Nenoliedzami, situācija ir visnotaļ dīvaina. Jau mēnesi pie mums notiek mūsu veselības aprūpes “pamatšūniņas” – ģimenes ārstu institūcijas – streiks, It kā cilvēki streiko, it kā tomēr kaut ko dara, it kā pieņem pacientus, bet mazāk, it kā ņem maksu par to, kas pienāktos par valsts līdzekļiem, it kā neņem. Un kamēr šis “it kā streiks” notiek, citu nozaru mediķi saka – kopumā jau pie mums (t.i. pārējiem) liekie pacientu tūkstoši, kurus “it kā streika” laikā pasūta vienu kabinetu tālāk mūsu primārās aprūpes speciālisti, nekādi nedrūzmējas pie pārējo speciālistu durvīm.
Nevar noliegt – situācija medicīnā, tajā skaitā arī ārstu, māsu un citu nozares darbinieku atalgojumā, nekādi nav nosaucama par stabilu un pozitīvu. Tomēr šajā situācijā satraucošākais nav pats ģimenes ārstu streiks kā parādība un protesta forma. Drīzāk mēs varam runāt par zināmu “kroplumu” pašā medicīniskās aprūpes sistēmas struktūrā. Un tam ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, streiks uzskatāmi parāda, ka kopumā, izrādās, ģimenes ārstu institūcija vai nu nefunkcionē vispār (par ko liecina tas, ka citu speciālistu medicīnisko pakalpojumu un konsultāciju apjoms, kuram taču streika laikā vajadzētu pieaugt teju vai ģeometriskā progresijā, gandrīz nemainās), vai arī funkcionē pilnīgi ačgāni (izrakstīt vajadzīgās receptes var arī citi ārsti, bet izmērīt asinsspiedienu var arī aptiekā). Otrkārt, pārējās mediķu sabiedrības attieksmi pret streiku uzskatāmi demonstrē lielākās mediķu arodbiedrības vadītāja Valda Kera komentārs: cilvēki iet uz darbu, saņem par to naudu, sniedz pakalpojumus, tomēr saka, ka streiko. “Ar vārdiem nevajag spēlēties,” ir piebildis Keris. Un šī frāze ir simptomātiska – tātad pat pašiem mediķiem (it kā ģimenes ārstu kolēģiem) nav īsti skaidrs, ko, kāpēc un kā grib panākt ģimenes ārsti, jo pat mediķu pārstāvji atzīst, ka piedāvājums kompromisam esot bijis gana labs. Treškārt, vislielāko streikojošo sašutumu (vismaz publiskā apritē) sarunās ar ministriju ir izraisījušas nevis diskusijas par naudām un procentiem, bet gan par to, ka naudas apjoms tiek saistīts ar “kvalitātes kritērijiem”. Vai tas neliecina par vēl vienu ielaistu kaiti: līdzīgi kā savulaik skolotājiem, kuru protesta akciju laikā tika prasīts “palielināt” visiem bez izņēmuma, neatkarīgi no rezultātiem un kvalitātes? Vai tas neliecina, ka šajā situācijā daļa ģimenes ārstu ir dzīvojuši kā “nieres taukos”? Izraksti receptītes, aizsūti pie kāda speciālista, izmēri asinsspiedienu, paklausies pacientu bēdu stāstos, un kapitācijas nauda plūst pati?
Būtībā situācija ir absurda pati par sevi. Neviens nenoliedz ģimenes ārstu tiesības protestēt un pat streikot. Šādai situācijai pat rasti tīri organizatoriski risinājumi – lai pacienti nepaliktu pavisam bez primārās aprūpes, viņiem nodrošinātas iespējas tieši vērsties pie speciālistiem atbilstošās situācijās. Tas viss būtu saprotams. Bet! Šobrīd par Veides kundzes organizācijas rīkotā “it kā streika” termiņu noteikts 1. oktobris. Tātad – trīs mēnešus valstī tīri teorētiski nav pieejama primārā medicīniskā aprūpe. Un šī situācija vairs neierakstās nekādos rāmjos. Tas būtu līdzīgi, kā tad, ja pēkšņi streikotu visi policisti. Un trīs mēnešus mums nebūtu neviena, kas sargātu sabiedrisko kārtību, bet kritiskos gadījumos policistu arodbiedrība ieteiktu vērsties pie armijas – viņi palīdzēs…
Streiks pēc savas būtības ir galējā protesta forma. Kādas nozares cilvēki pārstāj strādāt, sekojoši – tas rada neērtības daudziem citiem, bet rezultātā tiek panākta vienošanās ar priekšniecību (valdību, ministriju, nozares vadību, firmas īpašniekiem – atkarībā no nozares un streikojošo piederības kādai profesijai). Parasti vienošanās ir kompromiss. Šoreiz izskatās, ka “kapitācijas nauda” un neesošie kvalitātes kritēriji ir nepārkāpjami klupšanas akmeņi. Un šeit noteikti nederēs “nostāšanās pozā” – vai nu tā, kā mēs gribam (citiem vārdiem, dodiet mums tik un tik miljonus), vai mēs nestrādājam. Starp citu, it kā nestrādājam. Atšķirībā no “Deutsches Bahn” mašīnistu streika, kur rezultāts ir pārdesmit atcelti vilcienu reisi vai dažu tūkstošu cilvēku laicīga nenokļūšana darba vietā, šoreiz runa ir par mūsu visu veselību. Vismaz tā tam būtu jābūt, ja pieņemam, ka izveidotā ģimenes ārstu institūcija darbojas kā Šveices pulkstenis. Turklāt darbošanās “kā Šveices pulkstenim” nozīmē arī zināmu kvalitāti pašā “darbošanās” procesā. Hipokrāta zvēresta piesaukšana laikam šeit būtu nevietā, jo dižais grie- ķis laikam kapā otrādi apgrieztos, ja redzētu, kā notiek šis “it kā streiks”. No otras puses – ja reiz kopumā “it kā streiks” nekādu, vismaz tūlītēji saskatāmu “sastrēgumu” nozarē nerada (nerunāsim te par potenciālām tālejošām sekām – kā pacientu ielaistas slimības utt.), tad varbūt jautājums ir par visas sistēmas maiņu, kas darbotos efektīvāk, nestaipot deķīti šurpu turpu ar argumentu “kurš te ir galvenais?”. Jo visā šajā “pīļu dīķa revolūcijā” ir aizmirsies pats galvenais – pacients.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
