Pareto princips nosaka, ka parasti 20% cēloņu izraisa 80% seku. Tāda pat sakarība ir novērojama nodokļu ieņēmumu kontekstā. Ir normāli, ka 20% nodokļu maksātāju samaksā 80% no nodokļu ieņēmumu masas. Šķiet, ka Latvijā proporcija varētu būt pat lielāka – 10% un 90%. Ņemot vērā šo proporciju, pretējā pusē – nodokļu administrēšanas pusē būtu jāievēro izmaksu efektivitātes princips, kas šobrīd netiek darīts. Tas arī Latviju novedis pie gandrīz trīsreiz lielāka darbinieku skaita Valsts ieņēmumu dienestā (VID), nekā tas ir Igaunijā.
Bet nevar vainu uzvelt tikai VID, jo kaut gan tam ir stipra lobija ietekme uz lēmējvaras pieņemtajiem lēmumiem, VID ir un paliek izpildvaras institūcija, kas likumus nepieņem.
Toreiz, pirms septiņiem gadiem, kad ekonomiskā krīze bija pati dziļākā, valdība atradās fakta priekšā – valsts budžetu nevarēja piepildīt. Strauji auga bezdarbs, tauta bija ne tikai faktiski maksātnespējīga, un nodokļu ieņēmumi budžetā strauji saruka, bet cilvēki arī masveidā pieprasīja un izmantoja sociālās palīdzības sniegtās iespējas – galvenokārt bezdarbnieku pabalstu formā.
Tāpēc labākais iespējamais krīzes risinājums, par ko spēja vienoties pat ideoloģiskie pretinieki Saeimā, bija mikrouzņēmumu nodokļu sistēma. Iekārdināti ar relatīvi zemu 9% nodokļa likmi, daudzi uzsāka patstāvīgu naudas pelnīšanu, kļūstot paši sev par darba devējiem. Nekur neizpalika arī nodokļu optimizācijas shēmas, ko izmantoja lieli uzņēmumi, kas “labo laiku” ietekmē bija peldējuši uz augošās ekonomikas viļņa, faktiski stagnējot. Jāpiemin, ka jau 2011. gadā, izmainot Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likuma 17.2 pantu, tika novērsta tiesiskas, bet brutālas nodokļu optimizācijas iespēja. Jautājums gan paliek atvērts par šī panta izpildes kontroli.
Pārmest godīgiem mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem, ka šis nodoklis tiek izmantots nodokļu optimizācijas shēmām, ir pilnīgi nepamatoti, jo nodokļu likumu ievērošanas kontrole nav viņu funkcija. Savukārt, sodīt viņus par uzraugošo iestāžu neizdarību būtu neloģiski. Tas taču būtu tāpat, kā atcelt Saeimas deputātu transporta vai dzīves vietu kompensācijas tikai tādēļ, ka daži no viņiem tās ir izmantojuši negodprātīgi.
Tā nu “apmaiņā” pret relatīvi zemo nodokļa likmi mikrouzņēmumu darbinieki neemigrēja un iznāca no ēnu ekonomikas, bet arī vairs nepieprasīja bezdarbnieku pabalstus un nedrīkstēja sev piemērot neapliekamo minimumu. Šādi pozitīvie ieguvumi – arī normalizēts bezdarbnieku īpatsvars (9,5%) un palēlināta emigrācija ir novērojami arī tagad.
Pilnīgi netīšām, ieviešot mikrouzņēmumu nodokļa režīmu, tas kļuva arī par pirmo Latvijā plaši izmantoto “flat-rate” jeb vienotās likmes nodokļu režīmu, kas pasaulē ir populārs manis iepriekš pieminētās nodokļu administrēšanas izmaksu efektivitātes celšanas instruments. Mikrouzņēmumu nodokļa kontekstā nepārtraukti tiek jaukti kopā divi atsevišķi apskatāmi jautājumi: vienotās likmes nodokļu režīms un piemērojamā nodokļa likmes skaitliskais apmērs.
Piemēram, Lielbritānijā pastāv pat vienotās likmes PVN sistēma, kas izveidota speciāli mikrouzņēmumiem, kuru apgrozījums nepārsniedz 180 000 eiro gadā, tāpēc būtu muļķīgi noliegt, ka vienotās likmes nodokļu režīmi pasaulē netiek izmantoti. Tie tiek izmantoti. Un viens no galvenajiem režīma ieguvumiem ir tas, ka nodokļu maksātājs bez īpašām grāmatvedības zināšanām spēj patstāvīgi organizēt savu grāmatvedību, piemēram, izmantojot vienkāršā ieraksta metodi, kas ir ļoti gudrs nosaukums elementārai tabulai vai pierakstiem uz lapas. Par šo ieguvumu no mikrouzņēmumu nodokļa režīma praktiski neviens nerunā. Apspriež tikai likmi, kā arī veidus, kā varētu šo režīmu padarīt sarežģītāku ar dažādu piedēkļu un apendiksu palīdzību.
Pilnīgi neizprotot ieguvumus no vienkāršas grāmatvedības un līdz ar to efektīvas nodokļu administrēšanas, šogad valdība nodeva Saeimai izskatīšanai valsts budžeta likuma un to pavadošo likumu paketi, kas paredzēja virtuālo (minimālo) valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu (VSAOI) ieviešanu visiem uzņēmumiem un pat nepilnu laiku strādājošajiem, tai skaitā medicīnas studentiem, jaunajām māmiņām, vienkārši piepelnīties gribošajiem un citiem, ko arī Saeima pieņēma.
Kad jau 30. novembrī konferencē uzdevu vienkāršu jautājumu ekonomikas ministram Ašeradenam par to, kāpēc ir jāsabojā efektīvs nodokļa režīms, skaidra atbilde nesekoja, un nekāda cerība par saprātīguma atgriešanos neradās. Tomēr liktenis Latviju atkal nepamet novārtā. Iespējams tāpēc, ka VID tīri tehniski nevar paspēt ieviest papildus vajadzīgo administratīvo resursu tam, lai administrētu minimālās VSAOI iemaksas – jāizstrādā metodika, jāveic izmaiņas IT sistēmās, jāpieņem jauni darbinieki, jau šonedēļ tiek runāts, ka mikrouzņēmumu kontekstā varētu aizstāt VSAOI minimālās iemaksas ar daudz loģiskāko mikrouzņēmumu nodokļa likmes palielināšanu līdz 15%, tādējādi saglabājot nodokļu režīma vienkāršību un pieejamību, kā arī nepasliktinot nodokļu administrēšanas efektivitāti, bet vienlaikus gūstot tādu pašu fiskālo ietekmi.
Nobeidzot vēlos atkārtoti vērst uzmanību uz vēl vienu faktoru, kas ir jāņem vērā, kad runā par mikrouzņēmumu nodokļa režīma sabojāšanu. Un tas ir – Eiropas Savienības uzņēmēji šo režīmu ir novērtējuši kā pievilcīgu.
Zinu vismaz divus mikrouzņēmumus, kas darbojas pakalpojumu nozarē, un viens no viņiem eksportē savus pakalpojumus simtprocentīgi, bet otrs aptuveni 90 procentu apmērā – pilnīgi tīrs eksports. Domāju, ka tādu uzņēmumu ir daudz. Jebkuri nodokļu ieņēmumi no šiem uzņēmumiem ir uzskatāmi par “dzīvu” naudu, kas palielina naudas masas apjomu Latvijā, ceļot Latvijas labklājību. Tikko tagad, kad šiem uzņēmumiem eksportētājiem ir tikusi sarežģīta grāmatvedība un virtuālā VSAOI dēļ būtiski palielinājies nodokļu slogs, viņi apsver iespēju pārcelt savus uzņēmumus uz citu valsti.
Zinot, ka katra niecīgākā eksporta plūsma ir solis ceļā uz Latvijas labklājību, Latvijas tauta nebūs ieguvēja no eksportējošo uzņēmumu aiziešanas.
