“Mūsdienu sabiedrībās cilvēka vērtību ļoti saistām ar ekonomisko pienesumu, produktivitāti. Bet ir jautājums par sociālo taisnīgumu. Šī ideja sakņojas humānisma vērtībās, proti, katrs cilvēks ir vērtība pati par sevi, nevis tikai saistībā ar to, ko pienes ekonomiski. (..) Mēs Latvijā uzsveram brīvības ideju – esam brīva sabiedrība, no katra paša viss atkarīgs. Taču ir nepieciešams sociālais taisnīgums, lai katrs savu brīvību un potenciālu varētu realizēt.”
(Socioloģe Liene Ozoliņa intervijā žurnālam “Ir”)
***
Kādā sociālā tīkla “Facebook” interešu grupā bija izvērtusies gara diskusija par to, ko un kāpēc valstij būtu jādod saviem iedzīvotājiem, kuri taču lielākoties labticīgi maksā nodokļus, uztur valsts pārvaldi, pašvaldības un valstij “piedienošos” dienestus – tostarp mediķus, policistus, skolotājus… Un, protams, neizbēgami diskutētāji sadalījās divās teju līdzīgās daļās. Vieni, kas uzskatīja, ka “ja tev ir rokas un kājas’, tad pašam jāspēj uzturēt sevi, neprasot neko “par velti”. Kamēr otri apelēja pie Satversmē nostiprinātajām tiesībām uz cilvēka cienīgu dzīvi. Protams, šī ir mūžīgā diskusija, kurā katrai pusei ir sava taisnība, taču viens gan skaidrs – jau sen gan ekonomisti, gan dažādu sociālo jomu eksperti pierādījuši: nauda rada naudu. Vai, runājot vienkāršā valodā, ja tev ir nauda, tad personīgās turības pieaugums ir iespējams daudz straujāk, nekā, piemēram, vienkārši saņemot darba algu, kaut arī arvien pieaugošā apmērā. Tātad: kapitāla pieaugums ir straujāks nekā “par algu” strādājošo cilvēku ienākumu pieaugums. Un līdz ar to, sakot pavisam vienkārši, bagātie kļūst vēl bagātāki, bet pārējie (ai, kā negribas lietot terminu – nabagie) – bieži vien netiek līdz dzīves dārdzībai.
Jautāsiet, kāds gan šai visnotaļ filozofiskajai un ekonomistiem saprotamajai diskusijai sakars ar mūsu ikdienas dzīvi? Vistiešākais. Un it īpaši šis sakars izpaužas tādos krīzes brīžos kā nekustamā īpašuma “burbuļa” plīšanas gadījumā pirms desmit gadiem vai Covid-19 izraisītajā ekonomiskajā lejupslīdē pašlaik. “Pirmskovida” skolotāju un mediķu protesti, krīzes laika neapmierinātība ar “Rīgas balli” un “dzīrēm mēra laikā”, sazvērestības teorijas un protesta balsojumi par skaļāk kliedzošajiem un varaskārākajiem politikāņiem ir tikai redzamākās mūsu sabiedrības pamatu krīzes pazīmes. Un cilvēku aizbraukšana uz bagātākām valstīm, jo gribas dzīvot, vēlreiz citējot socioloģi Lieni Ozoliņu, “kā cilvēkam”. Protesta balsojumu rezultātā pie varas nonāk cilvēki, kuru kompetence un spējas vadīt valsti ir apšaubāmas, toties viņus vada “revolucionārā pārliecība” vai prasta varaskāre. Jā, tā nav tikai Latvijas problēma, tāda ir visā “civilizētajā Eiropā” un pat aiz okeāna. Taču populistu un jaunizcepto “revolucionāru” nonākšana varas gaiteņos situāciju ne tikai neuzlabo, bet tikai pasliktina – galu galā viņi taču nākuši “graut veco, korumpēto sistēmu”. Un, kā jau zināms no vēstures grāmatām, graut nav celt. Sagraut var vienmēr un ātri, kamēr celšana prasa zināšanas, spēju domāt ne tikai lineārās kategorijās, sapratni par to, kā vispār funkcionē valsts un sabiedrība. Vai, precīzāk sakot, sabiedrība un valsts.
Bet pats sliktākais, ka socioloģes Lienes Ozoliņas minētais sociālais taisnīgums neiegūst neko no visas šīs haotiskās darbošanās, kur galvenais ir atrast vainīgos, sodīt, pārdalīt ar cirvi un lauzni nevis juvelieru instrumentiem. Jā, absolūti liberālā pārliecība “katrs par sevi” nav attaisnojusi sabiedrības gaidas, tāpēc valstij ir jāiejaucas. Taču jādara tas ar prātu, izpratni un nākotnes redzējumu. Un to nevar izdarīt, ja nav pat skaidrs, kas būs rīt. Kas notiks tad, ja iznīcināsim visu iepriekš uzcelto, sakoncentrēsim varu viena cilvēka, vienas partijas vai vienas grupas rokās. Lai ar kādiem skaļiem saukļiem un aicinājumiem “doties ielās” tie nenāktu. Lai vai ar kādiem cēliem un revolucionāriem mērķiem šie cilvēki neargumentētu savu rīcību. Vēsture ir nepielūdzama – neviens šāds eksperiments ar sabiedrību nav beidzies labi.
Sociālais taisnīgums patiešām ir pašreizējās situācijas nopietnākā problēma. Un valsts to var vismaz risināt, ja ne atrisināt, bet tikai tad, ja darbojas saprātīgi.
29.10.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
