“Valdības kārtējais absurds – pašnodarbinātā persona valstī noteikto Covid-19 pulcēšanās ierobežojumu dēļ kopš 2020. gada 12. marta NEDRĪKST strādāt savā nozarē, līdz šim piešķirtie “atbalsta instrumenti” nesasniedza pat 10% no vidējiem regulārajiem izdevumiem (bet izdevumi saglabājās praktiski nemainīgi). Rezultātā pašnodarbinātā persona spiesta pasludināt maksātnespēju. Būtu loģiski, ja šādā situācijā valdība nešķirotu atbalsta saņēmējus. Lika pagaidīt! Šodien saņēmu atteikumu dīkstāves pabalstam par janvāri, jo – man ir pasludināts maksātnespējas process. Tātad – valsts ieskatā – ja tās rīcības izraisīto seku dēļ es nedrīkstu strādāt un esmu spiests pasludināt maksātnespēju, lai nākotnē varētu atjaunot saimniecisko darbību, man šobrīd ir jānomirst badā. Paldies valdībai.”
(No mūzikas producenta Jura Millera ieraksta “Facebook”)
***
Ziņās no Augstās Valdības Mājas bieži skan fanfaras par to, ka šobrīd mums “atbalsta mehānismi” ir sasnieguši teju vai katru mājsaimniecību, katru iedzīvotāju un katru (pat mazmazītiņo) uzņēmumu, pašnodarbināto vai bezdarbnieku, bet katrs skolēns, viņa vecāks un vecvecāks saņem visu, kas nepieciešams, lai grūtais “kovidlaiks” tiktu pārlaists ar pēc iespējas mazākām sāpēm. Un, citējot premjeru Kariņu, tagad mums naudas ir tik daudz, cik nekad nav bijis… Miljonu apsolījumi birst kā no pārpilnības raga, bet iespaids (ja, protams, kā vienīgo informācijas avotu izmantojam valdības oficiālos ziņojumus) rodas nepārprotams: mūsu valdība par mums ļoti uzcītīgi domā un rīkojas. Diemžēl – kā jau jebkurā nopietnā lietā – velns slēpjas detaļās. Un tad jau situācija vairs nebūt neatgādina piena upes ķīseļa krastos.
Producenta Jura Millera ieraksts paver skatu uz kopējo ainu, kas zīmējas daudz drūmākās krāsās. Un tad jau nākas secināt, ka no vienas puses piesolīti un atvēlēti miljoni, bet – no otras – tikt pie šiem miljoniem cilvēkiem un uzņēmumiem, kuriem atbalsts patiešām nepieciešams, nav nemaz tik vienkārši, bet citos gadījumos – pat neiespējami. Savstarpēji izslēdzoši “kritēriji” atbalsta saņemšanai, ierobežojumi, kuri brīžiem ir vienkārši neloģiski, atbalsta piešķiršanas mehānismi, kuri nav realizējami dzīvē, atlases principi, kuru izpildei nepieciešams ieguldīt milzu darbu, pat nezinot, vai šim darbam būs rezultāts… Un tā, vērtējot “atbalsta mehānismus”, ir tikai aisberga redzamā daļa. Zem ūdens līnijas paliek katrs konkrētais uzņēmums, katrs konkrētais cilvēks, kam atbalsts nevis pienākas, bet ir nepieciešams izdzīvošanai.
Stāsti par atteiktiem dīkstāves pabalstiem, tā teikt, “iz dzīves” ir viens par otru satraucošāki… un skumjāki. Kāds godprātīgi nodokļus maksājošs uzņēmums nesaņem dīkstāves pabalstus par darbiniekiem, kuriem nav darba tieši Covid-19 ierobežojumu dēļ, tikai tāpēc, ka nokavējis kārtējo (kārtējais – tas ir konkrētā mēneša) nodokļu maksājumu par divām (!) dienām. Taču kādēļ tad ir šis nokavējums? Tādēļ, ka konkrētajā mēnesī nav darba un – loģiski – arī ienākumu, no kā nodokļus maksāt! Lai saņemtu t.s. apgrozāmo līdzekļu grantu, nepieciešams iesniegt pamatīgu dokumentu gūzmu, tostarp – arī pērnā gada operatīvās bilances, kaut gan VID ir pieejama visa informācija par nodokļu nomaksu un tātad arī apgrozījumu iepriekšējā periodā jau pēc ikmēneša atskaitēm. Vai šeit nepietiktu ar vienkāršu apliecinājumu par atbilstību noteiktajiem kritērijiem? Savukārt pašos kritērijos noteikti tādi nosacījumi, kuri nemaz nav izpildāmi krietnai daļai no uzņēmumiem, kam krīzes laika atbalsts ir izdzīvošanas jautājums… Un tie ir tikai atsevišķi gadījumi, kuru, kopumā ņemot, ir ļoti daudz.
Ar vienu roku dod, ar otru ņem – šo secinājumu izdarījis kāds Ventspils uzņēmējs tajā pašā “Facebook” tīklā, piebilstot, ka šis laikam būtu brīdis, kad kontroles un skrūvju piegriešanas princips valsts “sadarbībā” ar uzņēmējiem būtu jānomaina pret atbalstu un kopīgu darbu. Kāds cits piebilst, ka vienubrīd jau tiešām sliecies noticēt, ka VID patiešām kļuvis klientiem (uzņēmējiem un iedzīvotājiem) draudzīgāks, realizējot principu “konsultē vispirms”, bet tieši no pērnā gada (tātad Covid-19 krīzes sākuma) labie nodomi par uzņēmēju kā partneri sadarbībā ir aizmirsušies, atkal atgriežoties pie “pātagas bez burkāna” principa. Un tas viss komplektā ar finanšu ministra triecientempā izbīdītajām jaunajām nodokļu izmaiņām, kas vēl vairāk pretnostata valsti un sabiedrību.
“Nav vērts,” uz jautājumu, kāpēc viņš nav pieteicies Covid-19 krīzes atbalsta pasākumiem, atbildēja kāds vidēja izmēra uzņēmuma vadītājs. Tāpēc, ka visu papīru gatavošana, visu ierobežojumu ievērošana un “kritēriju izpilde” prasa tik daudz laika un ieguldījumu, ka vieglāk ir vienkārši atlaist darbiniekus, “neķēpāties” ar uzņēmuma darba noturēšanu, “palaižot” tā darbību tukšgaitā un cerot, ka pēc krīzes būs iespēja atgriezties un atgriezt uzņēmuma darbību.
18.02.2021. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
