Iesākumam daži skaitļi un fakti, par kuriem cilvēkam ar vājākiem nerviem un trauslu estētisko izjūtu varbūt labāk nelasīt.
Uz augumā 190 cm sasniegušo ventspilnieku Ilgvaru Treimani ir prieks raudzīties visādās nozīmēs, bet šokējoša priekš daudziem var izrādīties ziņa, ka no šī staltā stāva pēdējos 34 gados 116 ziedošanas reizēs ir paņemti piecdesmit divi litri – jeb pieci vidēja lieluma spaiņi! – asiņu, kuras vēlāk izmantotas viņam nepazīstamu ļautiņu glābšanai. Zinot, ka cilvēkā šīs unikālās vielas tilpums ir vidēji no pieci līdz pieci ar pusi litru, Ilgvars līdzšinējā mūžā sevi nosacīti ir no tās pilnībā “iztukšojis” desmit reižu. Un gatavs šādi uzupurēties vēl desmit gadu – kamēr vien to atļaus asinsziedošanas vecuma slieksnis.
Kā cilvēks, kas visu mūžu darbā bijis un ir saistīts ar automašīnām un motoriem, Ilgvars pa jokam piedāvā šo daudzumu izteikt tehnikas cilvēkiem vairāk saprotamā valodā – ar degvielas ekvivalentu. Proti, ka ar to būtu diezgan, lai uzpildītu automašīnas WV Golf bāku un nobrauktu varbūt tūkstoti kilometru. Bet no tāda pat viņa asins tilpuma ražotie komponenti daudziem cilvēkiem ir ļāvuši atveseļoties un nosacīti aizbraukt līdz pat pasaules malai, turklāt vairākkārt…
Ar asinsrades svaigumu
Vienlaikus viņš nenoliedz, ka asins nodošana ik reizi arī viņā pašā uzlabo asinsradi, kas savukārt dod papildus enerģiju gan darbam, gan sadzīvei un vaļaspriekiem.
“Sajūtas pēc asins nodošanas katram būs atšķirīgas, bet manā uztverē tās līdzinās vieglumam un svaigumam, kāds parasti rodas pēc labas lauku pirts un peldes jūrā vai āliņģī,” pēdējo reizi viņš to izbaudījis, nododot asinis 6. martā, kad pasauli jau sāka pārstaigāt koronavīrusa rēgs.
“Pandēmija neatceļ traumas un citas slimības, kuru laikā pacientu dzīvības glābšanai ir vajadzīga asins pārliešana jeb transfūzija,” Ilgvars piekrīt iedzīvotāju un arī mediķu paustajām bažām – vai karantīnas noteiktie ierobežojumi nesamazinās asins donoru aktivitāti? Arī viņi taču ir tikai cilvēki, turklāt ar augstu pilsoniskās atbildības slieksni un tieši tāpēc apzināti cenšas izvairīties no jebkāda saslimšanas riska, lai pēc tam neinficētu citus. Neskatoties uz zinātnieku apgalvojumiem, ka Covid-19 ar asinīm netiek pārnēsāts un asins sagatavošanas nodaļā donoriem tiek nodrošināti visi karantīnas nosacījumu ievērošanai nepieciešamie apstākļi.
Ražošana šķērsām sirdsapziņai
Ilgvars atzīst, ka šinī ziņā ir pienākuma cilvēks, tāpēc uz asins nodošanu vidēji piecas reizes gadā dodas bez atgādinājuma. Turpinot uz dzīvi raudzīties ar fiziski un emocionāli stipra cilvēka optimismu, ko sakās mantojis no abiem kuplās ģimenēs augušajiem vecākiem – tēva Ēvalda Treimaņa un no Cielavu dzimtas nākušās mammas Vijas, kurai bijuši vēl deviņi brāļi un māsas.
Ilgvars radu apzināšanā ticis līdz 27 brālēniem un 24 māsīcām, kuri sastopami visā Latvijā, bet jaunākās paaudzes pēcteči – arī daudzviet citur pasaulē, strādājot visdažādākajās jomās. Pagaidām Ilgvaram nav tapis zināms, ka viņa piemēram kāds seko asins ziedošanā. Arī līdzšinējās darba vietās Ilgvara uzrunātie kolēģi šai ziņā bijuši visai atturīgi, par ko liecina arī statistika: no asins donora statusam atbilstošā cilvēku skaita Latvijā par tādiem reāli kļuvuši tikai 1,7 procenti, bet, piemēram, Lielbritānijā un ASV šie skaitļi ir attiecīgi 4 un 10 procentu. Daļēji varbūt arī tāpēc, ka šo valstiski svarīgo rīcību pie mums ne vienmēr atbalsta darba devēji, jo tādā gadījumā donoram nākas atvēlēt brīvu dienu asins nodošanai vai ļaut to pieplusot atvaļinājumam. Ilgvaram atmiņā saruna ar kādu savu agrāko priekšnieku, kurš kategoriski atteicies tādas piešķirt: “Man nospļauties, ka tu esi donors! Man plāns ir jāpilda!”
“Pēc tādas attieksmes gāju prom no šī darba un uz atvadām novēlēju, lai ne viņam, ne viņa tuviniekiem nekad mūžā nenāktos piedzīvot vajadzību pēc asins pārliešanas, jo tādā gadījumā priekšniekā var pamosties sirdsapziņa, kas ģimenes traģēdijas gadījumā šos necilvēcīgos vārdus atgādinās visu mūžu,” Ilgvars pieļauj, ka šis kungs varbūt nebija ļauns pēc dabas, bet tikai valstiski aprobežots, jo izdzīvot cauri gadu simtiem var tikai vesela un garā stipra tauta. Bet asins pārliešana jau vismaz simts gadu ir šī procesa ļoti būtiska un neatņemama sastāvdaļa.
Baltā palaga atgādinājums
“Negrasos apgalvot, ka esmu bijis apzinīguma etalons skolas gados un arī vēlāk darba gaitās. Bet pilnīgi noteikti zinu, ka lūzums apziņā notika, kad Rietumukrainā dislocētā iznīcinātāju aviācijas pulka sastāvā dienēju padomju armijā,” Ilgvars atceras, ka toreiz komandieris licis atsaukties un no ierindas iziet karavīriem, kuriem ir A grupas asinis.
“Tādi bijām četri, sekoja aicinājums nekavējoties doties uz slimnīcu un ziedot asinis, jo kādai sievietei (kā vēlāk noskaidrojās, mūsu pašu virsnieka sievai) sarežģītu dzemdību laikā vajadzīga steidzama asins pārliešana. Mēs, jauni un spēcīgi čaļi, sākotnēji uztvērām to kā neparastu un pat jautru piedzīvojumu, par ko vēlāk varēs pastāstīt dienesta biedriem,” Ilgvars atzīst, ka uz asins nodošanu devies pirmo reizi mūžā un viņam bijis tikai aptuvens priekšstats, kā tas notiek.
“Līdz šim nezinu – steidzamība vai kādi citi apstākļi bija par iemeslu, ka asins pārliešana notika tieši, no cilvēka cilvēkā, kas mūsdienās vairs netiek praktizēts. Mani noguldīja uz kušetes; blakus, ar baltu palagu aizsegta, bija vēl viena lāviņa, uz kuras, laikam gan bezsamaņā, atradās slimniece. Mediķi pievienoja asins ņemšanas iekārtu, gumijas caurulīte no manā vēnā iedurtās adatas pa palaga apakšu gāja pie sievietes. No palaga viņas puses bija dzirdamas tikai retas, pusbalsī teiktas ārstu replikas: “vēl vajag… vēl mazliet… tagad jau pietiks!”
Pēc tam mums pateica, ka ar sievieti un mazuli viss kārtībā, kaut gan viņas vārds man tā arī palicis nezināms un arī redzējis viņu netiku ne reizi, mūs uz brīdi vienoja tikai plūstošā asins saite. Tas varbūt ir pat labi, jo viņa uz visu mūžu man palikusi atmiņā kā simbols – ziedot asinis nozīmē izglābt dzīvību kādam nezināmam, bet pilnīgi konkrētam cilvēkam. Tagad asins ņemšanas un sagatavošanas tehnoloģija, salīdzinot ar armijas laikā pieredzēto, ir stipri mainījusies. Bet gandrīz vienmēr, nododot asinis, ar pievērtām acīm saskatu baltu palagu un aiz tā iztēlē ir kāds, kas gaida manu palīdzību,” Ilgvars gandarīts, ka šī vīzija gadu gaitā neizbalē.
Sākumā “kompānijas pēc”
“Kad pēc atgriešanās no armijas sāku strādāt uz greidera 8. ceļu būves un remonta pārvaldes Ugāles iecirknī, kolēģis Guntis Eglītis kādu dienu piedāvāja “kompānijas pēc” kopā ar viņu braukt uz asins nodošanu. Par to tiku prātojis arī iepriekš, tikai sava autiņa nebija un neērti šķita pašam piedāvāties ziedošanai… No tās reizes arī aizgāja, kaut sākumā pats nemaz neiedomājos, ka apņēmības pietiks mūža ilgumam. Ar gadiem šai procesā saskatīju pat tādu kā savas veselības monitorēšanas iespēju, jo mediķi pēc asins nodošanas parasti ziņo, ja sekojošos izmeklējumos atklāj kādu neatbilstību. Paldies Dievam, līdz šim viss ir lieliski,” asins ziedošanas veterāns ir gandarīts, ka nav to pārtraucis ne darba, ne sadzīves grūtību dēļ, kaut arī apstākļi tam ne vienmēr bijuši pateicīgi.
“Asins ziedošana ir viens no stabilākajiem manas dzīves ieradumiem, pienākumiem, var to saukt arī par aicinājumu vai kā citādi, kuram saredzu jēgu sekot un izjūtu dziļu cieņu pret cilvēkiem, ka rīkojas līdzīgi,” Ilgvars pilnībā pievienojas Valsts Asinsdonoru centra direktores Egitas Poles paustajam, ka šim ziedošanas darbam “nav izmērāma vērtība”, jo tas glābj dzīvības. Līdzīga noturība ilgu gadu garumā viņam vēl ir tikai Latvijas un pasaules apceļošanas ziņā, ko viņš līdz šim pārsvarā darījis kopā ar ģimeni – sievu Daigu un meitām Sintiju un Sendu.
“Tagad Sintija jau savā dzīvē Norvēģijā, strādā ēdināšanas biznesā. Savukārt Senda studē baltu filoloģiju, kultūru un komunikāciju Liepājas Universitātē, raksta dzeju, tāpēc stipri jāpiedomā, lai atrastu valstis un piemeklētu maršrutus, kas vienlīdz interesanti visiem,” Ilgvars pieļauj, ka kopīgajiem izbraukumiem punktu šogad pieliks pandēmija.
Darba gadu lirika un vērtības
“Žēl, protams, jo raksturā esmu tendēts uz pārmaiņām, jaunā izzināšanu un apgūšanu, kaut samanu sevī arī lauku cilvēka gēnus. Desmit gadu ar 17 tonnas smagu auto greideri esmu līdzinājis grambas lauku ceļos, pusdienlaikā kaut kur meža vidū līdzpaņemto azaidu baudot un vērojot, kā turpat blakus ganās stirnas vai aizcilpo zaķis,” visvairāk Ilgvaram paticis, ka pats var plānot savu laiku un vienīgais kritērijs ir godam padarīts darbs.
“Bet tad Ventspilī ienāca skandināvu milzis “Statoil” un sāka komplektēt personālu DUS apkalpošanai. Pieteicos, konkurss bija vairākās kārtās un uz jautājumu, kāda ir mana motivācija iegūt šo darbu, šķiet, pārsteidzu un labvēlīgi noskaņoju komisiju ar atbildi: “Gribu, lai šeit mainās padomiskā kārtība un pārdevējs tur cieņā pircēju!”
Aiz letes “Statoilā” nostrādāju trīs gadus, un tie bija patiešām vērtīgi, jo firma neskopojās ar apmācību, kas noderēja arī vēlāk un citur,” Ilgvars turpina, ka pēc darba DUS atsaucies vilinošam piedāvājumam un kļuvis par pēcpārdošanas mehāniķi starptautiskā firmā, kas tirgoja celtniecības tehniku, tanī skaitā viņam kopš profesionālās skolas laikiem un praktiskā darbā pazīstamos auto greiderus.
“Bija interesanti, komandējumos nācās braukt ne vien pa Latviju, bet arī Skandināvijas valstīm, no kurienes bija prieks sievai un meitām atvest pie mums toreiz vēl retas preces un eksotiskus kārumus,” pieredze Ziemeļvalstīs noderējusi, kad pārdošanas mehāniķa amats kļuvis firmai nevajadzīgs, bet līdzīgs darbs piedāvāts Ventspilī atvērtajā “Volvo” centrā, kur notiek šī zīmola automašīnu apkope.
“Tur nostrādāju visilgāko laiku savā darba mūžā, bet taupīgie ārzemnieki arī te sāka štatu samazināšanu un atlaišanas loze tika man,” Ilgvars ir priecīgs, ka lielajās firmās iegūtās angļu tehniskās valodas prasmes varējis pielietot Šveices mašīnbīves firmas ”Bucher” Ventspils filiālē, kad no tās uz vairākiem mēnešiem komandēts darbam Anglijā. No atslēdznieka uzdienējis par brigadieri, bet arī šo uzņēmumu piemeklējusi personāla optimizācija un viņam nācies aiziet. Tagad Ilgvars darbu atradis Latvijas firmā, kas tirgo skrūves, troses, stiprinājumus un dažādus citus metāla izstrādājumus celtniecības vajadzībām.
“Darbs visādās nozīmēs pazīstams, turklāt pilsētas centrā. Arī kolēģi kompetenti un atsaucīgi, tāpēc galvenais ir jautājums – vai pandēmija nenokaus būvniecības nozari un mūsu pakalpojumi būs vajadzīgi arī turpmāk,” pesimisms Ilgvarā nav samanāms, jo daudzveidīgā pieredze ļauj cerēt uz darba atrašanu jebkuros apstākļos. Vīrietis pārliecināts, ka viņam krīzi pārdzīvot palīdzēs arī emocionālā noturība, atvērtība un labestība pret cilvēkiem, kas vairotas, ziedojot ļaudīm dārgāko no visa, kas pašam ir.
09.05.2020./Autors: Ventspilnieks.lv/ Foto: No personīgā arhīva
