Cilvēki ar zināmu gadu stāžu un apzinātām atmiņām par tālajiem padomju gadiem atceras, ka sauklis “Bērni – mūsu nākotne” bija teju katras Ventspils skolas vestibilā. Protams, līdzās citiem deklaratīviem un būtībā neko nenozīmējošiem lozungiem. Tagad dzīve ir cita un citāda, saukļus skolu vestibilos vairs nemana un mūsu dzīves ieradumus, protams, neviens “no augšas” vairs neregulē. Arī attiecībā uz bērniem. Tomēr senais sauklis tā vien nāk prātā, pārlapojot tikai dažu beidzamo mēnešu vietējos un nacionālos plašsaziņas līdzekļus un interneta ziņu portālus.
Jo runāt par “mūsu nākotni” gribas gluži pesimistiskā tonī. Traģēdija ar Ivanu Berladinu Liepājā, pa piektā stāva logu izkritušais gadu vecais bērniņš Kauguros, trīsreiz nedēļas laikā uz ielas atrastie dažus gadus vecie bērni Jelgavā, Rīgā pašvaldības policijas regulāri “no ģimenes izņemtie” zīdaiņi, četrgadnieki un sešgadnieki, par padsmitniekiem nemaz nerunājot, kuri mitinās vieni antisanitāros apstākļos, māmuliņas krietnā “vīra dūšā” ar ratiņiem… Tie nav gadu gaitā atlasītie bēdu stāsti, bet ikdienas ziņas, kas publicētas masu medijos tikai beidzamo divu mēnešu laikā. Tagad bēdu stāsts nonācis arī līdz mūsu pilsētai. Divpadsmit gadus vecā bērna ar īpašām vajadzībām viesošanās pie mātes un viņas civilvīra Ventspilī beigusies ar smagām traumām slimnīcā. Un policijas izsaukšanu par vardarbību un bērna seksuālu izmantošanu. Izvarošanu, ja saucam lietas īstajos vārdos. Morālu un fizisku.
Zēna un izmeklēšanas interesēs policija sīkāku informāciju nesniedz. Un tas ir pareizi. Jo, jādomā, varmāka saņems sodu, bet viņa un cietušā zēna vārds šajā gadījumā pat nav tik svarīgi. Taču jautājumi, vienalga, paliek. Plašsaziņas līdzekļu publikācijas vedina domāt, ka mums viss ir pavisam slikti, jo “mūsu nākotne”, izskatās, ir pavisam bēdīga. No otras puses, protams, gribētos cerēt, ka atklātībā nākušie gadījumi liecina nevis par šādu gadījumu skaita lavīnveidīgu pieaugumu, bet gan par to, ka, atšķirībā no padomju gadiem, mēs par to beidzot runājam atklāti, sitam trauksmes zvanus un ar šādu atklātības paņēmienu mēģinām veidot sabiedrisko domu: nevis klusēt par to, ko redzam un dzirdam kaimiņos, bet informējam par to policiju, bāriņtiesu, mediķus. Nevis dzīvojam pēc principa, ka “tā jau ir viņu ģimenes iekšējā lieta”, bet saprotam, ka no “iekšējās lietas” cieš bērns.
Pēc informācijas par vardarbību pret zēnu ar īpašām vajadzībām Ventspilī sociālie tīkli un interneta ziņu portālu komentāru sadaļas burtiski “uzsprāga” ar tekstiem “kā tādus zeme nes?”. Un, šķita, ka linča tiesa ar publisku nāvessoda izpildi būtu teju vai maigākais pieprasītais soda mērs. Atstāsim tiesāšanu tiesas ziņā, taču vairākām būtiskām šīs lietas niansēm (cik nu var spriest pēc skopās informācijas) vajadzētu pievērst katra ventspilnieka uzmanību. Un katra mūsu valsts iedzīvotāja. Pirmā nianse. Publiski sniegtajās ziņās lasāms, ka no minētā vīrieša (ai, kā negribētos lietot šo vārdu) vardarbības jau iepriekš cietusi arī viņa kurlmēmā civilsieva, zēna māte. Otrā nianse. Zēns visu laiku dzīvojis Rīgā pie vecāsmātes, bet pie mātes (un atbilstīgi – arī viņas civilvīra) ieradies vien skolas brīvlaikā. Trešā nianse. Pāridarījumi nav pirmā reize.
Tad jājautā katram, kas bijis tuvumā vai pazinis šo “ģimenīti”. Pirmkārt, vai tiešām iepriekš ne kaimiņi, ne paziņas, ne vienkārši apkārtējie nav pamanījuši neko dīvainu zēna mātes un viņas civilvīra kopdzīvē? Otrkārt, kā tas gadījās, ka zēna vecāmāte tik vienkārši laidusi bērnu uz Ventspili? Vai tiešām nav bijusi informēta par notiekošo šajā “ģimenē”? Treškārt, cik vēl Ivana Berladina vai šī Ventspils zēna līdzīgām dzīvēm un likteņiem ir jātiek samīdītiem, lai mēs ne tikai šausminātos par notiekošo (ar tālāko domu – tas jau notiek ar citiem, tiem nelabvēlīgajiem), bet arī likumdošanā un normatīvajos dokumentos pieņemtu radikālus lēmumus par vecāku un aizbildņu patiešām īstu atbildību nevis formāliem un nelieliem naudassodiem, pirksta pakratīšanu un šādu tādu publisku nokaunināšanu? Ceturtkārt, kad beidzot pamodīsies arī visas sabiedrības apziņa, kas liktu visu laiku un ne tikai pēc traģēdijām kampaņveidīgi pievērst uzmanību šo un citu bērnu likteņiem? Jo tā nav tikai “ģimenes iekšējā lieta” un “katrs savus bērnus audzina, kā grib”, bet gan visas sabiedrības un valsts nākotnes problēma. Jo galu galā – bērni ir mūsu nākotne.
Autors: Ventspilnieks.lv
