Nē, nē, runa nav par to sporta terminoloģijas bumbu, kas ir mūsu pusē… Runa ir par to bumbu, kas sprāgst un kas iznīcina. Par to bumbu, kurai pievienots tāds nejauks un klusi “tikšķošs” mehānisms – tam sasniedzot atzīmi “0:00”, ir blīkšķis. Bums! Šī bumba ir arī mūsu pusē – Ventspilī.
Tieši tādas asociācijas rodas, skatoties zināmas sabiedrības daļas reakciju, pirmkārt, uz Covid-19 dēļ noteiktajiem ierobežojumiem. Otrkārt, uz absolūtāko faktu ignoranci, uz saslimušo skaita pieaugumu, uz, atvainojiet, “miroņu statistiskas” rādītājiem un pārpildītajām slimnīcu “gultasvietām”, kurās cilvēki cīnās par savu dzīvību… Tas viss ir “bleķis”, tas viss ir ļaunprāšu un sazvērnieku izdomājums, bet viss, kas nāk no ekspertu mutēm un dakteriem, ir tīrais “feiks”. Tāpēc mēs noteikti pulcēsimies, mēs noteikti tomēr mēģināsim “uzšaut gaisā” pērnā Jaungada naktī neizšautās un sataupītās raķetes, bet pa ceļam vēl mēģināsim iemest ar neesošā sniega piku vai kādu pa rokai gadījušos iztukšotu degvīna pudeli vietējam policistam…
Ironiski, ka visās “dīvāna ekspertu” diskusijās tiek piesaukti “labie piemēri” no Somijas vai citas tikpat progresīvas valsts, kur, raugi, nekādi “bezjēdzīgi ierobežojumi” netiek piemēroti, aizmirstot gan piebilst, ka tajā pašā minētajā Somijā cilvēki godprātīgi ievēro noteiktos ierobežojumus un pat tikai ieteikumus, jo izpratnes līmenis sabiedrībā par draudošajām briesmām ir daudz, daudz augstāks. Tāpēc nemaz nav nepieciešams noteikt drakoniskus mērus. Jo visiem tāpat viss ir skaidrs un saprotams, bet uzticēšanās līmenis dakteriem un valstsvīriem ir nesalīdzināms ar mūsu ļaužu (vai vismaz daļas no mūsu cilvēkiem) izpratni par vajadzību kaut vai tikai uzmanīties.
Protams, protams, interneta un uz ielas sastopamā agresivitāte nav visas sabiedrības attieksme, bet, nenoliedzami, tā ir ļoti redzama, jo skaļākie bļāvēji jau vienmēr bijuši pamanāmāki – kas skaļāk kliedz, tam vismaz pašu prātiņos vienmēr taisnība. Savukārt sociālo tīklu “burbuļos” jau ieraugām tikai tos, kuri domā līdzīgi katram pašam. Un tas rada ilūziju, ka “tā domā visi”, izprovocējot dusmas, naidu un īpaši agresīvu reakciju pret ārstiem, policistiem un tiem, kuri tomēr vēlas normāli dzīvot tālāk. Pat tad, ja “normāli” būs tikai pēc saņemtās potes… Diemžēl potes saņemšanas laiks vēl ir miglā tīts. Arī valdības haotiskā darbošanās pandēmijas ierobežošanā nekādi komunikāciju ar sabiedrību neuzlabo, bet savstarpēji pretrunīgie ministru un vietējā mēroga runasvīru paziņojumi noteikti situāciju vēl tikai pasliktina.
Kāds policists intervijā atzina, ka tādu agresivitāti kā šajās Jaungada brīvdienās neesot redzējis nekad. Savukārt mūsu slimnīcas ārsts dalījās savā pieredzē: pat transportējot cilvēku ar smagām komplikācijām uz slimnīcu ir bijis jāklausās, kādi mediķi ir nelieši. Nelieši, kuri visiem spēkiem cenšas glābt tavu dzīvību. Psihologi skaidro, ka tās ir ilgstošas neziņas un nedrošības sekas, ka tas ir rezultāts mūsu pašu vājumam un izglītības līmenim, izpratnei par notiekošo pilsētā, valstī, pasaulē. Tad vienīgā reakcija ir agresija pret “citādi domājošajiem”, pret ierobežojumiem, pret visiem apkārtējiem, mediķus ieskaitot. Katrs, tā teikt, reaģē pēc saviem ierastajiem dzīves “standartiem”, reaģē tā, kā pieradis ikdienā. Tikai krīzes un pandēmijas fons šīs reakcijas tikai pastiprina.
Pēc kara visi esot gudri. Tā liecina jau Senajā Romā iegūtā pieredze. Taču šoreiz laikam tieši šī aksioma būtu pielietojama gluži tiešā veidā. Galu galā kareivis Jānis taču kaujas laukā nevar un nedrīkst filozofēt, ka viņš nepiekrīt komandiera pavēlēm un ka viņam šķiet citādāk. Pēc kaujas arī izvērtēsim, kam bija un kam nebija taisnība, kurš ministrs vai kura ministre rīkojusies pareizi, bet kuram pienākas žagari. Taču pašreizējā situācija prasa ārkārtēju rīcību un cilvēku izpratni par to. Kad viss šis ārprāts beigsies, tad arī varēsim droši piesist morālajā krustā vainīgos vai sodīt nevainīgos, bet pagaidām… “Ventspilnieks.lv” aicina būt iecietīgiem un ievērot noteikumus, lai pēc iespējas ātrāk mēs varētu atgriezties normālā dzīvē.
P.S. Sliktā ziņa ir tā, ka sazvērestības teorijas piekritējus nepārliecinās nekas, tāpēc arī mums ir daudz striktāki noteikumi nekā Somijā. Un tāpēc mums arī ir arvien sliktāki saslimstības rādītāji. Bet atcerēsimies, ka katrs slimnīcā nonākušais, katrs mirušais ir nevis “gultasvieta” vai ailīte statistikā, bet gan cilvēks, kuram ir ģimene, draugi, kolēģi… Pat tad, ja uzskati, ka tas jau tāds nieks vien ir, jo lielākā daļa izslimo bez redzamiem simptomiem vai sekām, padomā par citiem. Jo arī tad, ja “pašam nekas”, tas nenozīmē, ka tevis aplipinātais kaimiņš vai veikalā satiktais cilvēks arī būs tāds pats “man nekas”… Viņš var nonākt slimnīcā un arī nomirt. Tevis dēļ.
14.01.2021. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
