Attālināti uzrunāta 1949. gada 25. marta deportāciju atceres dienas priekšvakarā, Ventspils novada Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētāja Velta Kraulere vispirms grib pastāstīt aizvadītā grūtā gada labās ziņas.
“Pēc nepilniem diviem mēnešiem sagaidīšu savu deviņdesmit pirmo dzimšanas dienu. Prieks, ka tā tuvojas bez smagām veselības kaitēm, arī prāta gaišums un atmiņa saglabājušies pilnā apmērā. Pateicos Dievam un protu novērtēt, ko tas nozīmē pašai un tuviniekiem. Mūsu dzimtas tradīcijās līdz šim bijis jubilejas reizēs pulcēties kopā, bet vīrusa dēļ tas šogad izpaliks. Taču zinu, ka bērni, mazbērni un mazmazbērni domās būs kopā ar mani, tāpat kā es ar viņiem.”
Mūs ciemos gaida ozoliņš “Likteņdārzā”
“Pie gada grūtumiem nosacīti var pieskaitīt, ka Covid-19 dēļ ceturtdienās, kā ierasts, vairs klātienē nenotiek apvienības valdes sēdes, kurās, līdzīgi kā ģimenē, varējām dalīties priekos un bēdās, uzzināt par slimību piemeklētajiem un grūtībās nonākušajiem biedriem un apsvērt iespējas palīdzēt. Kaut vai ar labu vārdu – reizēm tas ir tik ļoti svarīgi! Deportāciju datumos represēto piemiņai tikai individuāli noliksim ziedus Tilta dārzā un pie Baltā krusta Meža kapos. Par nosacīti grūtu šo laiku saucu tāpēc, ka, par spīti vīrusam, neesam atsvešinājušies viens no otra, sazināmies telefoniski vai internetā un visi ticam, ka drīzi atkal varēsim tikties savos un pilsētas kopīgajos pasākumos. Braukt ciemos pie ozoliņa “Likteņdārzā”, ko tur pirms pāris gadiem iestādījām novada politiski represēto piemiņai. Par spīti tam, ka Ventspils, atšķirībā no pārējo pilsētu un novadu pašvaldībām, atteicās šim mērķim piešķirt finansējumu, ceram, ka atkal varēsim nolikt ziedus Ugāles mežos nacionālo partizānu cīņu atcerei,” apbrīnojams optimisms un dzīvesprieks saklausāms Veltas balsī, zinot, ka viņa aizvešanai uz Sibīriju paņemta astoņpadsmit gadu vecumā tieši no mūzikas skolas. Saltajā zemē bijusi spiesta vergot astoņus gadus, un pēc atgriešanās dzimtenē vēl ilgi ciest vietējās varas pazemojumus.
Velta bijusi klāt politiski represēto apvienošanās pirmsākumiem Ventspilī Atmodas laikā, par sabiedrisko un pilsonisko aktivitāti 2018. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Toreiz vienkop pulcināti ne vien izvešanām un citām represijām pakļautie, bet arī partizāni un nacionālie karavīri, kopskaitā vairāk nekā seši simti komunistiskā genocīda upuru.
“Alberts uz promiešanu nesteidzina…”
“No šī daudzuma vairs palikusi mazāk nekā trešā daļa, un starp viņiem vairākumam jau grūti ir tikt pāri savas mājas slieksnim. Vidējais vecums mums stingri pārsniedz astoņdesmit gadu,” Velta ar skumjām un dziļu cieņu atceras nacionālās pretošanās kustības dalībnieku Albertu Gūtmani, savos deviņdesmit gados bezgala enerģisku apvienības valdes locekli, kas necik sen izvadīts mūžībā.
“Kā sīksts lauku zēns viņš bija izturējis spīdzināšanu čekā, nenododot līdzzinātājus padomju okupāciju nosodošu plakātu izlīmēšanā un dažu skolniecisku, ar rakstāmmašīnu drukātu žurnālu izdošanā. Desmit izsūtījuma gados Kemerovas apgabalā pieredzējis, kā vergu darbos nomocīto, salā izmesto lēģera biedru līķi pavasarī ar buldozeru sastumti seklā bedrē. Viņš turējās kā īsts cīnītājs un goda vīrs, bet arī tērauda stiprībai ir robežas,” Velta Kraulere atļaujas pajokot, ka Alberts ar savu aiziešanu starp šo un viņu sauli laikam ir novilcis un sargā kādu neredzamu robežu, jo pēc tam neviens no apvienības valdes mūžībā vairs nav saukts…
Mazo gadu lielās traģēdijas
“Nebeidzu apbrīnot tos savus likteņa biedrus, kas no dzimtenes kopā ar vecākiem tika izvesti pavisam mazos gados, izdzīvoja bada maizē, mežonīgā aukstumā un tagad nečīkst ne par kovida briesmām, ne valdības reizēm neizskaidrojamo rīcību. Jo viņi zina, kā ir, kad patiešām grūti,” Velta piemēram min dažus apvienības biedrus, piebilstot, ka līdzīgi apstākļi bijuši gandrīz visiem.
Benita Groša, deviņu gadu vecumā kopā ar vecākiem naktī izdzīta no dzīvokļa Saules ielā. Tēvs nošķirts un pēc gada nobendēts “Vjatlagā”, māte aizsūtīta uz Sovetskaja Gavaņ Tālajos Austrumos, Benitu atstājot kādā sādžā Krasnojarskas novadā. Pēc pieciem gadiem viņai, ar utu un blakšu noēstām rokām un muguru t.s. bērnu reevakuācijas vilcienā ļauts atgriezties Latvijā. Nedaudz vēlāk atbrīvota un dzimtenē pārradusies arī māte, bet pēc diviem gadiem atkal apcietināta un aiz dzeloņstieplēm Sibīrijā pavadījusi vēl sešus gadus.
Tagadējā ventspilniece Ausma Gredzena no lauku sētas Zirās deviņu gadu vecumā paņemta kopā ar māti un vecmāmiņu Annu, kura palikusi Omskas apgabala zemē. Tēvs Fricis Omskas cietumā un nometinājumā Karagandā pavadījis desmit gadus, māte Leonarda nedaudz mazāk. Kad vecāki atgriezušies, viņu mājas jau bijušas kolhoza īpašumā.
Pārsla un Ilmārs Adītāji Gāliņciemā. Pārsla kopā ar vecākiem izsūtīta no Rindas ciema Ances pagastā, kad meitenei bijis nepilns gadiņš un māte kūlusi olas viņas pirmās dzimšanas dienas tortei. Gardums palicis neizcepts, māte pēc bruņoto vīru iebrukuma zaudējusi samaņu un ar mešanu iemesta kravas mašīnas kastē. Tēvs ar meitiņu uz rokas iegrūsts automašīnā un vēlāk gājis bojā “Vjatlagā” Kirovas apgabalā. Māte pēc diviem gadiem saslimusi ar vēdera tīfu un mirusi Krasnojarskas slimnīcā. Ar to pašu slimību tanī pat palātā un pat gultā, kur no dzīves aizgājusi māte, pēc dažām dienām trīs gadu vecumā nonākusi un brīnumainā kārtā izdzīvojusi Pārsla.
Galvenokārt pateicoties mātes draudzenes, vienkāršas krievu sievietes un vēlākās audžumātes (arī savulaik politiski represētās) Irinas rūpēm. Kas licis adoptētājai atteikties no Pārslas (tolaik jau Ludmilas), lai ļautu atgriezties pie vecvecākiem Ancē, Pārslai īsti nav skaidrs līdz pat šim šodienai. Laikam jau palīdzējis dakteris, etniskais latvietis, kas ārstējis, bet nav spējis izglābt viņas māti.
Pārslas dzīvesbiedrs Ilmārs Kazahstānas rūdas raktuvēs bijis spiests strādāt septiņus gadus, jo pēc kara kā septiņpadsmitgadīgs zēns ar ieroci rokās aizgājis mežā naivā cerībā, ka Latviju no okupantiem drīz atbrīvos angļi vai amerikāņi. Ar viltu sagūstīts, notiesāts uz nāvi, sodu vēlāk aizstājot ar 25 gadiem lēģerī un pieciem nometinājumā. Pirms nepilniem trim gadiem viņam par nopelniem Latvijas labā Rīgas pilī pasniegts Viestura ordenis.
Kā vēl viena visu mīlēta un cienīta likteņa māsa politiski represēto apvienībā tiek minēta Velta Vočtava, Ventspilī pazīstamās kafejnīcas “Mūsmājas” bijusī saimniece. Viņa kopā ar vecākiem uz Sibīriju izvesta divu mēnešu vecumā, svešumā mūžībā aizgājis tēvs un divi vecākie brāļi. Pēc atgriešanās Velta pilnam izjutusi varas naidīgo, labākajā gadījumā piesardzīgo attieksmi darba meklējumos. Tikai ar fanātisku uzcītību varējusi pakāpties kādā amatā un atliek vien minēt, kādu talantu 1941. gadā sabradāja čekas zābaki.”
Uzskatām par apzinātu zaimošanu
“To, kādā veidā Padomju Savienībā tika vajāti, mocīti un iznīcināti desmiti tūkstošu Latvijas cilvēku, tagadējā paaudzei varbūt grūti pat iztēloties. Vairāk zināms, ka toreiz cietušajiem ar īpašu likumu ir piešķirts politiski represētas personas statuss un noteikti kādi nebūt atvieglojumi vai naudas kompensācijas par sāpēs un pazemojumā pavadītajiem gadiem. Bet vai tas var atsvērt, ka lielākajai daļai jau šausmu gados dzīves tika izpostītas neglābjami un neatgriezeniski?
Tāpēc ar dziļu sašutumu un pat riebumu ne tikai es, bet arī daudzi mani likteņa biedri ieraudzīja publiskus tekstus, kur sevi par politiski represētu pasludina kriminālnoziegumos apsūdzētais un nesen apcietinātais Ventspils mērs Aivars Lembergs. Citādi, kā par šī jēdziena apzinātu zaimošanu to nevaru nosaukt, tāpēc ar paaudzi vecāka un Sibīrijas elles riņķiem cauri gājuša cilvēka tiesībām gribu brīdināt: “Aivariņ, nepiesauc sev nelaimi! Lai Dievs tevi pasargā pa īstam tikt politiski represētam.””
Represēts ar nestandarta kafiju un desu?
“Rīgas Centrālcietums, protams, nav kūrorts, nevienam to nenovēlu. Bet, salīdzinot ar to, ko Sibīrijā, nāves un bada nometnēs nācās izciest savulaik patiešām politiski represētajiem, tā tomēr ir paradīze. Piekritīsiet taču, ka divpadsmit gadus ilgs tiesas process, kurā apsūdzēto aizstāv valstī labākie advokāti un publiski tiek pasludināts spriedums, nav samērojams ar apstākļiem, kad ģimeni, bērnus un vecus cilvēkus ieskaitot, bruņoti cilvēki naktī izrauj no gultas un bez paskaidrojumiem liek kāpt kravas automašīnā, lai uz nezināmu laiku aizvestu nezināmā tālumā. Kad tēvus ar varu un uz neredzēšanos šķir no ģimenēm, kad ceļā bērni un zīdaiņi iet bojā no bada un aukstuma, bet viņu līķus apsargi no lopu vagoniem vienkārši izmet sniegā.
Aivar, vai kaut ko pat attāli līdzīgu esat pieredzējis jūs un izcietusi jūsu ģimene, ka uzdrīkstaties sevi ierindot politiski represēto skaitā? Protams, var uzskaitīt, ka laiki un apstākļi pa šiem gadiem ir mainījušies, dzīvojam citā iekārtā un valstī. Ka miljonāram iecienītās kafijas šķirnes vai ierastās sviestmaižu desas trūkums cietumā ir tikpat traģisks, kā balandu vira un maize ar zāģu skaidām bada cietējam lēģerī. Lai būtu, sauciet sevi par badā mirēju, varas konkurentu upuri, bet tikai ne par politiski represēto, jo šie vārdi mūsu valstī, arī konkrēti man, nozīmē kaut ko pavisam citu. Un mums, kas šo nosaukumu esam ar asarām un asinīm pelnījuši, tas ir svēts. Ja cilvēkam saglabājusies kaut vismazākā kripatiņa sirdsapziņas un goda prāta, tos nedrīkst necienīgi un nelietīgi valkāt,” kaismīga pret pašpasludināto politiski represēto ir Velta Kraulere. Atgādinot publiski zināmo, ka viņa apsūdzībā nevienam likuma pantam nav politisks, bet tikai krimināls traktējums.
25.03.2021. / Autors: Jānis Trops / Foto: Vēl pirmspandēmijas laikmetā: daļa no Ventspils novada politiski represēto valdes pie pašu klāta kafijas galda. No personīgā arhīva
