Garisons: Ir radīti visi priekšnoteikumi, lai mēs spētu paši sevi aizsargāt

Vai tiešām Krievijas diktators Vladimirs Putins būs tik neprātīgs, lai uzbruktu kādai no NATO valstīm? Šis jautājums satrauc neskaitāmu cilvēku prātus visā Eiropā. Vēl vairāk eļļu ugunij pielej dažādu valstu ministru un militārpersonu izteikumi par šo tēmu. Par šodienas situāciju un nākotnes prognozēm  portāla BNN  saruna ar bijušo Aizsardzības ministrijas Valsts sekretāru Jāni Garisonu.

Augsta ranga Eiropas politiķi pēdējā laikā arvien biežāk saka: Krievijas uzbrukums kādai no NATO valstīm ir iespējams tuvāko 5 – 8 gadu laikā. To saka Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, savukārt Dānijas aizsardzības ministrs Troels Lunds Poulsens sauc vēl īsāku termiņu – trīs līdz piecus gadus. Šī saraksta augšgalā tiek minētas Moldova, Polija, Latvija. Cik, jūsuprāt, šīs bažas ir pamatotas?

Būtu jāsāk ar Krievijas režīma būtību. Mēs redzam, ka pēdējā pusotra mēneša laikā režīms ir nostiprinājies. Nesen būtībā tika nogalināts Aleksejs Navaļņijs, [Vladimirs] Putins gatavojas tā sauktajai vēlēšanu dienai un režīms kopumā esošajā brīdī jūtas pietiekami stiprs. Krievijas ekonomika, militārā industrija tiek nostādīta uz kara laika sliedēm. Manuprāt, mums vajadzētu atcerēties, ka Putins par savu mērķi vienmēr ir uzstādījis esošās pasaules kārtības maiņu un vienmēr gribējis mainīt viņa ieskatā negodīgo Padomju Savienības zaudējumu. To redzējām jau 2021.gadā, kad viņš burtiski izvirzīja ultimātu NATO un es teiktu, ka šie politiskie mērķi nav mainījušies.

Primārais, protams, ir jautājums – kādā veidā atrisināsies situācija Ukrainā, jo pašreizējā periodā ne viena, ne otra puse nespēj gūt nozīmīgus panākumus. Redzam, ka Krievija, neskatoties uz zaudējumiem, joprojām ir gatava zaudēt simtus tūkstošus dzīvā spēka, lai virzītos uz priekšu un visdrīzāk to arī turpinās. Putinam ir vajadzīgs tas iekšpolitiskais virzītājs, kas Krievijas iedzīvotājiem liek pieciest visus šos zaudējumus. Es to salīdzinātu ar cīņu starp ledusskapi, kurš paliek arvien tukšāks, un televizoru. Mēs ļoti labi redzam, ka televizors visu laiku līdz šim ir uzvarējis. Bet, lai televizors uzvarētu, tam kaut kas jāziedo – Ukraina, kaut kādi ārpolitiskie iekarojumi.

Putins pēc savas būtības ir oportūnists, kur viņš redz iespēju, tur arī iesitīs. Viņam nav raksturīga plānošana. Tādēļ šis ir periods, kas mums dots lai sagatavotos.

Pašlaik esošajā brīdī mums nav militāra apdraudējuma, bet ir jārēķinās ar hibrīdiem draudiem, kur Krievija mēģinās izmantot nemilitāras metodes, lai ietekmētu mūs. Taču ja neizmantosim šo periodu, lai sagatavotos, tad, manuprāt, palaidīsim garām iespēju un vienkārši parādīsim, kur ir mūsu vājie punkti. Un šo punkti Eiropas Savienībā ir vēl vairāk kā Latvijā. Eiropas militārās spējas tika faktiski iznīcinātas pēc Aukstā kara un papildus arī redzam, ka Amerikas iekšējie procesi var radīt papildus riskus. Bet vēlreiz uzsveru – apdraudējums nav pašlaik, mums ir laiks sagatavoties. Un, manuprāt, visi priekšnoteikumi ir radīti tam, lai mēs spētu paši sevi aizsargāt. Ja ieviešam tās aizsardzības spējas, ko esam pasūtījuši – tāldarbības artilēriju, pretkuģu raķetes, pretgaisa aizsardzības sistēmu; ja nostiprinām  robežu un uzbūvējam lielāku armiju, mums nav par ko uztraukties. Mums vienkārši jāstiprina gan Eiropas, gan mūsu pašu aizsardzības spējas, kas Krieviju var apturēt.

Pasaulē Dmitrija Medvedeva paziņojumus jau sen neviens neņem īsti par pilnu, un tomēr kā raudzīties uz tādiem viņa izpaudumiem kā – ja Krievija būs spiesta atteikties no ieņemtajām Ukrainas teritorijām, būs kodoltriecieni pa Berlīni, Vašingtonu, Londonu, Kijivu… Tā ir tikai tāda muldēšana vai šie draudi jāuztver nopietni?

Jau kopš 19. gadsimta izvirzītas dažādas teorijas par Krievijas nācijas pārākumu un ekskluzivitāti. Tā sakot, nav šīs ekskluzīvās nācijas, nav arī pasaules. Tas nav nekas jauns. Kā jebkurā autoritatīvā režīmā – ja pazūd diktators, režīms ir apdraudēts. Padomju Savienība balstījās uz ideoloģiju, arī Hitlera režīmam Vācijā bija kaut kāda ideoloģiskā  bāze, Krievijā pašlaik tādas nav – tā ir naudas oligokrātija, faktiski naudas vara.

Situācija pašlaik nav pārāk laba un, nedod Dievs,  Ukraina zaudēs. Ja tā notiks, tad  ir vismaz 80% iespējamība, ka Krievija pēc kāda brīža ies tālāk. Atceroties 2012., 2013.gadu pirms  Krimas aneksijas, Eiropā bija iestājies tāds pastāvīgais miers un visi ticēja, ka tā būs mūžīgi. Vēl pirms diviem gadiem Eiropā praktiski neviens neticēja, ka pilna mēroga karš Ukrainā ir iespējams.

Vācijā konferencē es tolaik publiski jautāju – vai jūs saprotat, kam tās “Iskander” raķetes Kaļiņingradā ir domātas? Tās jau nav pavērstas pret mums, bet gan pret Vāciju, jo  mēs esam nosegti  no otras puses. Tādēļ pašreizējā situācijā ir tikai pozitīvi, ka  Eiropas politiķi sāk atzīt situāciju un to, ka jāsāk nopietni pievērsties militāro spēju veidošanai. Mēs ieejam periodā, kur Rietumu  dominance ir  samazinājusies, un ja tev nav militārs spēks, ar ko tu vari aizsargāt sevi un savas intereses, visdrīzāk Eiropu gaidīs noriets.

Pasaule ar bažām raugās uz ASV prezidenta vēlēšanām šī gada novembrī. Izskanējis pat viedoklis, ka  Donalda Trampa uzvara varētu vēl vairāk nostiprināt Krievijas diktatora Vladimira Putina režīmu.

Kāpēc?

Atcerēsimies, cik ļoti Krievijas propagandisti līksmoja, kad Tramps tika ievēlēts par  ASV prezidentu. Taču paraugoties uz iznākumu redzam, ka tieši Tramps pret Krieviju ieviesis līdz šīm lielākās sankcijas.

Donalds Tramps kā biznesmenis skatās uz mērķi, taču arī redzam, ka viņš ir neaprēķināms. Ja attiecībā uz Džo Baidenu aptuveni varam iedomāties, kāda ir viņa politika, kāda ideoloģija, tad  par Trampa kungu  to neviens nevar paredzēt un tas var aiziet gan uz vienu, gan otru pusi.  Nekādā gadījumā negribu teikt, ka mums kaut kādā veidā būtu jāsāk no Amerikas distancēties, nē. ASV joprojām ir un paliek visspēcīgākais partneris un mums ir būtiska Amerikas klātbūtne. Tomēr jāpatur prātā, ka šīs iekšējās izolacionisma tendences ir. Mums jāveido sava politika, apzinoties šos riskus, taču mēs joprojām esam ļoti skaidri ieinteresēti Amerikas līderībā un tā ir jāatbalsta.

Domāju, nekas  nemainīsies un arī nevar mainīties. Lielākā daļa neapmierināto, kuri to spējuši, ir aizbraukuši uz ārzemēm, pārējā Krievijas sabiedrība pārsvarā ir sazombēta. Tur nav protesta potenciāla. Visu laiku tikušas “pievilktas skrūves” un, manuprāt, tās tiks pievilktas vēl vairāk.

Protesti un pārmaiņas ir iespējami, ja sabiedrībai tiek atļautas kaut kādas brīvības. Jo vairāk Krievijā šīs brīvības tiek piegrieztas, jo mazāk cilvēki spēj apmainīties viedokļiem un paust protestu. Manuprāt, esam pārvērtējuši Krievijas attīstību pēdējos pārdesmit gados. Redzējām tikai Pēterburgu un Maskavu, bet neviens  neskatījās, kas notiek Krievijas ciemos, mazajās pilsētās, kurās nekas daudz nav mainījies ne tikai kopš padomijas, bet no cariskiem laikiem. Vienīgais izņēmums būs tad, ja bruņotā armija pagriezīsies pret režīmu, kā tas bija 1917.gadā, bet arī te pašlaik Krievijā nav līderu, kas gatavi vadīt bruņotu sacelšanos.

Pirms pāris gadiem Aizsardzības ministrijas pasūtītajā pētījumā par vērtībām akadēmiķe Maija Kūle pauda, ka mums [ar Krieviju] ir dažādi vērtību modeļi. Latvija ir aizgājusi  tajā Rietumu, patērētāju sabiedrības modelī, kur gūstam baudu caur to, ka ejam iepirkties, pērkam vairāk, kā mums vajag, mums ir laba mašīna un dzīvoklis. Savukārt Krievijā  ir attīstīts varas baudas modelis, kur vara dalās ar šo varenības baudu un sabiedrība gūst apmierinājumu caur to, ka Krievija ir varena  – mēs tik un tik dienās aiziesim līdz turienei, un tik – līdz turienei. Sabiedrība ar šo tiek barota un viņiem jau neinteresē, kas tur ir apakšā. Kā es jau teicu – tas ir televizors pret ledusskapi. Viņi gūst baudu no tā, ka apliecina savu varenību.

Krievija ražo desmit reizes vairāk artilērijas lādiņu – no četriem līdz pieciem miljoniem gadā – nekā Eiropa. Vai tas nozīmē, ka Eiropai strauji jāattīsta sava militārā rūpniecība? Ko šajā ziņā varam darīt Latvijā?

Mums jānodrošinās ar industriālām militārām kapacitātēm jo īpaši tajās pozīcijās, kur nepieciešami lieli apjomi. To esmu visu laiku teicis un mēģinājis veicināt. Skaidrs, ka kaut kādas sarežģītās sistēmas, kuras izmantojam reti, neatmaksājas. Bet mums vajadzīga munīcija, transports un daudzas citas lietas, lai savus bruņotos spēkus uzturētu. Tādēļ ir svarīgi, lai mēs šeit Latvijā attīstām militāro industriju. No vēstures redzam, ka 1940.gadā bijām pasūtījuši ieročus pirms  padomju karaspēka  ienākšanas, un neviens tos vairāk nepiegādāja. Tanī brīdī, kad sākas karš, visas piegāžu ķēdes pārtrūkst.

Ir skaidrs, ka Latvijai vajadzētu ražot ieročus, munīciju vai ko citu valsts aizsardzības spējas stiprināšanai. Taču kur ņemt šim nolūkam naudu, kā piesaistīt  investorus?

Tas nav nekas neizdarāms, bet tas prasa laiku, tehnoloģijas  un arī zināmu valsts atbalstu. Mums ir daudzi labi, mazi uzņēmumi, tā saucamie jaunuzņēmumi, bet problēma tā, ka pāreja uz masveida ražošanu prasa jau pilnīgi citu domāšanu. Vairs nepietiek tikai ar to, ka tu esi labs inženieris, jābūt arī labam administratoram, finansistam. Tādēļ arī ideja izmantot valsts kapitālsabiedrības modeli un tādējādi veidot  kopuzņēmumu munīcijas ražošanai, ir atbalstāma. Tas arī mazinātu valsts riskus, ka šāds uzņēmums nespēs pildīt līgumu.

Pievērsīsimies gadiem ilgi sasāpējušam jautājumam par austrumu robežas stiprināšanu. Vēl divtūkstošo gadu sākumā bija projekts par Austrumu robežbūvi, taču to Einara Repšes valdības laikā apstādināja. Žogu uz robežas būvējam no 2018.gada, kamēr Polija 180 kilometrus garu un 5,5 metrus augstu tērauda žogu uz robežas ar Baltkrieviju pērn uzbūvēja pusgada (!) laikā. Kas te pa vainu? Tiešām visur mudž korumpanti, kuri to vien domā, kā “gabaliņu žoga” monetizēt?

Esmu par to ļoti daudz domājis. Mums būtu jārada valstij pievienotā vērtība, bet tā vietā nodarbojamies ar mēģinājumiem pārdalīt to, kas ir un  cits citu saukājam par korumpantiem. Ja konkurentam kaut kas nepatīk, viņš otru nosauc par korumpantu, sākas izmeklēšanas un viss tiek apturēts. Taču ja ir šādi skaļi skandāli, tad kādam jābūt arī notiesātam! Tādu nav. Līdz ar to rodas jautājums – vai mums ir kaut kāda problēma ar izmeklēšanas iestādēm, vai šiem skaļajiem paziņojumiem nav bijis pamata, vai arī pats process nav bijis pareizs. Strādājot valsts pārvaldē var labi redzēt, ka par jaunām lietām neviens negrib uzņemties atbildību. Notiek papīru dzenāšana un uz Ministru kabinetu tiek sūtīts kaut kāds pilnīgi nenozīmīgs papīrs. Tā, manuprāt, ir viena no lielākajām mūsu valsts problēmām, jo, noplicinot valsts  pārvaldē vēlmi uzņemties atbildību, mēs faktiski bremzējam valsts attīstību. Nav tā, ka valsts pārvalde ir bezspēcīga, tā var nākt ar iniciatīvu, spēj uzņemties atbildību. Bet, ja ierēdņus visu laiku tikai saukā par liekēžiem, nekas nebūs.

Vai tas nozīmē, ka viskomfortablāk un drošāk valsts pārvaldē var justies tie, kuri, tā teikt, saplūst ar “pelēko masu” un pat neiedomājas pacelt galvu pāri “ierakumiem”?

Tas ir arī mans secinājums pēc deviņu gadu darba Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra amatā. Ja būtu sēdējis, bīdot papīrus un neko nedarot, tad tas būtu labākais veids, kā nosēdēt [amatā] vēl kādus gadus (smejas).

Atgriežoties pie jautājuma par robežu – tiek minēts, ka tā kā Latvijas robežas ar Krieviju nostiprināšanai mīnas ir kritiski svarīgs jautājums, Latvijai būtu jāizstājas no Otavas līguma, kas aizliedz to izmantošanu. Tanī pat laikā vietnē “Mana balss” saduras divas iniciatīvas – viena ir par izstāšanos no Otavas konvencijas, otra par to, lai Latvijas dalība šai konvencijā netiktu pārskatīta.  Kāds ir jūsu viedoklis?

Es uz šo jautājumu raudzītos no diviem aspektiem. Mums ir būtiski noturēt robežu, jo, ja ielaidīsim pretinieku pāri robežai, kļūs arvien grūtāk aizsargāt valsti. Tādēļ mūsu vienīgā iespēja ir noturēt viņus uz robežas un nelaist tai pāri.  Ja raugāmies no šāda viedokļa, es personīgi neredzu, kā mēs varam to izdarīt bez mīnu lietošanas.

Amerikas Savienotās Valstis nav pievienojušās šai konvencijai tādēļ, ka viņi lieto mīnas demarkācijas joslā starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. Tas pieņēmums ir tāds, ka Ziemeļkorejai, tāpat kā Krievijai ir lielas kājnieku masas, savukārt Dienvidkorejas pusei ir mazs operacionālais dziļums, tāpat kā mums, jo Seula atrodas tikai 30 kilometrus no robežas. Starp citu, amerikāņi jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma ir meklējuši aizvietojumu kājnieku mīnām, un nav to atraduši.

Ukrainā tiek lietotas prettanku mīnas kopā ar kājnieku mīnām, kas apgrūtina  jebkuru pārvietošanos. Kājnieks vienkārši nevar pienākt un atmīnēt prettanku mīnas. Tas, manuprāt, ir ļoti būtisks un arī lētākais aizsardzības elements.

Jaunās, vadāmās mīnas ir vai nu uz sensoriem, vai arī kādam zemessargam ir jāsēž krūmos, jāgaida ar vadu un tad jāsavieno. Runājot par sensoriem, Krievijai ir ļoti spēcīgas slāpēšanas sistēmas  un viņi tos ātri noslāpēs. Otrajā gadījumā iedomājieties, ka zemessargs sēž krūmos, pāri lido droni, cik ilgi viņš tur nosēdēs?

Mans personīgais viedoklis ir,  ka šajā dronu laikmetā brīdī, kad sāk nostiprināt robežu, ir skaidri jāpasaka – jā, mēs tāpat, kā to dara Korejas pussalā, lietosim šīs mīnas.  Neviens mīnas neliek miera laikā. Nebūs tā, ka ikdienā tur stāvēs mīnu lauki. Ir svarīgi sagatavot tās vietas, saprast, kur mīnas ir vajadzīgas, tām jābūt noliktavās un, treškārt, ir jābūt apmācītam personālam, kurš spēs šīs mīnas uzlikt. To nevar dienas laikā izdarīt. Taču ja redzam, ka ir saspīlējums, tad mēs tās arī izvietojam.

Kuri būs tie signāli, kas liecinās, ka pienācis laiks mīnu izvietošanai?

Nekas jauns jau nav izdomāts. Ja paraugāmies atpakaļ, kā notika iebrukums Ukrainā,  tad redzam, ka 2021.gada oktobrī, novembrī  Krievija sāka savilkt spēkus ap Ukrainas robežām. Es teiktu, ka sākoties tādai aktivitātei, tas arī ir brīdis, kad jāsāk robežas mīnēšana. Tas nostrādā arī kā atturēšanas moments.

Varbūt vajadzētu līdztekus obligātā militārā dienesta ieviešanai noteikt par pienākumu arī visiem vīriešiem, kuri ir Latvijas pilsoņi, stāties Zemessardzē?

Esam daudz par to diskutējuši ar mana vecuma zemessargiem. Piemēram, mana motivācija stāties Zemessardzē  bija, ka es labāk eju aizsargāt savus bērnus, nekā iebrukuma gadījumā lieku mirt astoņpadsmit, deviņpadsmit gadus veciem jauniešiem. Tomēr sabiedrībā, acīmredzot, šāda vispārēja uzskata nav. Tādēļ valsts aizsardzības dienests ir ļoti būtisks un faktiski vienīgais veids. Tajā brīdī, kad valsts aizsardzības dienestā būs bijusi lielākā daļa no jauniešiem un normāli izveidota šī rezervistu sistēma, mēs vienā brīdī nonāksim līdz situācijai, kad arī trīsdesmitgadīgie un četrdesmitgadīgie būs iesaistīti.

Varbūt augstskolās vajadzētu ieviest militāro mācību?

Tāda programma eksistē arī tagad un jaunieši var pieteikties. Valsts aizsardzības mācība būs arī vispārējās skolās.

Ir svarīgi sabiedrībā izdiskutēt un vienoties, ka, jā, mums ir vajadzīgi lieli  bruņotie spēki, un šeit būtiski ir divi faktori. Viens  ir komandējošais sastāvs, virsnieki un instruktori – kaprāļi, seržanti, bez kuriem nekas nebūs arī tad, ja būsim “saražojuši” karavīrus, otrs ir ieroči, munīcija un viss pārējais. Ja abi šie faktori ir, tad, laicīgi uzsākot mobilizāciju, kājnieku var apmācīt trīs nedēļās.

12.03.2024. / Autors: Ilona Bērziņa, BNN / Foto mil.lv