Valsts budžeta projekts 2021. gadam tiek veidots ar ievērojamu deficītu – 1,2 miljardiem eiro jeb 3,9 procentiem no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Koalīcijai tas kļūst par attaisnojumu demonstratīvi knapināties un pieteikt mums jaunus nodokļus – aizejot savā knauzerībā līdz pat bezgaumībai.
Izrādās, nākamgad onkoloģisku diagnožu slimniekus ar medikamentiem varēšot nodrošināt vienīgi tad, ja Jaunā konservatīvā partija sarunās no valdības partneriem panākšot palielinājumu alkohola un tabakas nodokļiem. Vismaz tā apgalvo partijas līderis Jānis Bordāns. (Tiesa, veselības ministre Ilze Viņķele nekādus trauksmes zvanus šajā sakarā nav dimdinājusi – viņai patlaban vairāk rūp sagādāt pietiekami daudz biomarķieru slimību testiem, kas ļautu uzstādīt precīzākas vēža diagnozes.) Nu ko, šī varētu būt laba vēsts cigarešu un degvīna kontrabandistiem…
Savukārt satiksmes ministrs Tālis Linkaits gluži vai atviegloti paziņoja sabiedrībai, ka jaunu “reģionālo vilcienu” Latvijā nebūs vismaz līdz 2027. gadam. To iepirkumu bijis plānots finansēt no vieglo automobiļu reģistrācijas nodevas jeb “veco mašīnu nodokļa”. Taču šo ideju valdība steigšus atmeta, sajūtot sabiezējam tautas dusmas. Satiksmes ministrijas priekšlikumu no nākamā gada ieviest šādu maksājumu, lai novērstu “vecu un videi nedraudzīgu” vieglo automašīnu reģistrēšanu Latvijā, nosodīja pat paša ministra partija JKP.
Ministra vienaldzība, piesakot jaunu vilcienu iepirkuma kārtējo aizbīdi dziļākā nākotnē, man šķiet visai dīvaina. Vēl diezgan nesen viņš publiski mums sevi pieteica kā pasažieru pārvadājumu pa dzelzceļu entuziastu. Turklāt daudzus cilvēkus, kuri līdz pēdējam nodeldētos satiksmes vilcienus izmanto savā darba ikdienā, šāda ziņa sanikno ļoti nopietni. Ja kāds vēl ir redzējis darbībā igauņu modernos zemās grīdas pasažieru vilcienus (un cik tajos ērti iebraukt bērnu ratiņus vai velosipēdus), tad viņam noteikti gribas mest ministram acīs ļoti sulīgu viedokli par mūsu valsts satiksmes politiku.
Taču atceroties, kāpēc jau gadiem ilgi un pilnīgi veltīgi “Pasažieru vilciens” cenšas tikt pie jauniem vagoniem un lokomotīvēm, ir jārēķinās, ka arī Linkaits varētu baidīties uzkāpt uz “politiskās mīnas”. Iepriekšējie iepirkumu konkursi, kuros piedalījās paši spēcīgākie ritošā sastāva ražotāji, tika atcelti ar pilnīgi absurdām iebildēm un skaļi pieteiktām, kaut vāji pamatotām aizdomām par korupciju.
Kāpēc? Tikai tāpēc, ka viena reiz ļoti (un arī tagad nedaudz) varena premjerpartija nekādi nevarēja izkārtot, lai iepirkums tiek konkrētam ražotājam: ja nav tam, lai nav nekam! Linkaits arī negrib tapt noēsts šajā vecajā intrigā. Tā mēs arī dzīvojam, braukājot žēli čīkstošos vagonos un sunījot valdību, kamēr stagnācijai nolemtais “Pasažieru vilciens” izklaidējas, vēloties par 100 000 eiro pārdēvēt sevi par “Vivi”…
Kāds varbūt aizrādīs – hei, jūrmalniek, vai tev nešķiet dīvaini stāstīt par pasažieru vilcienu problēmām ventspilniekiem, kuri bez tiem dzīvo jau desmit gadus? Man dīvaini – un nepiedodami – šķiet tas, ka maršruta Ventspils – Rīga reisi joprojām nav atjaunoti un stacija stāv dīkā kā spocīgs arhitektūras piemineklis. Sliežu satiksmes trūkums ir vairāk nekā pagalam dīvains pilsētai, kas sevi pozicionē par nacionāla mēroga tūrisma, satiksmes un biznesa centru – un tāds jau ir.
Viss Siguldas – Turaidas, tāpat arī Cēsu šarms būtu krietni blāvāks ciemiņu un to jaunpienākušo iedzīvotāju acīs, ja pilsētas ar Rīgu (un lielu daļu pārējās Latvijas) nesavienotu regulāra dzelzceļa satiksme. Aizkraukles, Ogres, Jelgavas, Tukuma un, protams, Jūrmalas labklājība būtu jūtami knapāka, ja daudziem to iedzīvotājiem nebūtu “mobilitātes” iespējas ērti nokļūt labi apmaksātajās Rīgas darbavietās.
Tieši tagad tiem Ventspils politiķiem un sabiedriskiem aktīvistiem, kuri vēlas atjaunot vilcienu satiksmi, rodas priekšnoteikumi veiksmīgi rīkoties un būt uzstājīgiem. Jā, pat neraugoties uz vagonu iepirkuma tik ticamo novilcināšanu ne tikai līdz 2027. gadam. Zaļā politika, solot tai lielas naudas, tiek piesaukta no visām Eiropas Savienības un Rīgas tribīnēm. Pieļauju, ka tās ietvaros – atkal uzrodoties Briseles finansējumam un valdības gribai to apgūt – pēc kāda laika varētu pat tikt reanimēts martā pārtrauktais Latvijas sliežu ceļu elektrifikācijas projekts.
Tā lietderīgums kravu biznesam šķiet stipri šaubīgs, taču pasažieriem no Ventspils un uz to tādejādi būtu nodrošināts videi draudzīgākais un ērtākais transportlīdzeklis ar mazāko “ekoloģisko pēdu” – elektrovilciens. Dzelzceļa satiksmes atjaunošana un autobusu reisu samazinājums būtu tiešām reāls veikums, par ko valdība un Satiksmes ministrija varētu raportēt Briselei. Protams, ja vien tā būs pilnvērtīga satiksme starp Ventspili un Rīgu (mazākais, divi reisi vienā virzienā – kā uz Valgu), nevis pāris “ķeksīša” reisi nedēļā – kā tagad Liepājai.
Tukši maldi ir sen izrādījušies kādreizējie pastāsti par neparocīgajiem pasažieru reisiem, kas tikai “maisās pa kājām” kravām. Vai par Latvijas vispārēju, “amerikānisku” automobilizāciju, kas padarīs sabiedrisko transportu bezjēdzīgu. Tāpat par valsts gūto “ekonomiju” no sliežu ceļu tīkla “optimizācijas”. Vilcieniem jābūt pasažieru pārvadājumu sistēmas mugurkaulam. Taču kurš un kā to ieskaidros dažiem Rīgas kungiem, ko no tautas un vēlētāju vajadzībām nošķir dienesta limuzīna labi blīvētās durvis?
21.10.2020. / Autors: Dainis Lemešonoks, publicists, speciāli “Ventspilnieks.lv” / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
