Kā Krišjāņa Kariņa pirmajai valdībai, tā otrajai jūnijs izrādījies zīmīgs mēnesis. Pirms diviem gadiem, pēc KPV LV izstumšanas no koalīcijas, “vecais” Kariņš priecājās: “Mūsu valdības koalīcija ir kļuvusi kompaktāka”. Tagad Jaunā Vienotība (JV) ar tādu pat prieku atbalsta Kariņa iniciētās sarunas par koalīcijas paplašināšanu ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) un Progresīvajiem (P).
Tomēr vēl pavisam nesen JV, teju krustus mezdama, zvērēja nesadarboties ar ZZS, kamēr šis politiskais spēks nenorobežosies no ASV sankcionētā, smagos noziegumos apsūdzētā Aivara Lemberga.
Jāšaubās, vai Jaunai Vienotībai triks ar koalīcijas paplašināšanu izvērtīsies tikpat veiksmīgi, kā pirms pāris gadiem ar koalīcijas sašaurināšanu. Pirmkārt, pašreizējie sarunu partneri – ZZS – ir rafinētāki un politiskajās intrigās daudz pieredzējuši. Otrkārt, arī sabiedrības interese par šiem procesiem ir ievērojami lielāka.
Īsto spēli mēs, visticamāk, nemaz nezinām
Rīgas Stradiņa Universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse norāda, ka šobrīd situācija ir krietni sarežģītāka un grūtāk izdarāma, jo ir ļoti lielas iekšējās pretrunas, kas ir starp progresīvajiem un nacionāļiem, arī jautājums par Lembergu paliek atklāts.
“Domāju, patreiz tiek gatavoti un meklēti citi blakus varianti, par kuriem tā īpaši nerunā. Tas ir jautājums par, piemēram, [Mārtiņa] Staķa atrašanos amatā. Atcerēsimies, ka viņš ir bezpartejiskais mērs, un tas gājiens, kad viņš izstrādāja muļķību ar to karogu, ir viens tirdzniecības avots.
Otrs jautājums ir par Saeimas vadītāja krēslu. Tikai jājautā, vai ZZS pietiek ar Saeimas vadītāju – domāju, ka nepietiek. Trešais variants ir, ka šīs spēle tiek veikta ar domu, lai Kariņš varētu ar godu aiziet un iesēsties Rinkēviča vietā.
Mēs esam nedaudz pārspīlējuši ārlietu ministra vietu un lomu, jo Latvijas ārpolitikai jābūt saskaņotai ar Eiropas Savienības ārpolitiku un ar mūsu partnerattiecību valsti Ameriku. Līdz ar to mums kaut kādas milzīgas pašiniciatīvas un darbības nav nepieciešamas. Kariņam tur būtu īstā vieta, viņš varētu braukt uz Eiropu un gudri runāt.”
Attiecībā uz Kariņa piesaukto koalīcijas paplašināšanas nepieciešamību, Ilga Kreituse norāda: “Kariņš tēlo pamuļķi. Savādāk to ir grūti nosaukt, jo tavi partneri saka “nē”, bet tu visu laiku saki – “mēs paplašināsimies”. Tas tā savādi izskatās. Domāju, ka tur apakšā ir daudz dziļāka spēle, lai tikai novilcinātu laiku un varētu saskaņot šos blakus elementus, kas kuru apmierina un par cik ir pārdotas balsis priekš Rinkēviča.”
Arī politologs Filips Rajevskis, atbildot uz jautājumu, vai Kariņš var tā gluži vienkārši paziņot, ka valdošajā koalīcijā tagad nāks klāt vēl citi partneri, saka, ka tas nav iespējams: “Pirmkārt, ZZS nebūs vienkāršs papildinājums valdošai koalīcijai, viņi grib jaunu politiku. Otrkārt – no trīs partneriem divi pateica, ka viņi nav gatavi koalīcijas izmaiņām. Līdz ar to es neredzu tehniski nevienu citu variantu kā valdības atkāpšanos – vai arī to, ka pagaidām valdībā nekas nemainās un tiek gaidīts moments, kad starp valdības partijām atkal radīsies domstarpības.”
Rajevskis arī uzsver, ka iekšējās problēmas valdībā pašreiz ir tādas, ka ZZS nekur nav jāsteidzas: “Viņi labi redz, ka gan valdība, gan koalīcija šobrīd nav līdz galam rīcībspējīga, kas agri vai vēlu novedīs pie tā, ka būs vajadzīgas izmaiņas, un, visticamāk, notiks valdības krišana un jaunas koalīcijas veidošana.”
Sarkanās līnijas izgaisušas, retorika – aizmirsusies
Pēc ZZS atbalsta Edgaram Rinkēvičam Valsts prezidenta vēlēšanās, JV vilktās sarkanās līnijas izgaisušas kā nebijušas. Kā JV, tā ZZS un Aivaram Lembergam piemirsusies pašu retorika kā īsi pirms 14.Saeimas vēlēšanām, tā arī Krišjāņa Kariņa otrās valdības veidošanas periodā.
Nemaz ne tik sen Kariņš teica, ka neredz kā varētu sadarboties ar ZZS, kuri par “savu premjera amata kandidātu ir izvēlējušies Aivaru Lembergu, kurš ir izcēlies ar to, ka NATO karaspēku Latvijā nosaucis par okupantiem, kurš ir mūsu stratēģiskā partnera – ASV – sankcijām pakļauts indivīds par korupciju un tiesas procesā par to pašu ir notiesāts.”
Arī ZZS un Aivars Lembergs ne JV, ne Krišjāni Kariņu publiskos izteikumos nav žēlojuši. Vēl pagājušā gada nogalē Lembergs intervijā pilsētas laikrakstam Ventas Balss norādīja, ka “Kariņš un Levits noveduši Latviju ārkārtīgi dziļā krīzē” un “ja prezidents nominēs Kariņu, tad ZZS Kariņu neatbalstīs un nekādas sarunas, koalīcijas veidošana vai neveidošana ar Lembergu, bez Lemberga nenotiks.”
Tagad visi šie savstarpējie apvainojumi sekmīgi piemirsušies, un Kariņš stāsta, ka visu laiku esot gribējis plašāku koalīciju, tikai neesot par to runājis. “Jo plašāki mēs būtu, jo vieglāk valstij īstenot šīs reformas un arī iet uz priekšu.” Pirms pāris gadiem JV tikpat sirsnīgi slavēja “kompaktāko koalīciju” un toreizējais (arī tagadējais) JV Saeimas frakcijas vadītājs Ainars Latkovskis skaidroja: “Tā jēga tam kompaktumam ir tāda, ka premjers un arī mēs gribējām disciplinētu koalīciju”. Vai ZZS un iespējams, arī progresīvo iesaistīšanās koalīcijā būs šādas “disciplinētas koalīcijas” garants, jāšaubās.
Maksa par pakalpojumu – indulgence Lembergam?
Būtu naivi domāt, ka valdības paplašināšanās arhitektūrā bīūtu iztikts bez Lemberga. Ilga Kreituse atgādina, ka ZZS ir divu partiju – Latvijas Zemnieku savienības un Latvijai un Ventpilij – salikums. [Tajā ietilpst arī Latvijas Sociāldemokratiskā strādnieku partija – BNN.]
“Bez Lemberga partijas divām balsīm prezidenta nebūtu (E.Rinkēviču ievēlēja ar 52 balsīm – aut.), jo divi deputāti, kas balsoja “par”, ir nevis zemnieki, bet “Latvijai un Ventspilij “ pārstāvji. Bez Lemberga un viņa labvēlības šis gājiens nekādā gadījumā nevarēja notikt,” norāda politoloģe.
Taujāta, kāda gan varētu būt Ventspils domes bijušā priekšsēža interese koalīcijas paplašināšanā, Kreituse teic, ka varētu tikt apspēlēts jautājums, kā tālāk var mainīties Lemberga liktenis:
“Te ir visādas iespējas – konfiskācija vai nekonfiskācija, cietumsods – nosacīts sods, iespēja uz amnestiju, ja gadījumā ir notiesājošs spriedums, lai gan līdz tam vēl ir ļoti tālu. Šīs tēmas tautā tiek apspriestas un ir pat dzirdēts, ka juristi varētu sagatavot labojumu likumprojektā. Tas, ka Lembergs arvien ir tur, kur viņš ir, un arī ļoti striktais Brigmaņa paziņojums – mēs no Lemberga neatteiksimies –, ir vistiešākais skaidrojums tam, ka nekur Lembergs nav pazudis un ar Lembergu kopā viņi ir un būs.”
Arī tā sauktās Lemberga lietas galvenais prokurors Juris Juriss – taujāts, vai maksa par Latvijai un Ventspilij atbalstu JV prezidenta kandidātam varētu būt sava veida indulgence Lembergam – atzīst, ka teorētiski viss var būt iespējams:
“Likumdošanas ietvaros jau var izstrādāt un pieņemt dažādus likumprojektus. Piemēram, atbrīvošanu no kriminālatbildības nosacījumiem un tā tālāk, visu kaut ko jau var izdarīt. Saeimas rokās ir likumdošana, likumdošanas iniciatīva.”
Nav norobežojusies un nenorobežosies
JV savā paziņojumā medijiem par atbalstu sarunu sākšanai par iespējamu koalīcijas paplašināšanu sākumā neaizmirst uzsit sev uz pleca un norādīt uz partiju apvienības nemainīgajām vērtībām, tai skaitā arī uz tiesiskumu, drošību un eiroatlantisko kursu.
Relīzē tiek uzsvērts: “[..] partiju apvienība Jaunā Vienotība nesadarbojas un nesadarbosies ar smagos noziegumos apsūdzētām personām, un stingri iestājas pret korupciju un valsts izzagšanu.”
JV izliekas neredzam faktu, ka ZZS sadarbības līgumu ar Latvijai un Ventspilij ir parakstījis Aivars Lembergs. Tāpat šai partijai, šķiet, paslīdējis garām ZZS Saeimas deputāta Augusta Brigmaņa TV3 raidījumam Nekā personīga Valsts prezidenta vēlēšanu dienā, 31.maijā, teiktais:
“ZZS no Lemberga nekad nav norobežojusies un nenorobežosies. Mēs esam slēguši līgumu ar partiju Latvijai un Ventspilij, šīs līgums ir spēkā. Kā uz to reaģē un skatās šeit partneri Saeimā – plašā mērogā, ne tikai koalīcijā, – nu, tā ir viņu izvēle.”
Tas apliecina, ka nekāda norobežošanās no Lemberga nav iespējama. Lai arī, visticamāk, viņš nesēdēs pie viena galda ar Kariņu, tomēr aizkulišu ietekme nekur nezudīs.
JV arī šoreiz cenšas izlocīties ar savulaik veiksmīgi “pret Pīlēnu” piekopto stratēģiju, kad tika paziņots – valdības veidošanas sarunās var piedalīties tikai personas, kuras tikušas ievēlētas Saeimā vai bijušas vēlēšanu sarakstos. Ulda Pīlēna gadījumā tas nozīmēja spēcīga politiskā konkurenta nostumšana malā. Lemberga gadījumā tas ir veids, kā piesegt pašu deklarētos un tagad pārkāptos principus.
Lūgts komentēt šo visai divdomīgo situāciju, bijušais tieslietu ministrs Jānis Bordāns pauž:
“Svarīgi ir nevis tas, ko runā, bet kāda ir rīcība. Svarīgi ir kādus lēmumus pieņems, kādus darbus paveiks. Tas jāskatās gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē. Es aicinātu visus koncentrēties uz to un vispār neklausīties, ko runā, bet analizēt notiekošo un arī cilvēkus un notikumus pēc lēmumiem, darbiem un sekām, kādi tiem lēmumiem ir.”
Savukārt taujāts par partiju retoriku, Bordāns atbild, ka nevajag raudzīties uz to, kuram labāks piārs uztaisīts un kuram labāk teksti uzrakstīti, un iesaka cilvēkiem pašiem izdarīt secinājumus:
“Kaut kādā ziņā jau Latvijas tauta ir to vēlējusies. Notiek tā, kā sabiedrība to gribēja. Paskatīšos, kas iznāks no tās valdības, visas kārtis [tai] rokās.”.
Savukārt Juris Juriss taujāts, kā vērtē smagos noziegumos apsūdzētas personas atrašanos lielajā politikā, saka:
“Nevajadzētu tā būt, bet Latvijā sabiedrība ir ļoti toleranta pret tiesībaizsardzības uzdevumu veikšanu pret kādām konkrētām personām.”
7.06.2023. / Autors: Ilona Bērziņa, BNN / Foto: Valsts kanceleja
