Frāze “normālās valstīs jau sen būtu izdarīts tas un tas”, šķiet, ir viena no visbiežāk lietotajām gan tā sauktajā “virtuves politikā”, gan, protams, arī politiķu un pat ierēdņu savstarpējās diskusijās. Parasti ar šo universālo frāzi raksturo kādu nebūt nebūšanu pašmāju politiskajās, sociālajās, ekonomiskajās, kultūras norisēs. Sak, “normālās valstīs” viss ir kārtībā, bet pie mums – viss ir slikti, jo tikai Latvijā jau tādas cūcības notiek.
Tiesa gan, ierasti negatīvā nokrāsa šai frāzei beidzamos dažos gados mēdz nomainīt arī ar jaunu saturu apveltīta frāzes lietošana. It īpaši politiskajā vidē nonākušajiem ir tieksme savus darbus, plānus un kampaņas salīdzināt ar ārzemēm, sakot, ka, lūk, mūsu plāns jau veiksmīgi darbojas kādā citā, protams, progresīvā un sakārtotā valstī, līdz kurai mums jācenšas tikt jau pārskatāmā nākotnē. Proti, politiķu jaunākais “meinstrīms” ir salīdzināt savus īstos vai iedomātos panākumus ar kādu veiksmīgāku ārvalsti. Parasti skatoties Rietumu virzienā. Un pie pirmās izdevības atsaukties uz kādām starptautiskām organizācijām, asociācijām vai aliansēm.
Tiktāl viss, nenoliedzami, būtu saprotams. Ja jau “normālās valstis” ir bijušas par paraugu tikpat iedomātu vai īstu negatīvu procesu raksturošanai, tad tikpat labi varam tās ņemt par paraugu arī mūsu iecerēm sasniegt šo “normālo valstu” sarakstu. (Tiesa gan, te analītiskam vērotājam noteikti jāņem vērā, ka “normālo valstu” saraksts var būt visai stiepjams jēdziens, jo, atkarībā no politiķa plānotās rīcības, atsaukties var uz visnotaļ dažādām “ārvalstu pieredzēm”, galvenais, lai konkrētā “pieredze” atbilstu konkrētā politiķa nostājai. Piemēram, vienā gadījumā kā paraugs atdarināšanai der Igaunijas vai Dānijas pieredze, bet citā – tajā, kur šo pašu valstu paveiktais ir pretējs politiķa viedoklim – ne igauņi, ne dāņi vairs par piemēru neder, toties noder “vācu pieredze”.) Šāda pieeja politikas veidošanai, kaut arī nedaudz komiska, jo parāda mūsu pašu varasvīru nespēju domāt ar savu galvu (tātad – bez atsaucēm uz “citi tā dara” principu), bet tomēr vismaz saprotama.
Tomēr daudz nesaprotamāka ir tieši to pašu politiķu, kuri tikko bija atsaukušies uz “ārzemju pieredzi”, “normālajām valstīm” un vārdā nenosauktiem ārvalstu ekspertu pētījumiem, vēlme savu iegribu, patmīlības vai narcisma dēļ pieņemt lēmumus, kuri teju vai pakļautu sociāli ekonomiskiem eksperimentiem atsevišķas nozares un pat visu valsti. Turklāt pieņemt šos lēmumus, neraugoties ne uz kādiem pretējiem viedokļiem, uzskatiem vai brīdinājumiem, ka labi nebūs – ne nozares ekspertu, ne nozarē strādājošo, ne t.s. sociālo partneru. Un šajā gadījumā nelīdz pat to pašu politiķu daudzkārt izmantotie “ārvalstu piemēru” argumenti. Tā jādara tāpēc, ka es (un te var ierakstīt daudzu beidzamo gadu revolucionāro politiķu vārdus) tā gribu un es tā domāju (neanalizēsim šeit iemeslus, kāpēc katrā konkrētajā gadījumā politiķis grib tieši tā, tas šoreiz nebūtu svarīgākais). Pat tad, ja par sekām brīdina prominentas daudzkārt piesauktās Eiropas nozīmīgākās organizācijas, ekspertu apvienības vai asociācijas, kuras citkārt, skaidra lieta, tiktu piesauktas kā galvenās, uz kuru viedokli balstīties…
Politika, nenoliedzami, ir kompromisu māksla, kur divkosība un puspatiesības ir bijis galvenais cīņas ierocis visos laikos un pie visām varām, taču tik atklāta un pat ciniska darbošanās visos politikas līmeņos (gan pozīcijā, gan opozīcijā, gan vietējā, gan centrālajā varā) nebija bijusi gadiem. Varbūt tā tāda jaunlaiku Eiropas politikas mode? Gluži kā lielākās Eiropas valstu daļas virzība uz autoritārismu un diktatūru pērnā gadsimta trīsdesmitajos gados. Galu galā visiem taču gaišā piemiņā slavenais britu referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības, tikpat spilgti piemēri politikas veidošanai ir tepat kaimiņu Igaunijā, netālajā Polijā un nedaudz tālākajā Ungārijā, par okeāna otra krasta lielvalsts politiskajām dīvainībām, salīdzinot ar tradicionālo “Rietumu demokrātijas” praksi, nemaz nerunājot.
Tomēr tas ir mazs mierinājums mums pašiem. Jo ar šodien pieņemtajiem kļūdainajiem vai vismaz nepārdomātajiem lēmumiem mums būs jādzīvo ilgi. Un ir bijuši piemēri, kur viena cilvēka ambīcijas likušas pieņemt lēmumus, kas pilsētu, reģionu vai valsti atsvieduši atpakaļ par vairākiem gadiem. Lai vai kāds būtu iemesls un pārliecība, kuru vārdā lēmumi pieņemti. Pašvaldība un valsts nav laboratorija, kurā eksperimentālo trusīšu vietā ir visi iedzīvotāji. Un ne pašvaldību, ne valsti nevar vadīt pēc principa – re, laba ideja, izdarīsim un paskatīsimies, kas no tā sanāks…
1.07.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
