“Labi zināms, ka Krievija ir sarīkojusi hibrīdkaru pret gandrīz visu pasauli, vismaz tās rietumu daļu. Mazāk zināms, ka līdzīgs karš notiek arī pašā Krievijā, kur režīms karo pret savu tautu, cenšoties apklusināt tos, kurus nav izdevies apmānīt ar bildēm NTV, RTR un citos Krievijas TV kanālos.” Šos vārdus literatūrzienātnieks, žurnālists Aleksejs Grigorjevs rakstīja šā gada 19. janvārī (“Krievija: spiegus un tautas ienaidniekus meklējot”, “Latvijas Avīze”). Divas dienas iepriekš Maskavā pēc atgriešanās no Vācijas tika arestēts Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļņijs. Lai arī rakstā, kā liecina virsraksts, skarta cita tēma, minētais citāts precīzi raksturo pašreizējo situāciju Krievijā. “Ventspilnieks.lv” lūdza Alekseju Grigorjevu īsumā komentēt kaimiņvalstī notiekošo.
Protestos pret Navaļņija apcietināšanu un vēlāko notiesāšanu visā Krievijā ielās izgājuši tūkstošiem cilvēku, zināms, ka vairāk nekā 11 000 ir aizturēti. Vai Krievijai, kurā mīt 144,5 miljoni cilvēku (2018. gada dati), tas ir daudz vai maz? Kāpēc Kremlis ne tikai nebaidās, bet pat īpaši nesatraucas?
Aleksejs Grigorjevs saka: “Protams, Navaļņijam šajā strīdā ir taisnība. Tajā piedalās viņš, piedalās valdošā kliķe un arī Krievijas tauta. Un tad man jāatceras Aleksandra Puškina traģēdija “Boriss Godunovs”, kura beidzas vārdiem “tauta klusē” (народ безмолвствует). Kad Dmitrijs Peskovs nesen teica: “jūs domājat, ka daudzi cilvēki ir iznākuši, nē, daudzi cilvēki ir balsojuši par Putinu”, viņš nemeloja. Krievijas vēlētāju vidū Putinam joprojām ir 54% atbalsts. Problēma nav tikai Putinā, bet visā Krievijas tautā.
Krievu nācija ir slima. Tā, protams, ir metafora, taču ir zināmi laiki un periodi, kad tauta var kļūt slima. Vācu nācija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados ļāvās nacisma vilinājumam. Nebija tā, ka Hitlers uzspieda savu varu, bet tauta pretojās. Cilvēki ticēja, ka viņš dara kaut ko vajadzīgu, nācija sirga ar nacismu. Domāju, ar līdzīgu slimību – imperiālismu, sirgst arī krievu tauta, un šī sērga vēl nav pārgājusi. Šīs slimības izpausmes var atrast arī pilnīgi negaidītās lietās. Piemēram, Zentas Mauriņas pārdomu rosinātājs Fjodors Dostojevskis bija ļoti nicīgi noskaņots pret poļiem. Savukārt Ļevs Tolstojs, protestējot pret poļu vajāšanu, sarakstīja slaveno pamfletu “Nevaru klusēt”. Ja Dostojevskis par poļiem ņirgājās, tad Tolstojs viņus aizstāvēja. Pret “krievu slimību” jāskatās, kādas Krievijā, krievu kultūrā bija zāles.
Un vēl. Putins kā vislielāko divdesmitā gadsimta ģeopolitisko traģēdiju min Padomju Savienības iziršanu, taču šajā pašā gadsimtā ir bijuši vairāki postoši kari, bijis fašisms, likvidētas vairākas tautas, bet viņš par lielāko traģēdiju sauc PSRS sabrukšanu! Tas, ko viņš dara, lielai daļai tautas patīk un gūst tajā atbalstu. Tāpēc es saku, ka krievu nācija ir slima, un tāpēc diezgan vientuļā Alekseja Navaļņija cīņa pelna vēl lielāku cieņu un godu, pat ja mēs nepiekrītam viņa politiskajām nostādēm, teiksim, jautājumā par Krimas piederību.”
Angļu vēsturnieks un politiķis lords Ektons vēl deviņpadsmitajā gadsimtā teica: “Vara mēdz samaitāt, un absolūta vara samaitā absolūti.” Mēs nevaram teikt, ka Latvijā šī “varas slimība” nevienam nepiemīt. Protams, daudz, daudz mazākā mērā kā Krievijā, jo mērogi un iespējas ir nesalīdzināmi. Un tomēr šī kaite ir. Tādēļ jautāju Aleksejam Grigorjevam, kādas viņa ieskatā pret to varētu būt zāles?
“Latvijā tā kaite ir tāda, ka cilvēki nevēlās iesaistīties politikā. Arī nepiedalīšanās vēlēšanās, nebalsošana ir sava veida slimība. Sliktus cilvēkus ievēl labie cilvēki, kuri neiet balsot. Nebalsošana ir akcepts, nevis protests. Nedrīkst arī ļaut sevi apvārdot vai nopirkt ar solījumiem. Tie, kas grib atpirkties no vēlētājiem, parasti atmet tautai kādu niecīgu daļu no tā, ko paši tai atņem. Tā ir Krievijā, tā notiek arī citur, kur cilvēki neaizdomājas, kādas sekas ir viņu izvēlei.”
Prasu – bet kā tad paliek ar pieprasījumu pēc “jaunām sejām”? Tas strādā, un piemērs nav tālu jāmeklē. Piemēram, Ukrainas prezidenta vēlēšanas un Volodimirs Zelenskis. Arī Latvijā “jaunās sejas” politikā pēdējos gados ienāk teju katrās Saeimas vēlēšanās, lai arī (ar retiem izņēmumiem) pareizāk tās būtu saukt par “veciem vēžiem jaunās kulītēs”.
Aleksejs Grigorjevs atzīst, ka pieprasījums pēc “jaunām sejām” vienmēr ir paradoksāls, jo cilvēki par to runā, bet ievēl vecos. Tomēr Aleksejs uzskata, ka vecās elites laiks aiziet, pamazām piesakās jaunās elites, bet ar zināmu kūtrumu, lēnīgumu un nedrošību. “Cilvēki negrib iet politikā. Tur, protams, vainīgi ir arī politiķi, jo cilvēks politikā ir jāieaista. Piemēram, Amerikā kandidāti vai viņu pārstāvji staigā pa mājām, runā ar cilvēkiem, un tas viņus iesaista politikā un pārliecina, ka viņu balsij ir nozīme.
Latvijā patīk vaimanāt, cik mums iet slikti. Es domāju, ka mums iet samērā labi. Tur, kur neveicas tik labi kā gribētos, jāraugās, vai varbūt mēs paši neesam rīkojušies, kā vajag. Neesam aizgājuši nobalsot, neesam piekrituši kandidēt, neesam iesaistījušies kaut kādā politiskā darbībā, kaut vai atbalstot sev simpātisko kandidātu vai partiju.”
Aleksejs Grigorjevs saka: “Ir veselīgi, ja vara mainās.” Jo, pat ja pilsētai vai novadam ir labs mērs, ir vērts paskatīties, cik labs viņš būs opozīcijā. Tā sakot, pastrādāja kā advokāts, lai pierāda sevi kā prokuroru. “Anglijā ir karalienes valdība un karalienes opozīcija. Kā vieni, tā otri ir karalienes ļaudis un strādā vienam mērķim. Vieni ar to, ka kaut ko dara, otri ar to, ka kritizē un meklē, kā varēja darīt labāk.”
IZZIŅA
Aleksejs Grigorjevs
– Dzimis Ventspilī, mācījies Ventspils 2. vidusskolā
– Filoloģijas doktors
– Bijis LR Augstākās Padomes deputāts
– 1990. gada 4. maijā balsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu
– Bijis laikraksta “Atmoda” krievu izdevuma redaktors un LTF izdevuma “Baltijas Laiks” redaktors
– Lasījis lekcijas Ņujorkas Universitātes (NYU) maģistra studiju programmā
– Bijis ASV Nacionālā demokrātijas institūta (National Democratic Institute for International Affairs) līdzstrādnieks, strādājis Krievijā, Gruzijā, Ukrainā, Moldovā un Azerbaidžānā
- Baltijas—Melnās jūras alianses valdes priekšsēdētāja vietnieks.
15.02.2021. / Autors: Ilona Bērziņa / Foto: No personīgā arhīva
