Latvija agrāk bija slavena kā valsts, kurā cilvēki grib mācīties un kurā izglītots cilvēks ir vērtīgs un cienījams. Senākos laikos ģimenes gadiem krāja līdzekļus izglītības iegūšanai.
Kā šajā kontekstā vērtēt Ministru kabineta lēmumu par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) likvidāciju? Droši vien šis lēmums ieies vēsturē kā viens no vissliktāk izskaidrotiem lēmumiem. Jau uzreiz pēc lēmuma pieņemšanas sociālajos tīklos parādās joki: “No šodienas neviena augstskola vairs uzkrājumus neveidos, jo uzvar tikai tās, kurām ir parādi.”
Tiešām par spīti loģikai un faktiem, ka RPIVA ir viena no divām valsts augstskolām, kurai nav kredītu, bet ir uzkrājums apmēram 5 miljonu eiro apmērā, tieši šī augstskola tiek likvidēta. LIKVIDĒTA nevis pievienota. Vai augstskolu bezierunu slēgšana veicinās augstākās izglītības kvalitātes palielināšanos? Jeb tikai tiks uzlikts slogs sociālajam budžetam, apmaksājot daudzo mācībspēku bezdarbnieku pabalstus? Jau vairāk kā pusgadu notiek strīdi un diskusijas, bet pārsteidzoši, ka atbildes uz pamatotiem jautājumiem par lēmuma pieņemšanas veidu, pamatotību un par seku apzināšanu tā arī nav tikušas sniegtas.
Tā vietā diezgan ciniska nostāja – šoreiz likvidēsim un viss.
No malas uz šo procesu skatoties, rodas jautājums, vai tiešām atkal kāpjam uz totalitārisma grābekļa? Vai veidojas “valsts terors”? Kur palikusi pārmaiņu vadība, lēmumu caurspīdība, pamatojums ar faktiem? Varētu domāt, ka šāds lēmums tiek pieņemts par spīti visiem. No šī viedokļa tāda prakse valsts pārvaldē tomēr ir bīstama. Neviens nekur vairs nevar būt drošs. Cik ticami ir solījumi nevienu citu, tai skaitā reģionālās augstskolas – arī Ventspils Augstskolu neaiztikt? Ja reforma nav plānveidīga un caurspīdīga, tas jebkurš var būt nākamais…
Visvairāk žēl mācībspēku un studentu, kuriem nākošais mācību gads sāksies tikai pēc 1.oktobra nezināmām vietā un nezināmā veidā.
Autors: Gita Rēvalde, Ventspils Augstskolas vadošā pētniece
