Jaunā Valsts prezidenta kategoriskais “ultimāts” komercbankām atjauno Latvijas ekonomiskajai politikai nozīmīgu diskusiju. Jau ziemā valdība un kredītiestādes sāka diņģēties par to uzkrītoši lielo peļņu, kas gūta Krievijas agresijas radīto ekonomisko problēmu un inflācijas apstākļos. Vēl nesen, koalīcijas paplašināšanas kaislībās, sākotnējā ideja ieviest virspeļņas nodokli izčākstēja.
Taču cik ilgs būs Edgara Rinkēviča entuziasms – ar Latvijas Bankas “rokām” piespiest bankas izsniegt vairāk aizdevumu Latvijas uzņēmējiem – un viņa neierastais kategorisms? Vai tie neizčākstēs tad, kad Zviedrijas diplomāti vai viņu priekšniecība Stokholmā delikāti atgādinās: mūsu valstij ir svarīgi veidot labas attiecības ne tikai ar ASV?
Tā dēvētā “virspeļņa”* šī gada sākumā bija svarīgs politisko izvēļu objekts visās trijās Baltijas valstīs. Amizanti, bet katras valdība ir izvēlējusies pilnīgi atšķirīgu pozīciju. Tās ļoti uzskatāmi mums parāda politekonomiskās nostādnes, kas valda Tallinā, Viļņā un Rīgā. Taču katrs no šiem risinājumiem savā ziņā ir veiksmīgs.
Nekādi šādai virspeļņai nepieķerties klāt izlēma mūsu ziemeļu kaimiņi. Gan Igaunijas centrālbankas vadība, gan arī Kajas Kallasas (Kaja Kallas) valdība ir kategoriski pret ideju, ka vajadzētu bankas “atnaudot” valstiski svarīgām vajadzībām. Viņas vadītā Reformu partija ir liberāla ne tikai mūsdienīgi – viendzimuma laulību jautājumā –, bet arī klasiski – savā uzticībā brīvajam tirgum. Igaunijas sabiedrībai tiek skaidrots, ka, apliekot bankas ar papildu nodokli, tikai sarežģīsies uzņēmēju iespējas nākotnē tikt pie izdevīgiem kredītiem.
Ziemeļu kaimiņi nekad nav kaunējušies no Ziemeļvalstu un to finanšu sektora būtiskās ietekmes savā ekonomikā, igauņi nav sev taisījuši ienaidnieka tēlu no “zviedru bankām” – atšķirībā no Aivara Lemberga, kas šo demagoģisko modi reiz iesāka, vai citiem mūsu polituzņēmējiem un biznespolitiķiem. Taču Ventspils domnieks pats, kā liecina smagos noziegumos apsūdzētās amatpersonas pēdējā deklarācija savu publiski uzrādīto naudu glabā tieši “zviedru bankā”.
Tāpat Tallinas centra pārpilnība ar jau pabeigtām un procesā esošām lielizmēra jaunbūvēm – dažus gadus pilsētā nebijušam tā var šķist pārmērīga, pat “slimīga”, liecinot par bīstami uzpūstu nekustamā īpašuma tirgus burbuli – liek domāt, ka šo ēku attīstītāji un būvnieki finanšu resursu trūkumu nejūt.
Diametrāli pretēja ir Lietuvas valsts varas nostāja un rīcība. Seims steidzamības kārtībā 9.maijā pieņēma valdības virzītos likuma grozījums, kas ievieš “pagaidu solidaritātes maksu” par banku virspeļņu. Šis nodoklis tiek pamatots ar nepieciešamību trijos gados sarūpēt civilās un militārās aizsardzības infrastruktūrai papildus 400+ miljonus eiro. To atbalstīja 103 (pavisam ir 141) Seima deputāti, pret bija 12, bet 13 atturējās.
Viens no politiķu galvenajiem motivatoriem ir tas, ka pērn Lietuvas komercbanku kopējā peļņa bija uzkrītoši liela, vairāk nekā trīskārša apjomā, tai sasniedzot miljardu eiro. Kaimiņvalsts politiķus nebūt nemulsināja, ka viņu iecere ir krietni agrāk pieteiktās Krievijas valdības idejas** – aplikt lielos privātos uzņēmumus un bankas ar vienreizēju “brīvprātīgu iemaksu” – acīmredzams “kopīpeists”.
Solidaritātes maksa ir noteikta kā 60% no banku procentu ieņēmumiem, ja tie par vairāk kā 50% pārsniedz iepriekšējo četru “parasto” finanšu gadu vidējo rādītāju. Prognozēts, ka Lietuvas banku peļņa arī šogad kopumā sasniegs miljardu eiro (citus gadus tā bijusi līdz 400 miljoniem eiro). Solidaritātes maksu samazinās, ja bankas palielinās procentu likmes noguldījumiem un samazinās tās aizdevumiem. Šī piekāpšanās uzrāda, ka valdība vēlas no bankām iegūt ne tikai līdzekļus Lietuvas aizsardzībai, bet sagaida arī kredītiestāžu pretimnākšanu valsts saimnieciskās problēmās, kas ir ļoti līdzīgas Latvijas uzņēmēju un politiķu piesauktajām.
Eiropas Centrālā banka (ECB) gan brīdināja Lietuvu – pēc šīs valsts Finanšu ministrijas lūguma tai izteikt savu viedokli – par šādas maksas negatīvo ietekmi uz valsts ekonomiku, jo tas samazinātu “kredītinstitūciju spēju izturēt ekonomiskos satricinājumus”. Investoriem tā bremzs vēlmi ieguldīt līdzekļus bankās. Savukārt Lietuvas centrālbankas ieskatā, šis maksājums investīciju pieplūdumu neietekmēs, jo tam ir likumā noteikts pagaidu raksturs.
Tāpat pret “solidaritātes maksu” – kā signālu tam, ka Lietuvā veiksmīgu biznesu var pēkšņi aplikt ar papildu nodokļu nastu – pirms tās ieviešanas publiski iebilda Seima priekšsēdētāja Viktorija Čmilīte-Nīlsena (Viktorija Čmilytė-Nielsen). Viņas pārstāvētā Liberāļu kustība ir Kallasas partijai līdzīgās pozīcijās – taču, atšķirībā no reformistiem, Lietuvas valdībā tā ir mazākumpartneris (ar diviem no pavisiem 14 ministru portfeļiem). Politiķes ieskatā svarīgāk būtu norādīt, ka bankas negrib dalīties gūtajā peļņā ar noguldītājiem.
Latvijas valdībai līdz šim atradās – iespējams, tiešām “zelta” – vidusceļā starp kaimiņu ekonomiskās politikas pretpoliem. Sākotnēji virspeļņas nodokļa iespēja šķita varen kārdinoša, tāpēc mūsu politiķi, tāpat Latvijas Banka bija bravūrīgi savos pirmajos paziņojumos. Tad sākotnējā degsme apdzisa, kaut reizēm uzzibsnīja. Kā būs turpmāk?
Latvijā šāda nodokļa ideja reāli tika izmantota kā “šantāžas” rīks, valsts varai cerot ar to piespiest bankas plašāk kreditēt vietējos uzņēmumus. Ekonomiskie apskatnieki skaidro, ka tāpēc mūsu varas pozīcija ir ļoti vāja, salīdzinot ar Lietuvas izvēlēto: valsts drošības jautājumos ir maz vēlmes oponēt valdošam viedoklim. Jau tiek ziņots, ka kaimiņvalstī strādājošās bankas ātri samierinājās, ka nāksies dalīties superpeļņā. Latvijā ir maz cerību sagaidīt tādu finanšu nozares un tās lobistu pakļāvību.
Mūsu lietišķajām aprindām un valdībām ir izkopta ilggadēja pretenzija pret kredītiestādēm Tā veidojusies, kā tiek apgalvots, jau kopš ekonomiskās krīzes gadiem (2008–2011) – pārmetumi par hronisku nevēlēšanos izsniegt aizdevumus uzņēmumumiem, tādejādi veicinot tautsaimniecības attīstību. Savukārt kredītiestādes daļēji attaisno piesardzību ar šajos gados ciestajiem zaudējumiem.
Kaut arī Latvijas biznesa un valsts ekonomiskās politikas veidotāju pozīcijai ir pietiekams faktoloģiskais pamats, vienlaikus ir radies iespaids, ka banku kritiķiem tā ir kļuvusi par pārāk komfortablu ideogēmu, ar ko iespējams attaisnot teju visas mūsu tautsaimniecības problēmas. Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns pat paziņoja, ka kredītu nepieejamības dēļ “smok ekonomika” (LETA, 25.jūnijs). Bankas savukārt apgalvo, ka Latvijas uzņēmēji, kuri atbilst to prasībām un kam naudu tiktu labprāt aizdota, paši izvairās kreditēties.
Nostāja, ka ir tām jāuzspiež kredītēt Latvijas biznesu, šķiet ļoti veiksmīga, jo stingri balstās populistiski pašsaprotamā aksiomā “Neviens nemīl bankas”. Tāpēc to izvēlējās gan Egils Levits, gan viņa pēctecis, gan citi politiķi un Latvijas bankas vadība. Kredītiestādes šķiet parocīgs grēkāzis – līdz brīdim, kamēr mazai valstij nesākas ārpolitiskas problēmas, banku akcionāriem meklējot palīdzību savu lielvalstu vienmēr atsaucīgajos varas gaiteņos.
Taču komercbanku nozare arī nav “uz mutes kritusi”, atgādinot kareivīgajiem oponentiem dažas nepatīkamas patiesības par Latvijas biznesa vidi un tās galīgi nemūsdienīgajiem tikumiem. Rezultātā esam vismaz ieguvuši pietiekami – Latvijā dziļi iesakņotās divkosības “saku vienu, daru citu” tradīcijas apstākļiem – atklātu un argumentētu diskusiju par to, kas īsti notiek ar valsts ekonomiku.
Mūsu sabiedrības apskaidrībai, kāpēc esam hroniskie atpalicēji no saviem Baltijas kaimiņiem, tas tiešām nav maz.
Finanšu nozares asociācijas (FNA) valdes priekšsēdētājas Sanitas Bajāres diplomātiskāk formulētā atbilde tiem, kam “pie visa vainīgas bankas”.Taču tajā viņa beidzot izmanto izdevību iemest arī akmeni valdības dārziņā, atgādinot par problēmām, ko iebaidītajām kredītiestādēm radīja politiskās varas pēkšņā cīņa ar naudas atmazgāšanu jeb “banku kapitālremonts”.
Krietni kareivīgāks bija SEB bankas valdes loceklis un risku direktors Kārlis Danēvičs, kurš, diskutējot ar oponentiem, savā mediju paziņojumā Latvijas ekonomikas būtību raksturoja kā “pārdali un sadali savejiem”. Viņš skaidro – kāpēc Latvija pagaidām atpaliek no abiem saviem kaimiņiem “konkurencē par finansējuma piesaisti” – šādiem vārdiem: “..tas ir saistīts gan ar vēsturiski dziļāku un smagāku krīzi pēc 2008.gada, gan arī mūsu uzņēmēju reputāciju un kapitāla izcelsmes jautājumiem, gan nodokļu nomaksu un ēnu ekonomikas līmeni, gan arī ar uzņēmēju vēlmi un spēju aizņemties. Virkne šo faktoru “sasummējas” nedaudz augstākā kredītlikmē, ko banka var piedāvāt Latvijas uzņēmējiem, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju.”
Viņš tāpat atgādina arī par “atsevišķiem” maksātnespējas administratoriem, “kuri daudziem ļāva izbēgt no saistībām, izdarot “lāča pakalpojumu” visai valstij. Gan iedragājot valsts kā tiesiskas un taisnīgas sabiedrības reputāciju, gan arī tiešā veidā, jo bieži lielākais nenodrošinātais “aizdevējs” bija pati valsts – uzņēmumu slēdzot, nodokļi netika samaksāti un aktīvi tika nobēdzināti citā uzņēmumā.”
Tāpat kredītiestādes ņem vērā to, cik masveidīga bija Latvijas aizņēmēju izvairīšanās no saistību nomaksas, un daļēji attiecina šo pieredzi uz iespējamajām krīzēm nākotnē.
Danevičs Latvijas uzņēmējiem kopumā pārmet – salīdzinot ar kaimiņiem – mazu vēlmi paplašināt savu biznesu, lielu – izņemt dividendes patēriņam, nevis investēt uzņēmumā. Skarbs viņš ir arī pret valsts politikas veidotājiem: “Nav vajadzīgs ekonomists, lai redzētu, ka Rīga daudzu gadu garumā domājusi par ko citu, nevis attīstību. Viļņa un Tallina tikai vizuāli raugoties ir mums priekšā apmēram 10 gadus.”
Viņš uzsver, ka bankas gaida ambiciozus, caurskatāmus, uz ilgtermiņa attīstību vērstus uzņēmumu finansēšanas pieprasījumus un nozarē ir aprēķināts, ka šogad kreditēšanas kāpināšanai tām pieejami 3,3 miljardi eiro. “Liels potenciāls te būs zaļajai kreditēšanai, daudzdzīvokļu māju siltināšanas projektiem, privātās–publiskās partnerības iniciatīvām. Nauda burtiski “gaida” attīstības iniciatīvas, kas sekmēs ražošanas izaugsmi, inovāciju attīstību, tehnoloģisko uzrāvienu, radot augstu pievienoto vērtību visai ekonomikai.”
Savu viedokli baņķieris noslēdz optimistiskā toņkārtā: “Pēdējo gadu laikā ir vērojami reāli uzlabojumi gan politiskajā kultūrā, gan pārvaldības principos, gan tik svarīgajā Rīgas domē un valstī kopumā. Redzu, ka lielāks fokuss vērsts uz pagātnes rēgu izskaušanu – ekonomiskie un finanšu noziegumi tomēr tiek uzskatīti par noziegumiem aizvien biežāk. Tāpat tiek veidota labāka augsne, lai uzņēmumi, kas vēlas būt godīgi un vēlas radīt, var būt sekmīgi. Parādās “pātaga” negodīgajiem un saprotamāks “burkāns” godīgajiem un radošajiem uzņēmējiem.”
FNA un kredītiestāžu reakcijā uz Lietuvā ieviesto pagaidu nodokli ir skaidri nolasāms, ka Latvijā strādājošie baņķieri tajā saredz bīstamu Damokla zobenu virs pašu galvām. Jo vairāk būs ziņu par kaimiņvalsts valdības veiksmi, gūstot līdzekļus aizsardzības izdevumiem, jo spēcīgāks kļūs Latvijas populistisku politikāņu un mediju spiediens uz mūsējiem ministriem, lai viņi rīkojās līdzīgi. Arī pašos atdzīvosies kārdinājums šādam solim.
Tāpēc, bankas – saprotot, ka jebkāda virspeļņas nodokļa kritika, lai cik pamatota, patiesībā ir tā reklāma – kļūst arvien gatavākas piekāpties oponentiem. Protams, ne jau bārstīties ar naudu, bet gan vienoties par saprātīgiem risinājumiem biznesa kredītēšanā.
Tiklab bijušais valsts galva, kā Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks – galvenie kreditēšanas veicināšanas “rupori” – tiešām to var uzskatīt par personisko panākumu. Jo īpaši tāpēc, ka banku vēlme kompromisiem ir panākta «bez asām kustībām», kas – pat ja būtu iespējamas šajos valdības krīzes apstākļos! – nekādi neuzlabotu Latvijas biznesa vidi.
* Ar virspeļņas nodokli (Windfall tax, “vējā nokritušo ābolu nodoklis”) tiek papildus aplikti ienākumi, kas gūti neparedzētu labvēlīgu – vai nelabvēlīgu – ārējo apstākļu, nevis paša uzņēmuma pieņemto biznesa lēmumu ietekmē. Ziemeļvalstīs un citviet ar šādu nodokli regulāri apliek enerģētikas nozari – piemēram, atomspēkstacijas.
** Krievijas Valsts dome 28.jūnijā likumu par virspeļnas nodokli lieliem uzņēmumiem apstiprināja pirmajā lasījumā. Tiek plānots, ka to maksās pavisam divarpus tūkstoši uzņēmumu jeb 3% no visām valstī reģistrētām komercsabiedrībām. To skaitā 20% iegūst cietos izrakteņus, 19% ražo minerālmēslus, 13% strādā metalurģijā, 12% – tirdzniecībā, 9% ir bankas. Taču valdība esot sākusi šo uzņēmumu sarakstu īsināt. [Avots – Maskavas biznesa laikraksts Kommersant.]
19.07.2023. / Autors: Dainis Lemešonoks, BNN / Foto: Flickr
