Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks (ZZS) par savām prioritātēm sauc demogrāfiju, nodarbinātību un senioru dzīvas kvalitātes uzlabošanu, kuru nevar skatīt atrauti no pensiju indeksācijas un nākotnē plānotās bāzes pensijas ieviešanas. Ne mazāk būtisks ir jautājums, kā panākt uz citām valstīm aizbraukušo atgriešanos mājās? Lai arī situācija vairs nav tik dramatiska kā pirms dažiem gadiem, tā joprojām nav iepriecinoša. Par šiem un citiem jautājumiem portāla BNN intervija ar labklājības ministru.
Esat teicis, ka vairāk uzmanības gribētu pievērst nodarbinātības jautājumu risināšanai. Tomēr te veidojas zināmā mērā paradoksāla situācija. CSP dati rāda, ka faktiskā bezdarba līmenis Latvijā februārī bija 7,5%, bet uzņēmēji žēlojas, ka nav kas strādā. Kā šo situāciju risināt?
Nodarbinātība ir viena no manām prioritātēm un tāpēc esmu regulāri ticies ar Nodarbinātības valsts aģentūras vadītāju. Manuprāt, darba rokas mums valstī ir, bet šie cilvēki ir jāpārkvalificē darba devēja prasībām. Braucot pa reģioniem es katrā vietā tiekos arī ar uzņēmējiem, lai saprastu, kas ir tās vajadzības un kādi speciālisti vajadzīgi. Regulāri tiekoties ar Nodarbinātības valsts aģentūru, mēs saprotam, kādas apmācības, kursi vai pārkvalificēšanās ir nepieciešamas. Piemēram, jauniešu vasaras nodarbinātībai iedoti jau 12,5 tūkstoši vakanču, un parasti šīs darba vietas arī aizpildās. Cilvēku, lai apmierinātu uzņēmēju vēlmes, mums Latvijā pietiek, atliek vien atrast vai sagatavot darbiniekus ar atbilstošu kvalifikāciju.
Tomēr publiskajā telpā izskanējis arī viedoklis –, lai arī Nodarbinātības valsts aģentūras programmas bezdarbnieku apmācībai ir labas, tomēr to apguve neveicina iespējas atrast salīdzinoši labi apmaksātu darbu.
Tas ir mīts, ka šajos kursos tiek gatavoti vien dārznieki un floristi, lai gan tās ir labas un vajadzīgas profesijas. Tiek apmācīti arī darbinieki profesijām ar augstu pievienoto vērtību. Tādēļ jau es tiekos ar uzņēmējiem, lai pēc viņu vajadzību noskaidrošanas izveidotu attiecīgas ievirzes kursus. Ja cilvēki sūrojas, ka pēc NVA apmācību iziešanas nevar atrast sev piemērotu darbu, tad, iespējams, konkrētiem darba devējiem viņi nav bijuši piemēroti. Mēs regulāri monitorēsim situāciju un raudzīsimies, lai ieguvēji būtu abas puses – gan darba devējs, gan darba ņēmējs.
Nereti darba meklētāji saka, ka viņi jau strādātu, bet ar darba devēja piedāvāto atalgojumu minimālās algas apmērā normālai iztikai ir nepietiekami.
Te jāatrod balanss starp vēlmēm un prasmēm, lai apmierinātas būtu abas puses. Nodarbinātības valsts aģentūra rīko arī tādus pasākumus, kā Vakanču gadatirgi, kur vienuviet tiekas darba devēji un darba ņēmēji. Pēdējais no šiem gadatirgiem bija veltīts tūrisma nozarei. Tajā satikās padsmit uzņēmēji un pietiekami daudzi darba gribētāji, kuri turpat uz vietas varēja aprunāties, lai saprastu – būs tas savstarpējais rokas spiediens vai nebūs. Šāda veida aktivitātes turpināsim visā Latvijā.
Atsevišķs stāsts ir par cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību, viņiem sev piemērotu darbu atrast ir ļoti grūti. Kā risināt šo jautājumu?
Diemžēl daudzi no šiem cilvēkiem ir ilgstošie bezdarbnieki. Tomēr jau tagad ir subsidētās darba vietas, kur uzņēmējiem tiek palīdzēts pielāgot vidi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tiekoties ar lielākajām šo cilvēku intereses pārstāvošajām nevalstiskajām organizācijām – invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons” un cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizāciju “Sustento”, nonācām pie secinājuma, ka varētu palaist pilotprojektu, kur ar šo cilvēku iekārtošanu darbā un ar to saistītiem jautājumiem nodarbotos nevalstiskais sektors. Jā, NVA jau ir programma, kur nevalstiskā organizācija palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām iekārtoties darbā. Taču šī programma ir tikai uz trim mēnešiem un pēc šī termiņa beigām uzņēmējs var izlemt, ka viņš attiecīgo darbinieku tomēr nevēlas. Tādēļ mūsu uzdevums ir radīt motivējošus rīkus, lai darba devēji nodarbinātu viņus pēc iespējas ilgāk. Arī paši uzņēmēji interesējušies pie dažādām organizācijām un teikuši, ka viņiem tas būtu interesanti, bet vajadzīgs valsts atbalsts un mentori. Šīs nevalstiskā sektora organizācijas arī varētu būt tie mentori, kas palīdzētu cilvēkiem ar invaliditāti noturēties darbā.
Strādājam arī ar darba devējiem un skaidrojam, ka invalīdu nodarbinātībai ir sociāla funkcija. Mums ir arī sociālās uzņēmējdarbības programma, kur, ja tu nodarbini cilvēkus ar invaliditāti vai risini kādu sociālu programmu, iespējams saņemt finanšu institūcijas “Altum” grantu.
Man pašam savulaik ir bijis sociālais uzņēmums, kur integrējām sabiedrībā cilvēkus ar redzes un dzirdes traucējumiem. Līdz ar to es labi apzinos kā šīs problēmas nopietnību, tā arī to, kas darāms tās risināšanai. Te svarīgs ir skaidrojošais darbs, proti, jāsaprot, ka cilvēks ar invaliditāti, jo īpaši, ja tie ir garīga rakstura traucējumi, iespējams, nebūs tāds, kā citi, un tā tomēr ir sociāla funkcija. Domāju, mūsu sabiedrība ir pietiekami iekļaujoša.
Latvijā pietiekami liela daļa senioru pēc pensijas vecuma sasniegšanas turpina strādāt. Daļa no viņiem to dara, jo vēlas būt noderīgi un atrasties sabiedrībā, citi turpina strādāt, jo ar vecuma pensiju vien cilvēka cienīgai dzīvei ir par maz.
Kad un kā arī mūsu pensionāriem būs iespējams sasniegt tādu finansiālā nodrošinājuma līmeni, lai vecumdienās varētu ceļot un mierīgi atpūsties?
Kā jūs pareizi teicāt, ir divu veidu strādājošie pensionāri. Vieni, lai arī saņem pietiekami labu pensiju, negrib izkrist no darba tirgus aprites un turpina strādāt. Šie cilvēki parasti arī labi apzinās, ka atrašanās sabiedrībā viņiem ļauj pagarināt dzīvildzi un uztur dzīves kvalitāti. Tad ir otra daļa, kuri strādā tādēļ, ka viņu rocība diemžēl ir salīdzinoši zema.
Taču te es gribētu uzsvērt tās labās lietas, ko iesākām jau pērn – proti, ir atsākta pakāpeniska piemaksu piešķiršana par līdz 1996.gadam uzkrāto apdrošināšanas stāžu. Tas nozīmē, ka cilvēki, kuri pensionējās laika posmā no 2012.gada līdz 2028.gadam, saņems piemaksu par stāžu. Nākamgad to saņems aptuveni 144 tūkstoši pensionāru. Otra labā lieta ir, ka no šī gada dubultots pensionāra neapliekamais minimums no 500 eiro uz tūkstoti un strādājošajiem pensionāriem to varēs piemērot dalīti – 500 eiro pensijai un 500 eiro algai. Vēl viena labā ziņa ir, ka no šī gada 1.oktobra mēs indeksēsim pensijas pilnā apmērā no iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas – aptuveni 1500 eiro.
Ir skaidrs, ka nākotnē darbspējīgo iedzīvotāju būs mazāk un līdz ar to mazāks būs arī ienākumu atvietojamības koeficients, un bāzes pensijas ieviešana to līdzsvarotu. Tad jau tie rīki mums visi būtu izmantoti un paliek veselība un digitalizācija.
Bāzes pensijas ieviešana paredzēta 2029.gadā. Tomēr senioru nevalstiskās organizācijas – Latvijas pensionāru federācija un Latvijas Senioru kopienu apvienība – uzsvērušas, ka senioriem vecuma grupā 80+ bāzes pensijas vajadzētu sākt izmaksāt jau no 2026.gada. Cik, jūsuprāt, tas ir reāli?
Esmu runājis par šo tēmu gan ar Pensionāru federāciju, gan LSKA. Man nav vēl precīzi zināms, cik daudz Latvijā ir to cilvēku, kuri sasnieguši 80 vai 85 gadu vecumu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka šīs summas būs pietiekami lielas. Jāsaprot, ka pirmā prioritāte valstī ir drošība, un kā otro prioritāti es redzu demogrāfiju.
No 2029.gada bāzes pensijas tiks izmaksātas noteikti, taču man ir grūti teikt, vai 80 gadus sasniegušie un pārsniegušie seniori tās varēs saņemt ātrāk. Šobrīd esmu uzdevis sarēķināt, cik daudz šādu senioru mums ir un cik tas maksās, taču bāzes pensijas izmaksas viņiem noteikti nebūs no 2026.gada. Rudenī, saprotot, kāds ir mūsu budžets, varu virzīt Labklājības ministrijas prioritātes. Pirmās trīs ir demogrāfija, nodarbinātība un atbalsts senioriem, tai skaitā bāzes pensijas.
Labi, lai nebūtu paātrināta bāzes pensiju saņemšana no 80 gadu vecuma. Varbūt saprātīgs kompromiss būtu vecuma grupa 85 gadi un vairāk?
Cilvēcīgi es jums šajā ziņā piekrītu, taču labklājības jomā katra viena eiro kustība ir miljoni…
Šobrīd ikvienam strādājošajam obligāti jāpievienojas pensiju 2.līmenim. Igaunija pirms četriem gadiem dalību šai pensiju līmenī padarīja par brīvprātīgu un tiem iedzīvotājiem, kuri to vēlējās, ļāva savu uzkrāto naudu izņemt. Pērn izskanēja doma, ka arī Latvijā pensiju 2.līmeni varētu padarīt par brīvprātīgu. Galvenokārt tādēļ, ka dzirdēts – pensiju fondos ieguldītā iedzīvotāju nauda nepelna.
Igaunija jau sapratusi, ka atļauja brīvprātīgi izņemt šī pensijas fonda uzkrājumu, bija kļūda. Mirkļa vājums, kura ietekmē uzkrājums vairs neveidojas un nav ko atlikt nākotnei. Ja raugāmies uz 2.pensiju līmeņa ienesīgumu, tad no 2010.gada līdz 2023.gadam to vidējais ienesīgums gadā bija aptuveni 12%. Turklāt katrs 2.pensiju līmeņa dalībnieks individuāli var izvēlēties gan savu līdzekļu pārvaldītāju, gan ieguldījumu plānu. Panācām, ka katrs no šiem dalībniekiem ir labāk informēts par iespējamiem grozījumiem, un pārvaldniekam ir pienākums arī individuāli sniegt cilvēkam informāciju, kādu savam vecumam piemērotāko ieguldījuma plānu viņam izvēlēties.
Esam arī rosinājuši iespēju 2.pensiju līmeņa dalībniekiem pirms pensionēšanās vecuma novirzīt šo līmeni uz pirmo, tā kā diskusijas par to turpinās. Man ir svarīgi, lai tad, kad seniori aiziet pensijā, viņiem ir maksimāli liels uzkrājums un koeficients pensijai. Es vēlētos, lai katram indivīdam pensija ir pēc iespējas lielāka.
Mūsu pensiju sistēma ir konstruēta tā, lai darbotos ilgtermiņā. Ir divi obligātie pensiju līmeņi, starp kuriem tiek sadalīta šī sociālo iemaksu nauda, un tad ir trešais līmenis, kurā katrs var brīvprātīgi iemaksāt un uzkrāt līdzekļus, kā arī pēc noteikta laika tos izņemt laukā. Arī veselības apdrošināšanā cilvēki var brīvprātīgi investēt.
Kā vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem jūs minējāt demogrāfiju. Tomēr patlaban esam nonākuši pamatīgā demogrāfiskā bedrē – pērn pasaulē nāca par 13,2% jaundzimušo mazāk, kā 2023.gadā. Kas būtu darāms šīs krīzes apturēšanai? Vai Labklājības ministrijai ir padomā kāds pasākumu kopums, kā veicināt dzimstības palielināšanos?
Pēdējo desmit gadu griezumā sieviešu skaits fertilajā vecumā ir samazinājies par 88 tūkstošiem. Līdz ar to ievērojami samazinājies arī to sieviešu skaits, kuras varētu dzemdēt bērnus. Bet, protams, demogrāfijas uzlabošanai nepieciešams vesels pasākumu kopums un ļoti nozīmīgi ir, ka pirmo reizi problēma netiek skatīta tikai vienas ministrijas ietvaros, bet gan horizontāli. Proti, visas četrpadsmit ministrijas bija sagatavojušas savus priekšlikumus demogrāfijas plānam, kurus mēs apkopojām.
Varat minēt dažus piemērus?
Pirmkārt, jaunajiem vecākiem svarīgs ir mājokļa jautājums, un tur Ekonomikas ministrija nāca klajā ar idejām par īres dzīvokļu projektu vai “Altum” iesaisti mājokļa nodrošināšanā. Tikpat svarīga ir arī veselības aprūpe, pozitīva pirmā bērna piedzimšanas pieredze. Arī pabalsti ģimenēm ar bērniem nav palielināti kopš 2003.gada. Par to palielināšanu noteikti jādomā, jo finansiālais aspekts ir pietiekami svarīgs. Tādēļ arī kā viena no manām prioritātēm ir bērna kopšanas palielināšana no 171 eiro līdz 420 eiro, ko izmaksātu neatkarīgi no tā, ir veiktas sociālās iemaksas vai nav. Kāpēc tieši 420 eiro? Tā ir puse no gada ienākumu mediānas un, ja nākamajā gadā šī mediāna aug, palielinās arī pabalsts. Esmu sev kā prioritāti noteicis arī visu šo pabalstu pārskatīšanu un ieviešanu. Šim nolūkam varētu būt nepieciešami 150 miljoni eiro, taču, manuprāt, mums jārīkojas, lai kritums nebūtu tik liels.
Varbūt varētu ķerties pie tādām “zemes lietām”, kā, teiksim, brīvpusdienas visiem skolēniem no sākumskolas līdz pat 12.klasei? Arī šāds šķietams sīkums varētu būt impulss, kas veicinātu vēl kāda bērniņa ienākšanu ģimenē.
Valsts apmaksātas brīvpusdienas ir 1.-4. klases skolēniem ir visās skolās. Mēs arī likām Demogrāfijas plānā, ka būtu labi, ja varētu nodrošināt vienu silto maltīti dienā līdz 9. klasei. Tomēr pašvaldībās šīs programmas ir ļoti dažādas – ir pašvaldības, kas jau nodrošina šīs brīvpusdienas līdz 9.klasei, daudzas municipālās varas tās nodrošina 3+ kartes īpašniekiem, citur brīvpusdienas ir sociāli mazaizsargātām grupām, situācijas ir dažādas.
Kas notiek vidusskolā no 9. līdz 12.klasei? Piekritīsiet, jaunieši šajā vecumā lielākoties vēl ir vecāku apgādībā, un brīvpusdienas tomēr būtu ievērojams finansiāls atspaids, jo īpaši, ja ģimenē aug vairāki bērni.
Man pašam ir trīs bērni, tādēļ es vecākus ļoti labi saprotu. Šīs bezmaksas maltītes daudzām ģimenēm patiešām ir ļoti liels atspaids.
Jūs bildāt, ka Latvijā ievērojami samazinājies gados jaunu sieviešu skaits. Tas nozīmē, ka laiks nopietni ķerties pie remigrācijas veicināšanas. Pagaidām rodas iespaids, ka aizbraucēju joprojām ir vairāk nekā to cilvēku, kuri atgriežas. Lai arī ar katru gadu šī plaisa mazinās, tomēr Latvijas pilsoņu migrācijas bilance joprojām ir negatīva (2023. gadā –1,5 tūkstoši).
Cilvēki gribēs atgriezties Latvijā, ja viņi jutīsies droši. Ja viņiem būs pietiekami labi atalgots darbs, pieejamas skolas un bērnudārzi, atrisināts mājokļu jautājums. Ja cilvēki jutīs, ka viņi šeit to visu var saņemt, viņi atgriezīsies. Līdz ar to valstij jārūpējas, lai ekonomiskā ziņā Latvijā valdītu stabilitāte, mūsu tautsaimniecība attīstītos un cilvēki vēlētos te dzīvot un audzināt bērnus.
4.04.2025. / Autors: Ilona Bērziņa, BNN / Foto: Labklājības ministrija
