Ventspils muzejs Livonijas ordeņa pilī aicina apmeklētājus apskatīt izstādi “Ventspilnieces drēbju skapis 20.gs. 50.-80.gadi”. Izstāde pārsteigs ne tikai ar apbrīnojamām modes tendencēm, audumiem un aksesuāriem, bet arī ar kolorītām Ventspils šuvēju atmiņām.
Piedāvājam nelielu ieskatu šuvējas – piegriezējas Malles Rozenšteinas atmiņās par darba gaitām Ventspils sadzīves pakalpojumu kombināta modes ateljē 1970.gados:
“Algas bija mazas. Šuvējām liela alga skaitījās, ja viņas nopelnīja 150 rubļus. Ja darbi bija sarežģītāki, tad tādu algu nevarēja nopelnīt. Piegriezējām maksāja vairāk, es nopelnīju apmēram 220 rubļus. Bet, lai to nopelnītu, vajadzēja palikt strādāt virsstundas, 8 stundu laikā nevarēja pat izpildīt plānu. Lai nopelnītu vairāk, gandrīz visas mēģināja šad tad palikt pēc darba laika un šūt savām privātām “kundēm”. Tas gan bija stingri aizliegts. Ja šuvēja tika pieķerta ar haltūru, atbildību nesa piegriezēja.
Haltūras slēpām rūpīgi, lai neiekristu kādam acīs, jo mūs regulāri “purināja” priekšniecība – negaidīti un pēkšņi ienāca kantora kolektīvs, pārmeklēja mūsu atvilktnes, kur turējām oficiālo pasūtījumu auduma gabalus, izpurināja pat lielākus drēbju atgriezumus, pārbaudīja, vai visiem darbiem, kas karājās uz stieņa, bija pasūtījuma kvītis piespraustas ar piegriezējas un mākslinieces Dzidras Burkes parakstiem. Tika pārmeklēti mūsu personīgie mēteļi, varbūt kādā piedurknē tomēr būs ķēriens. Kādreiz tomēr neatrada, jo kā jau vienmēr notiek, bija informācijas noplūde. Par pārbaudi zinājām jau laikus un spējām būt radoši (mums palīdzēja gan mehāniķis Augusts, gan galdnieki, kuru darbnīca bija pagalmā, kur ne viena vien šuvēja panikā skrēja noglabāt savu sainīti). Ja haltūru atrada, to atņēma un šuvējai izteica rājienu. Citreiz gan izdevās apsolīt, ka nekas tāds vairāk nenotiks, un gadījums tika noklusēts… līdz nākamajai reizei. Arī mūsu vadība reizēm bija saprotoša.
Vienā kārtējā kratīšanās reizē, kad cehā atkal ienāca vadība, šuvēja L., kurai bija asa mēle, piecēlās, ieņēma kareivīgu pozu un kliedza: “Vai jums nav kauna? Bezstrādes ienākums! (tā oficiāli dēvēja haltūru) Pa dienu es te raujos melnās miesās par kapeikām, bet nauda man sanāk labi, ja maizei, un naktī, kad jūs mājās saldi guļat un skaļi p…, es šuju, lai sanāktu arī kāda desas šķēle, par luņķi nerunājot. No rīta pusseptiņos atkal esmu darbā. Mēs jums pelnām naudu. Taisieties ārā un aši!”
Lieta bija tāda, ka OBHS (PSRS sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas nodaļa) bija pienākums izskaust bezstrādes ienākumus. Un ja tad OBHS atrastu kādu haltūru t.i. bezstrādes ienākumu, vadībai būtu gals. Tātad – ateljē vadībai bija uzlikts veikt preventīvus pasākumus, lai pildītu PSKP lēmumu- izskaust bezstrādes ienākumus.
Tāda tā dzīve bija.”
8.12.2023. / Autors: Ventspils muzejs, Māra Dāvida / Foto: Ventspils muzejs
