār saviem konkurentiem, un ar ģeogrāfisko izvietojumu vairs te nepietiek. Kā vienu no variantiem varu minēt, ka ir jāskatās Eiropas zaļā kursa sniegtajās iespējās. Eiropas Savienības mērķis ir kļūt par pirmo klimatneitrālo kontinentu pasaulē līdz 2050. gadam, un arī Latvijai tiks piešķirts ievērojams finansējums. Ir jāveido klimetneitrāli transporta koridori dažādu kravu transportēšanai, tas ļaus uzrunāt pilnībā jaunus potenciālos sadarbības partnerus ar konkurētspējīgu un mūsdienīgu piedāvājumu. Jā, daudz kas mainīsies, bet, ja sekosim līdzi laikam, ostas tukšas nepaliks.”
Ivars Landmanis arī norāda, ka pašlaik tranzīta jautājumu sakārtošanai Ventspilī jābūt vienam no primārajiem jautājumiem. Jo tas ir arī ostā strādājošo cilvēku un viņu ģimeņu ekonomiskās labklājības, pat izdzīvošanas jautājums.
“Katra darbavieta Ventspilij ir ļoti svarīga. Osta ir potenciāls, un tas ir jāizmanto. Taču tur visiem jāliek spēki kopā. Nedrīkst būt tā, ka valsts domā vienu, pašvaldība – citu, un ne viena, ne otra neuzklausa uzņēmēju. Šeit visiem jāstrādā lielā sinerģijā – pašvaldībai, uzņēmējam, valstij. Jādzird vienam otru, jāatrod vidusceļš. Jo biežāk un vairāk meklēsim šos vidusceļus, jo vieglāk tos beigu beigās atradīsim. Kopējam mērķim ir jābūt attīstībai, darba vietām, normālai, sakārtotai uzņēmējdarbības videi.”
Lai būtu kravas un darbs
Sarunas noslēgumā gribot negribot nākas atkal pievērsties pašvaldības tēmai. Jo, lai arī Satiksmes ministrija, salīdzinot ar “zaļzemnieku” ministrēšanas laiku, demonstrē lielāku izpratni, attiecības starp Ventspils pilsētas domi un Ventspils brīvostu, šķiet, iegājušas savdabīgā “aukstā kara” fāzē. Arī Ivars Landmanis atzīst, ka situācija nav patīkama: “Ir jāsēžas pie viena galda, un te nevar būt kaut kādi aizvainojumi. Kamēr katrs spriedīs un centīsies pierādīt, ka var kaut ko izdarīt un attīstīt labāk nekā otrs, sistēmā valdīs haoss. Ventspils ostā strādājošajiem cilvēkiem ir pilnīgi vienalga, kurš no galvenajiem būs “galvenāks”. Viņiem ir būtiski, lai būtu kravas, darbs un iespēja nopelnīt savai ģimenei iztiku. Tāpēc nevajag celt savas privātās ambīcijas pāri ventspilnieku interesēm. Situāciju var mainīt vienīgi kopīgs dialogs starp valsti, pašvaldību un uzņēmējiem. Ja pašvaldībai jāsakārto jautājums par savām zemēm brīvostas teritorijā, tad darām to, vienlaikus atrunājot, kādas ir tās teritorijas un kā iesaistītās puses tās plāno attīstīt. Nebūt nav slikti, ja arī pašvaldībai attiecīgajā teritorijā ir savi attīstības plāni, tikai – sēžamies pie galda un runājam. Vajadzīgi skaidri un saprotami spēles noteikumi, lai uzņēmējs zinātu, ar ko rēķināties. Bet, kā jau teicu, esmu optimists un ticu, ka veselais saprāts uzvarēs pat pāri malām plūstošās ambīcijas un aizvainojumus. Ventspils osta nav šaha galdiņš, pa kuru bīdīt figūriņas domājot, kā apspēlēt pretinieku. Osta ir Ventspils ekonomiskās labklājība pamats, tie ir Ventspils cilvēki, par kuriem mēs visi esam atbildīgi.”
4.02.2021. / Autors: Ilona Bērziņa / Foto: No personīgā arhīva
