Cik lielā mērā Latviju ietekmēs Donalda Trampa prezidentūra Amerikas Savienotajās Valstīs? Cik stipra ir valdošā koalīcija un cik reālas premjeres Evikas Siliņas iespējas ietekmēt ministru darbu? Vai tiešām mēs sagaidīsim uzpūstā birokrātiskā aparāta samazināšanu un kas īsti slēpjas aiz lidsabiedrību “airBaltic” un “Lufthansa” darījuma. Par šīm un citām lietām portāla BNN saruna ar uzņēmuma “Mediju tilts” līdzīpašnieku, politologu Filipu Rajevski.
– Kopš Donalds Tramps kļuvis par ASV prezidentu, arvien biežāk izskan, ka pasaule ir mainījusies un daudzas lietas vairs nebūs tādas, kā bijušas. Kā un vai tas viss atsauksies uz Latviju?
Uz Latviju tas atsauksies ļoti tiešā veidā. Beigsies daudzu pārliecība, ka var cerēt uz Amerikas aizsardzību un atbalstu, tanī pat laikā mierīgi uzspļaujot ASV interesēm. To tiešā veidā var attiecināt kā uz Latvijas balsojumiem ANO Ģenerālajā asamblejā, tā koķetēšanu ar Kubas režīmu, padziļinot diplomātiskās attiecības un nosaucot savu vēstnieku Kubā. Mēs labi zinām, ka šī valsts nav nekāds ASV draugs un sabiedrotais, ir tieši otrādi. Šajā situācija mums varētu teikt: jūs gribat, lai mēs jūs sargājam un atbalstam, bet paši draudzējaties ar mūsu ienaidniekiem! Tas pats attiecas arī uz Izraēlu. Latvijai ar Izraēlu ir ekonomiskā sadarbība, mūsu valstis sadarbojas arī drošības jomā, bet tanī pat laikā mēs paziņojam, ka respektējam Starptautiskās krimināltiesas izdoto orderi Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu apcietināšanai. Ir saprotama Latvijas vēlme kļūt par ANO Drošības padomes mainīgo locekli, bet nedomāju, ka tas atsver tos riskus, kādus šāda rīcība rada mūsu valsts drošībai.
– ANO arvien vairāk tiek dēvēta par “bezzobainu” organizāciju, kuras reālā ietekme kļūst arvien apšaubāmāka. Vai tiešām tā ir?
– Patiesībā ir vēl sliktāk. Ne pārāk sen kļuva zināms, ka daži ANO Palestīnas bēgļu aģentūras UNRWA darbinieki, kam jāsniedz humanitārā palīdzība Gazas sektora iedzīvotājiem, nodarbinājusi ļaudis, kuri iesaistīti cilvēku nolaupīšanā un ķīlnieku turēšanā. Un mēs šai organizācijai dodam naudu! Tas nav okei.
– Par to, ka aizsardzības jautājumi ir galvenā valsts prioritāte, valdības vadītāja runājusi gana bieži. Tādēļ jo dīvaināka ir Siliņas atklāsme, ka par tiltu pāri Daugavai, kurš bruņoto spēku, tai skaitā arī NATO, vajadzībām būtu ceļams pie jaunveidojumā Sēlijas poligona, viņa dzird pirmo reizi. Kā to varētu vērtēt?
– Laikam atkal e-pasts no aizsardzības ministra premjerei būs iekritis mēstulēs… Tas haoss, kas ir valsts pārvaldē, nevēlēšanās reāli paraudzīties uz mūsu ienākumu un izdevumu iespējām, nevēlēšanās racionalizēt darbu, tās grūtības, ar kurām viss iet uz priekšu, arī rada visas šīs nebūšanas. Nesakārtojot un nesaprotot mūsu finansiālās iespējas arī tiek tēlots, ka daži e-pasti ir pazaudēti. Jo naudas jau nav.
Celt nodokļus nevar, jo ekonomika jau tā ir noslāpusi. Par 2024.gadu datu vēl nav, taču ja ekonomiskais pieaugums bijis, tas ir mikroskopisks. Līdz ar to būs jātaupa, kas nozīmē valsts pārvaldes tēriņu samazināšanu un, kā izskanējis publiskā telpā, “darba resursu pārbīdīšanu uz privāto sektoru”. Tas nenozīmē neko citu, kā valsts aparāta kārtīgu tīrīšanu un samazināšanu. Kaut kas līdzīgs notika 2009. un 2010.gadā, kad Valdis Dombrovskis par 30% samazināja izmaksas un valsts aparātu. Nevēlēšanās pie tā pieķerties vienkārši padziļina problēmas.
Te gan gribu pozitīvi izteikties par jauno Valsts kancelejas direktoru Raivi Kronbergu, kurš cīnās par to, lai beidzot visi ierēdņi atgrieztos darbā klātienē. Nav normāli, ka teju trīs gadus pēc kovida pandēmijas mums 30% ierēdņu strādā attālināti. Kādā sakarā? Visas privātās kompānijas jau sen strādā birojos, bet mums turpinās stāsti par ļoti efektīvo attālināto darbu.
– Valsts aparāta ierēdņu skaits tiešām ir nejēdzīgi uzlīdis. Vai tiešām varam ticēt, ka šāda tīrīšana notiks?
– Ja mēs to nedarīsim, tad līdzīgi, kā savulaik Starptautiskais Valūtas fonds, kāds atnāks un pateiks: vai nu jūs to izdarīsiet, vai arī būs slikti. Mēs jau savādāk nemākam, mums vajag vagaru, kurš pasaka, ko darīt. 2006.,2007.gadā nespēja apturēt kredītu dzīres noveda pie 2008.gada finanšu krīzes un tūkstošiem cilvēku bankrota. Mēs labi zinām, kas par šīm “dzīrēm mēra laikā” ir atbildīgi. Līdzīgi ir arī tagad. Ir zināms, kam šis darbs ir jāveic un kas notiks, ja tas netiks darīts. Vienkārši atkal atnāks kāds no malas, vienalga, vai tas būs Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka vai Pentagons, un pateiks – mums ir pilnīgi vienalga, no kurienes jūs ņemsiet naudu, bet, vai nu aizsardzībai būs 5% no IKP, vai arī mēs braucam mājās. Un tad mūsu drošības situācija pasliktināsies.
– Kā vērtēt nedaudz traģikomisko epopeju ar Latvijas Bankas prezidenta izvirzīšanu? Vai Mārtiņš Kazāks tiks atkārtoti apstiprināts šim amatam, vai arī ir iespējams, ka cirks vēl turpināsies?
– Kazāka epopeja beidzot patiešām tuvojas beigām, taču tā parāda, ka šāda līmeņa amatpersonas bez kārtīga vairākuma parlamentā amatā iecelt nevar. Ja koalīcijai būtu pāri par sešdesmit balsīm, viņiem būtu daudz vieglāk izvēlēties savu kandidātu. Konkrētajā gadījumā ļoti liela ietekme bija gan medijiem, gan sabiedrībai, kāpēc arī Mārtiņš Kazāks šobrīd ir vienīgais kandidāts, kurš tiek virzīts. Nav līdz galam tās uzticēšanās ne politiskajām partijām, ne valdošajai koalīcijai. Reitingi ir zemi, un līdz ar to sabiedrības vārds kļūst smagāks un tā spēj ietekmēt tos vai citus lēmumus.
– Tomēr pirms Mārtiņa Kazāka kā koalīcijas kandidāte šim amatam tika nosaukta LB prezidenta vietniece Sandra Purgaile, kura pati savu kandidatūru ātri vien atsauca. No malas tas izskatījās visai dīvaini.
– Kad dzirdēju, ka koalīcija izvirza Purgaili, par astoņdesmit, deviņdesmit procentiem biju pārliecināts, ka ZZS viņu neatbalstīs. Jo ZZS pārmetumi, ko viņi pirmajā etapā izteica Mārtiņam Kazākam, vairāk kā par simt procentiem attiecas uz Santu Purgaili, kura tieši atbildēja par finanšu sistēmas kapitālo remontu un to, kas notiek mūsu valsts bankās.
– Premjerministre Evika Siliņa izteikusies, ka plāno veikt ministru darba izvērtējumu, tomēr šis nav pirmais tāds paziņojums un iepriekš ne reizi ne viena ministra darbs pēc būtības nav vērtēts. Par ko tas liecina? Valdošā koalīcija sākusi jukt pa vīlēm?
– Ir sajūta, ka Evika Siliņa mēģina vadīt valdību tā, kā to savas pirmās valdības laikā darīja Krišjānis Kariņš. Tomēr ir dažas ļoti būtiskas nianses. 13.Saeimas laikā Krišjānis Kariņš vadīja valdību, kurā bija piecas partijas un 60 mandātu. Jebkura viena partija varēja tikt izsviesta laukā no valdības, un ministru kabinets turpinātu strādāt. Neviens politiskais spēks negribēja kļūt par to partiju, kas izlido laukā, jo tas nozīmētu uz nezināmu laiku atrašanos ārpus varas un arī iespēju tajā nekad neatgriezties. Tāpēc arī Kariņš varēja atļauties mainīt ministrus un darīt vēl visu kaut ko. Pārējām partijām atlika piebremzēt, jo katrs saprata – ja pārējie šādai rīcībai piekritīs un tikai mēs būsim “pret”, var nākties no valdošās koalīcijas šķirties. Savukārt šajā valdībā premjeram nav tādas varas, jo ir tikai trīs partijas un jebkura no tām, pasakot, ka tai kaut kas nepatīk, atstāj bez darba pašu Eviku Siliņu. Tāpēc jebkurš stāsts, ka nu tikai premjere nāks, izvērtēs un laidīs kādu ministru vaļā, ir nepamatots. Jebkurš ministrs, tai skaitā arī satiksmes ministrs Kaspars Briškens (Progresīvie), kurš reitingu ziņā ir visnepopulārākais, var Evikai Siliņai mierīgi pateikt: tu gribi arī rīt vēl būt premjere? Atlaižot mani, tu atlaidīsi pati sevi, tāpēc liecies mierā!
– Proti, visas runas par to, ka izmetīsim vienu partiju un vietā paņemsim citu, ir tikai spekulācijas bez reāla seguma.
– Jā. Valsts prezidents diezgan skaidri pirms kāda laika pateica, ka šādas te pārkārtošanās, kad viena partija būs ārā, cita – iekšā, bet valdība nemainīsies, nebūs. Tīri tehniski it kā varētu tā būt, ka vēl kāda partija paraksta to pašu koalīcijas līgumu, bet priekš kam tas ir vajadzīgs? Kādēļ jālāpa šī koalīcija, ja labāk var sākt sarunas no nulles. Domāju, vienīgā iespēja, lai valdība varētu normāli strādāt, ir izveidot jaunu koalīciju ar četrām partijām. Tad būs arī gan stabilitāte, gan balsis, kā arī atkritīs mūžīgās problēmas ar kvorumu parlamentā.
– Bet tā ir jauna valdība, kuras priekšgalā diezin vai būs Evika Siliņa…
– Tā patiešām ir jauna valdība, un atļaušos prognozēt, ka tai ir arī cits premjers.
– Viens no šīs valdības “karstajiem kartupeļiem” ir “airBaltic” jautājums. Vieni saka, cik labi, ka beidzot atnācis stratēģiskais investors “Lufthansa” personā, citi to sauc par pēdējo gadu lielāko afēru.
– Ar paziņojumiem par afēru šajā gadījumā tomēr derētu nesteigties, jo diezin vai Vācijas kompānija “Lufthansa” gribētu piedalīties vienalga kādās afērās ar savu preču zīmi. Domāju, viņi pietiekami piesardzīgi vērtē, kādos darījumos iesaistās. “Lufthansa” saņem arī atbalstu no Vācijas valsts un nevar atļauties skandālus. Līdz ar to domāju, ka afēra tā nav, bet, vai tas ir izdevīgs darījums – tas ir cits jautājums.
– “Lufthansa grupas” 14 miljonu eiro investīcijas mazākuma līdzdalībai “airBaltic”, ar visām tā finanšu vajadzībām, tomēr ir tikai kā “lācim oga”…
– Jā, bet te ir jāraugās, kas īsti “airBaltic” pieder. Lielākoties tās ir tikai dārgas parādsaistības.
– Tomēr visa mūsu pēdējo gadu vēsture liecina, lai kādas “ziepes” varas augstākajos ešelonos tiktu savārītas, pie reālas atbildības neviens saukts netiek.
– Tā atbildības lieta Latvijā tiešām ir problēma. Bet pieļauju, ka kādā brīdī atbildības jautājums var atgriezties. Problēma tā, ka mums ilgu laiku politiskajā elitē nav bijušas pārmaiņas.
6.02.2025. / Autors: BNN / Foto: Gatis Rozenfelds, Valsts kanceleja
