Šis mēnesis izvērtās patiesi dramatisks un pat depresīvs ne tikai tautas veselībā, bet arī budžeta veidošanas un citu “lielās politikas” kaislību ziņā. Tāpēc politizētai publikai uzjautrinošu atslodzi sarūpēja “zaļzemnieku” “laulību krīze”.
Pirms pāris nedēļām Latvijas Zaļās partijas (LZP) “līderis” Edgars Tavars pavisam pēkšņi atcerējās: viņš taču pārstāv ideoloģiju, kas iestājas par vides aizsardzību un neskartu dabu! (Pēdiņas vārdam “līderis” lietoju ne tikai dziļas personiskas necieņas pēc, bet arī tāpēc, ka šis darbonis hroniski apliecina nespēju ievēlēties jebkāda līmeņa deputāta amatā.) Tāpēc “galvenais zaļais” vispirms preses relīzē braši paziņoja: “Pie velna pesticīdus!” Pēc tam viņš publiski vērsās pret sadarbības partneriem – Latvijas Zemnieku savienību (LZS) – par to, ka viņi kopā ar valdību boikotējot Eiropas Komisijas pieteikto stratēģiju “no lauka līdz galdam”.
Šis eirovaldības dokuments veselīgākas pārtikas ražošanai paredz augu aizsardzības līdzekļu (pesticīdu) samazinājumu par 50 procentiem, mēslojuma samazinājumu par 20 procentiem un bioloģisko lauksaimniecības platību palielināšanu līdz 25 procentiem. Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) valdes sēdē šo Briseles priekšlikumu atbalstīja tās locekļu vairākums. Pati LZP pilnīgu lojalitāti tam apliecināja ar kongresa rezolūciju.
Savukārt Saeimas ZZS frakcija solidarizējās ar Krišjāņa Kariņa Ministru kabineta pozīciju, ko savukārt ietekmēja Latvijas lauksaimnieku organizāciju viedoklis. Tās nenoliedz, ka EK stratēģija ir pamatota, taču apgalvo, ka nospraustos mērķus nav iespējams sasniegt jau desmit gadu laikā.
Tāpēc Tavars demonstratīvi apsūdzēja Saeimas frakciju, ka tā, ignorējot LZP nostāju, “demonstratīvi paudusi atbalstu lielsaimniekiem un pesticīdu un ķimikāliju tirgotājiem”. Viņš pat draudēja aicināt savu partiju izlemt, vai tai ir jāturpina tālāka dalība ZZS. Amizanti, taču viņš pats tieši patlaban ir šīs partiju apvienības priekšsēdētājs (protams, soloties posteni vajadzīgā brīdī pamest).
Tas, ka dabas draugu un lauksaimnieku idejiskās vērtības patiesībā ir nesavienojamas, tiek atgādināts jau kopš ZZS izveides 2002. gadā. Taču visu šo laiku tas nebija nekāds šķērslis zaļo un zemsaviešu ciešākai kopā saaugšanai. Kaut agrāk LZP rindās darbojās vairāki rūdīti politiķi, kuri rūpes par vidi un dabu izrādīja daudz pārliecinošāk par Tavaru (daži paši ticēja, ka viņiem rūp). Arī šur tur novadu domēs kašķus starp LZP un LZS deputātiem radīja personiskie konflikti, nevis ideoloģija.
Jo patiesībā ZZS radikāli citi, klaji merkantilu iemeslu dēļ, nevis uz ideoloģijas vai kādas nebūt īpatnējas partiju apvienības attīstības stratēģijas pamata. Viens no tiem, protams, ir savienības mūžīgais “premjera kandidāts” un politiskais patrons Aivars Lembergs. Kamēr “zaļzemnieki” spēja izkarot sev vietu pie valsts varas svirām, Tavaram šķita vienaldzīgas gan ideoloģiskās pretrunas, gan paša sagrābtās partijas “zaļums”. Galvenais bija – neesot ne Saeimas deputātam, ne ministram – “apsaimniekot” valdības dotās iespējas.
Pēkšņā “atmošanās” un kategoriskā retorika ir saistīta ar savtīgiem apsvērumiem. ZZS noriets nav apturams: tā ir atstumta Saeimas opozīcijā, pašapmierināti izgāzās Eiropas Parlamenta un Rīgas domes vēlēšanās. Nekādas košās perspektīvas nav gaidāmas arī nākamgad – daži novadu politiķi jau stājas valdošu partiju rindās, citi tam auj kājas. Īpaši sāpīgs atbirums būs “zaļajiem”, kas daudziem novadu politiķiem šķita parocīga un mazprasīga “izkārtne”.
Saprotot, ka ZZS ir grimstošs kuģis, Tavars izmisīgi meklē “glābšanas laivu” – iespējas apmest kažoku un tomēr iekļūt varā. Viņš tās saredz ES “zaļajā kursā” un videi draudzīgajā retorikā, kas atkal pieņemas spēkā Latvijā – īpaši rīdziniekos un pierīdziniekos. Rodas ilūzija, ka LZP, pametot ZZS, varētu iekļūt 14.Saeimā.
Taču, kā jau teicu, ZZS ir veidota uz citiem pamatiem. Vienam no “pamatiem” nebūt negribas, lai viņu stutējošs politiskais spēks, kaut arī kļuvis pavisam nīkulīgs, publiski sašķeltos “zaļā napoleoniņa” naivi sasapņotu ambīciju dēļ. Šķiet, ka groži Tavaram jau būs pievilkti, mute aizbāzta. Un, kā šādos “pašdarbības” gadījumos no sīkāku līderīšu puses mēdza teikt padomju laiku lielākie priekšnieki: “incidents ir izsmelts”.
Šis farss atkal pierāda: Latvijas partijas neviens ienaidnieks nespēj uzveikt – jo tās pašas pasteidzas sevi iznīcināt. Tieši tādi paši “tavari” – ļautiņi, kuriem patīk šeptēties ar politisko varu, ko paši nespēj ne iekarot, ne nosargāt – patlaban laiž dibenā arī vēl nesen spēcīgo “Saskaņu”. Pavisam ātri “tavarizējas” arī “KPV LV”.
Dažādu iemeslu dēļ – te ir arī mūsu, vēlētāju, vaina! – Latvijas politika ļauj sevi pārmākt darboņiem, kuri izmisīgi meklē un pat izdomā radušos problēmu cēloņus – atsakoties atzīt, ka galvenais neveiksmju avots ir viņi paši.
5.11.2020. / Autors: Dainis Lemešonoks, publicists, speciāli “Ventspilnieks.lv” / Foto: Pixabay
