Ar humānās palīdzības kravu pagājušonedēļ uz Ukrainu devās arī Ventspils domes deputāts Bruno Jurševics (JKP). Sarunā ar Ventspilnieks.lv viņš stāsta par piedzīvoto no Krievijas agresijas cietušajā valstī un ceļu uz Latviju kopā ar Ukrainas bēgļiem.
Par iespēju palīdzēt Ukrainai Bruno Jurševics izlasīja feisbukā, kur Ukrainas atbalsta grupa no Kuldīgas steidzami meklēja brīvprātīgo šoferi, kas varētu nogādāt palīdzības kravu Ukrainā, bet atpakaļceļā no valsts izvest civiliedzīvotājus, kuri, bēgot no kara šausmām, spiesti pamest savu valsti. Bruno stāsta, ka ceļā uz Ukrainu devies jau tajā pašā dienā, kad pieteicies.
Veda to, kas patiesi ir vajadzīgs
“No mūsu ģimenes radiem Ukrainā daudz dzirdējām par tur notiekošajām kara šausmām un nolēmām palīdzēt nokļūt Latvijā mūsu radiniecei ar bērniem. Tad ieraudzīju sludinājumu, ka Mārtiņa Puķes vadītajai Ukrainas atbalsta grupai no Kuldīgas nepieciešams šoferis humānās palīdzības kravas nogādāšanai, un pieteicos. Domāju, ja izdosies, mājupceļā paņemšu līdzi ne tikai radinieci ar meitām, bet palīdzēšu arī citiem cilvēkiem, kuri vēlas nokļūt Latvijā,” stāsta Bruno.
Braukuši septiņvietīgā auto. Mašīnu uz maiņām vadījuši Bruno un Sintija Alkšare no Skrundas. Bruno tas bija pirmais, bet Sintijai otrais brauciens (šobrīd trīs bērnu māmiņa Sintija devusies jau trešajā braucienā uz Ukrainu). Veduši produktus, bērnu pārtiku, medikamentus, pārsienamos materiālus, segas, pledus, arī lukturīšus un baterijas. Bruno stāsta, ka kravas saturs bijis jau iepriekš saskaņots ar ukraiņiem. “Vedām to, kas viņiem patiesi ir vajadzīgs, nekā lieka. Palīdzības sniegšana notika stingri koordinēti,” saka Bruno.
Pie robežas viņu automašīnā pārsēdies arī kāds četrdesmitgadīgs vīrietis, kurš savulaik bija karojis Afganistānā un tagad kā brīvprātīgais devās uz Ukrainu karot pret Krievijas agresoriem (padomju-afgāņu karš risinājās no 1979. līdz 1989. gadam; no 2001. līdz 2014. gadam notika Afganistānas kara turpinājums, kurā kopš 2003. gada piedalījās arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kontingents – aut.).
Bēgļu nometnes pierobežā un militārā bāze
“Mums bija noteikts konkrēts robežkontroles punkts, caur kuru iebraukt Ukrainā. Visus tur iekšā nelaida, bet mūsu koordinatori, kuri strādā tiešā saziņā ar Ukrainu, bija nokārtojuši, lai mūs ielaistu. Es apmēram stādījos priekšā, ko, iebraucot Ukrainā ieraudzīšu, tomēr, jau piebraucot pie robežas, biju šokā. Neko tādu nebiju pat iedomājies un pirmajā brīdī pat nevarēju parunāt. Tik daudz cilvēku, tik daudz sieviešu ar maziem bērniem! Likās, it kā te uzņemtu kādu nežēlīgu, mežonīgu grāvēju filmu par karu, taču dzīvē tas ir vismaz desmit reizes trakāk. Uz zemes vēl bija sniegs, visapkārt ugunskuri, pie kuriem sildās cilvēki, teltis… To visu redzot, man, vecim, bija jāraud,” atceras Bruno.
“Mūs ielaida ļoti ātri, robežu šķērsojām apmēram 15 minūtēs. Pārbaudīja, ko mēs vedam un kas mēs esam. Un tad jau sekoja otrs šoks – redzējām vietu, kur karadarbība vēl nebija sākusies, bet viss bija sagatavots uzbrucēja atvairīšanai. Aizbraucām uz Javorivu, kurā atradās mūsu brauciena galamērķis, militārā bāze, izkrāvām atvesto kravu, un tālāk ar tās sadalīšanu nodarbojās ukraiņi paši. Tur jau bija nedaudz dīvaina sajūta – ik pa nelielam gabaliņam visā teritorijā stāv ukraiņu karavīri ar automātiem, ja godīgi, bija mazliet baisi, jo ej nu sazini, kurā brīdī kas var notikt.
Tad aizvedām uz komisariātu mūsu līdzbraucēju. Interesanti, ka ukraiņi pārbaudīja ne vien viņa dokumentus, bet arī mobilo tālruni – kam zvanījis, uz kurieni zvanījis, vai nav kāds aizdomīgs zvans.”
Bet 13. martā Javorivas vārds bija lasāms visas pasaules ziņu lentēs, jo šajā datumā Krievijas karaspēks veica raķešu triecienu Javorivas militārajam poligonam, kas pazīstams arī kā Starptautiskais Miera uzturēšanas un drošības centrs. Uzbrukumā nogalināti vismaz 35 un ievainoti 134 cilvēki.
“Šodien lasu, ka tikusi bombardēta Javorivas pilsēta. Pirms piecām dienām mēs tajā vēl bijām un stingri nocietinātajā kara komisariātā izkrāvām otro humānas palīdzības kravu. Toreiz likās, ka ugunslīnija vēl tālu. Pateicos Ukrainas karavīriem par to, ka viņi sargā arī mūsu zemi Latviju,” saka Bruno Jurševics.
Tur cilvēki nepadosies!
“Tad braucām uz Ļvivu pēc cilvēkiem. Negribu neko sīkāk komentēt, bet pilsēta kārtīgi sagatavota, ar nocietinājumiem. Ik pēc pāris kilometriem bija dokumentu pārbaudes. Varbūt tādēļ, ka uz mūsu mašīnas bija Latvijas uzlīmes vai arī mēs ar Sintiju neizskatījāmies aizdomīgi, sīkāk mūsu papīrus nepētīja. Pie Ļvivas vēlreiz kaklā sakāpa kamols. Man ir ar ko salīdzināt – biju tur pagājušā gada augustā, bet tagad pie pašas pilsētas nocietinājumi – ar betona ežiem, dzeloņdrātīm, kārtīgi apbruņotiem posteņiem. Var redzēt, ka tas ir reāls karš. Jebkurā brīdī var uzlidot, jebkurā brīdī var uz tevi šaut. Tur cilvēki nepadosies, viņi visi ir kaujas gatavībā. Karš Ukrainas iedzīvotājus ir ļoti saliedējis,” stāsta Bruno Jurševics.
Vēl viņam atmiņā, ka teju katrs otrais lielais reklāmas plakāts un arī ceļa zīmes, kuras agrāk norādīja, cik kilometru līdz Ļvivai un kā uz to aizbraukt, bijušas ar nu jau par folklorizēto teicienu, kurp jādodas krievu karakuģim, Krievijas karavīriem un Putinam.
Bēgļu straumes ir šokējošas
Bruno stāsta, ka Ukrainā iebraukuši un izbraukuši pat divas reizes. Tā kā viņa radiniecēm bijis vajadzīgs daudz ilgāks laiks, nekā iepriekš plānots, lai nokļūtu līdz Ļvivai, nolēmuši nogādāt Ukrainas teritorijā arī kādu no tām humānajām kravām, kuru vedējus pāri robežkontroles punktam nelaida. Bruno atzīst, ka pie robežas šādu kravu ir diezgan daudz, taču to nogādāšanai valsts teritorijā nepieciešama koordinācija ar Ukrainas pusi.
“Vedām arī cilvēkus, jo ar humāno kravu varējām ātrāk tikt garām milzīgajai civiliedzīvotāju automašīnu rindai. Citādi, kā kurā robežpunktā, rindā jāstāv 24-36 stundas. Piemēram, automašīna, ar kuru brauca mūsu radinieces, bija nostāvējusi 12 stundas un pavirzījusies tikai par 3 kilometriem astoņu kilometru garā automašīnu rindā. Tādēļ, kad pirmo reizi braucām pāri robežai uz Polijas pusi, cik varējām, paņēmām līdzi māmiņas ar zīdainīšiem, lai viņām nav jāstāv laukā un jāsalst. Jo bēgļu straume ir vienkārši šokējoša. Mums stāstīja, ka stundas laikā pāri Polijas robežai laiž tikai simts cilvēku. Tas nepieciešams, lai neveidotos haoss. Taču vērojama arī milzīga pretimnākšana – bēgļus bez jelkādas samaksas ēdina, cilvēki nes viņiem pārtiku un citas nepieciešamas lietas. Tas ir kas līdzīgs mūsu barikāžu laikam, tikai daudzkārt lielākā mērogā.”
Bruno un Sintijas vadītā automašīna Ukrainas iekšienē uz saviem galamērķiem braukusi galvenokārt pa mazākiem ceļiem, taču pat nosacīti mierīgās lauku teritorijās iedzīvotāji savus ceļus modri apsargā. “Zemnieki visur ierīkojuši kontrolpunktus, arī tādās vietās, kur tuvumā ir vien kādas 7-8 mājas. Ceļi ar betona bluķiem, kokiem vai ko citu ir tā norobežoti, ka neviens nevar tiem tā vienkārši izbraukt cauri. Visur deg ugunskuri un pie tiem stāv no vienkāršiem lauku vīriem veidotas pašaizsardzības vienības. Nezinu, vai viņiem ir ieroči, to nejautājām. Un tomēr cilvēkus, kuri ieradušies palīdzēt, visur uzņem ļoti sirsnīgi, pacienā, aprunājas. Vēlreiz atkārtoju – visi ir ļoti saliedēti.”
Divpadsmit cilvēki septiņvietīgā auto
Kad uzņēmuši mašīnā Bruno radinieci ar abiem bērniem, nosprieduši, ka var paņemt vēl divus līdzbraucējus. “Zinājām, ka uz Latviju vēlas nokļūt vēl ļoti daudz cilvēku. Gatavojāmies jau zvanīt koordinatoram un teikt, lai saorganizē divus cilvēkus, kas brauktu kopā ar mums, kad koordinators pats piezvanīja. Vienai no mašīnām, kura jau veda cilvēkus uz Latviju, bija aizdedzies motors, un cilvēki palikuši praktiski uz ceļa. No mūsu grupas Ukrainas teritorijā mēs tobrīd bijām vienīgie. Kā jau teicu, savā mašīnā varējām paņemt vēl divus braucējus, bet uz ceļa stāvēja un sala trīs sievietes un četri bērni – trīsgadīgi, piecgadīgi un sešgadīgi. Un kur nu vēl somas un koferi! Domājām, varbūt sarunāsim tā, ka ar mums brauks viena sieviete ar bērnu, bet pārējie gaidīs citu transportu, taču viņi visi bija tā nosaluši un satraukušies, ka nolēmām riskēt. Rezultātā līdz Kauņai Lietuvā atbraucām 12 cilvēki septiņvietīgā mašīnā. Visi saspiedušies kā siļķes mucā, mantas mašīnā iespiestas pa malu malām, katram rokās pa koferim, arī blakus sēdošajam otrajam šoferim. Par laimi, mašīna izturēja. Pie Kauņas mūs sagaidīja mana sieva Anželika ar vēl vienu kolēģi no mūsu partijas – Aināru. Tā no pusceļa braucām jau daudz maz ērti – ar divām mašīnām,” stāsta Bruno. Arī ceļu policisti Polijā un Lietuvā bijuši ļoti saprotoši. Tikai pārbaudījuši dokumentus un laiduši tālāk.
Palīdzēt var katrs
Vēl viņš min arī kādu tiešām aizkustinošu momentu. Mājupceļā Lietuvā apstājušies degvielas uzpildes stacijā “Circle”, kur iebraucējus sagaidīja, bez maksas pacienājot ar kafiju un maizītēm. Pie Latvijas auto pienāca kāds tālbraucējs šoferis, kura mašīna bija ar Lietuvas valsts numura zīmi, un Ukrainas sievietēm iespieda rokās skaidru naudu, lai viņas varētu nopirkt kaut ko saviem bērniem.
“Sievietes ar bērniem, kuras bija braukušas degušajā mašīnā, aizvedām uz Kuldīgu, kur viņas arī izvietoja. Radiniece ar meitām dzīvo pie mums. Tikko atbrauca vēl viena ģimene, kura izmantos Ventspils pašvaldības piedāvātās iespējas.
Sintija man jautāja, kādēļ es par šo braucienu stāstu publiski? Atbilde ir vienkārša – es vēlos, lai vēlme reāli palīdzēt ukraiņiem “pieliptu” arī citiem. Man vēl šodien raksta cilvēki un vaicā, kā var palīdzēt? Es visus šos jautājumus un kontaktus apkopoju un nosūtu tālāk uz Kuldīgu Ukrainas atbalsta grupai. Jau pieteikušies cilvēki, kas brauc vest humānās kravas. Ir, kas sākt vākt humāno palīdzību.
Nesaukšu nevienu vārdā, bet arī cilvēki, kuri pirms vēlēšanām mani kritizēja, tagad raksta, ka brauc uz Ventspili, un jautā: kur es varu nodot to un to? Visas šīs partiju ķildas un sīkās lietas ir aizmirsušās. Vairs nav nekāda dalījuma ne tautībās, ne partijās, ne kādās grupās. Mēs runājam par to, kā varam palīdzēt.”
15.03.2022. / Autors: Ilona Bērziņa / Foto un video: No personīgā arhīva, Pixabay
