2024. gada nogalē apritēs 190 gadi Kurzemes latviešu dzimtu uzvārdiem.
Lai gan atsevišķos gadījumos dzimtas vārdus iespējams konstatēt arī senāk – piemēram, kuršu ķoniņiem ( Tondegodēm – jau kopš 1320.gada, Peniķiem – 1439.gadā) un dažām citām brīvzemnieku dzimtām – Kurzemē līdz pat 19.gs. sākumam nepastāvēja vispārēja uzvārdu lietošanas prakse. Sadzīvē un rakstītajos avotos personvārdam kā atšķirības zīmi parasti pievienoja māju vārdu – piemēram, Kalēju Pēteris, Jaunarāju Maiga vai arī raksturīgās iesaukas – Garais Ansis, Jaunais Jānis. Zemniekiem, esot kā dzimtcilvēkiem piesaistītiem noteiktai muižai, nepieciešamība pēc noteikta, no paaudzes uz paaudzi pārmantojama dzimtas vārda, nebija vajadzīga.
Situācijas maiņa iezīmējās pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemes guberņā 1817. gadā. Līdz ar kļūšanu par brīviem guberņas iedzīvotājiem, zemniekiem parādījās iespēja mainīt savu dzīvesvietu, pārceļoties uz citu pagastu, apriņķi vai pat pilsētu. Šāda iespēja noteica nepieciešamību identificēt katru iedzīvotāju ne tikai pēc personvārda, bet arī pēc “ģimenes” (pamīlijas) vārda, ļaujot savstarpēji nošķirt daudzos Jāņus, Anšus Jurus, Annas, Ķērstas utt. Tomēr, ņemot vērā brīvlaišanas procesa īpatnības (zemniekus no dzimtbūšanas atbrīvoja vairāku gadu gaitā, arī pārvietošanās ierobežojumi tika atcelti pakāpeniski), izteikta vajadzība pēc uzvārdiem veidojās tikai pēc apmēram 15 gadiem.
Sākot ar 1832. gadu, zemnieki varēja mainīt dzīvesvietu guberņas robežās, apmesties arī pilsētās. Līdz ar to nepieciešamība pēc uzvārdiem bija vairāk nekā aktuāla, bet guberņas varas iestādes kavējās to risināt. Tikai pēc Krievijas iekšlietu ministra rīkojuma Kurzemes guberņas civilgubernators 1834. gada 29.oktobrī izdod patenti par uzvārdu ieviešanu, nosakot, ka katram Kurzemes zemniekam “to pamīlijas-vārdu… būs pieņemt”. Patentē norādīts, ka dzimtas vecākajam vīrietim ir tiesības izvēlēties uzvārdu, “pēc ko pašam un visiem bērniem un bērnu bērniem būs nosauktiem tapt”. Izvēloties uzvārdus, noteikts, ka tiem jābūt “pieklājīgiem” un latviešu valodai atbilstīgiem, nedrīkst izvēlēties uzvārdus, kas ir muižniekiem (“kas zināmām muižnieku-pamīlijām iraid”) un tādus, kas jau ir citām dzimtām. Rekomendēts par uzvārdiem izvēlēties mājvārdus. Īpaši atzīmēts, ka brāļiem, kam tēvs nav dzīvs, katram savai ģimenei jāizvēlas atšķirīgs uzvārds un tiem, kam uzvārds jau ir, nepieciešams to saglabāt neizmainītu. Patentē atzīmējot uzvārdu esamība Kurzemē (“kā jau tas pie Kurzemes zemniekiem ne reti top atrasts”), acīmredzot domātas iepriekš minētās nedaudzās brīvzemnieku dzimtas.
Par atbildīgām uzvārdu pieņemšanai, reģistrēšanai un uzvārdu “ruļļu” (sarakstu) iesniegšanai tika nozīmētas pagastu tiesas. Tām līdz 1835. gada 1. jūlijam saraksti izskatīšanai bija jāiesniedz apriņķa tiesām un visam uzvārdu saņemšanas procesam bija jānoslēdzas 1 .novembrī.
Ātrums, ar kuru tika realizēts uzvārdu piešķiršanas process lielam guberņas iedzīvotāju skaitam, noteica nepieciešamību uzvārdu “meklētājus” konsultēt tuvāk par “pamīlijas vārdu” izvēles iespējām. Tādēļ jau divus mēnešus pēc patentes publicēšanas Kurzemes zemnieki saņem savdabīgu “Ziemassvētku dāvanu” – “Latviešu Avīzēs”1834. gada 27 decembrī publicēto “Padoms pie cilts – jeb pamīlias vārda uzņemšanas”.
“Padoms”, kā tas lasāms rakstā, vairāk domāts pagastu tiesām, kuras bija atbildīgas par uzvārdu sarakstu sastādīšanu un iesniegšanu – “kas caur šām avīzēm katras pagasta-tiesas rokā kļūtu, ko šās saviem pagastiem pie cilts-vārdu uzņemšanas varētu priekšā lasīt”. Ņemot vērā procesa straujo norisi, “Latviešu Avīzes” nav gatavojušas kādu īpaši kurzemniekiem domātu padomu virkni, bet šajā rakstā pamatā pārpublicējušas Vidzemes 1823. gada kalendāra sniegtos padomus ( Vidzemes guberņā uzvārdu došana noritēja agrāk).
Raksta ievaddaļā īpaši uzsvērts, ka uzvārdus nevajadzētu veidot kā patronīmus – pievienojot tēva personvārdam izskaņu – sons: “.. tagad gan tāds pulks Ādamsonu, Jansonu, Klā[v]sonu, Pētersonu, Reinsonu ronās, ka turpmāk viņu ciltis labi nevarēs izšķirt savā starpā”. Turpmākā uzvārdu pieredze gan rāda, ka padoms nav ņemts vērā un šādi uzvārdi izvēlēti labprāt. Vēl 1935. gada tautas skaitīšanas datos redzams, ka īpaši Kurzemes centrālajā un ziemeļu daļā patronīmiskie uzvārdi bijuši plaši izplatīti. Tā, piemēram, Tārgales pagastā Andersons bijis trešais izplatītākais uzvārds, Užavas pagastā populārākais bijis uzvārds Pāvelsons, Puzes un Usmas pagastos – Indriksons, Rendas pagastā – Jansons.
Turpmāk rakstā sniegti iespējamie uzvārdu piemēri, sadalot tos četrās grupās. Pirmajā grupā ieteikta iespēja izvēlēties uzvārdu pēc nodarbošanās, cilvēka darbības veida. Līdzās tādiem arī mūsdienās izplatītiem piemēriem kā Arājs, Dravinieks, Krodznieks u.c. piedāvāti arī šodienas lasītājam visai neparasti varianti – Ārdītājs, Ārste, Bāderis (Pirtnieks), Kapracējs, Lutekle, Zābaknieks, Svešinieks, Vientulis.
Kā nākamo iespējamo uzvārdu grupu “Latviešu Avīzes” piedāvā izvēlēties uzvārdus, kas saistīti ar cilvēku fiziskām un garīgām īpašībām – Agrs, Ātrs, Bagāts, Bārdains, Bezbēda, Biezais, Daiļais, Gatavs, Kaunīgs, Melnacis, Melngalvis, Kupls, Raibulis, Svabadnieks, Vecītis utt.
Trešo piedāvājumu grupu veido dzīvnieku un augu valsts vārdi, kurus ieteicams izvēlēties par uzvārdiem. Lielākā daļa no ierosinājumiem šajā grupā kā latviešu valodai un sadzīviskai mentalitātei ļoti pieņemami acīmredzot tikuši arī izmantoti un saglabājušies līdz mūsdienām (Bebris, Briedis, Lācis, Vilks, Caune, Apse, Bērziņš utt.), neparastāki šodienas cilvēkiem varētu šķist tādi ierosinājumi kā Āpsis, Siļķe, Gliemezis. Tomēr arī šādas izvēles ir bijušas un, piemērām, uzvārds Āpsis (arī –Āpšis) vēl 20.gs. Kurzemē bija sastopams (Gudenieki, Alsunga).
Pēdējā ieteikumu grupā ietverti dažādu lietu un parādību vārdi, starp tiem neparastākie varētu šķist rosinājumi par dzimtas vārdu izvēlēties tādus kā Dibens, Dzelonis, Kabata, Karote, Krāsne, Kumode, Maciņš, Zābaks, Spilvens, Suseklis, Švamme un Caurums.
Lai gan “Latviešu Avīzes” īpaši norāda neizvēlēties vāciskus un poliskus uzvārdus ( “… caur ko sevi par Poli jeb Vācieti pacelt domādams”), praksē īpaši vāciskie uzvārdi tieši Kurzemē iegūst lielu popularitāti. Kā norāda uzvārdu pētnieki, 19.gs. vidū vācisku vai daļēji vācisku uzvārdu skaits atsevišķos Kurzemes pagastos (piemēram, Vārmes draudzē) varēja sasniegt pat 80%. Grūti pateikt, cik daudz tā bija pašu zemnieku izvēle, cik – muižas amatpersonu ietekme. Saskaroties ar senāko uzvārdu slāni pilsētās, zemniekiem varēja šķist, ka tieši šādi uzvārdi ir “pareizāki”, bet neapšaubāmi vismaz daļēji to sekmēja arī vēlme būt “smalkākiem”, ar sabiedrības augšslāņiem saistītiem. Vācisko uzvārdu popularitāte īpaši vērojama Kurzemes ziemeļos un centrālajā daļā, Dienvidkurzemē vairāk izplatītiem esot latviskiem dzimtas vārdiem. Vācisko uzvārdu saglabāšanos līdz mūsdienām, šķiet, ir sekmējis kurzemnieku pašlepnums, jo 20.gs. 20.-30. gados, kad Latvijas Republikā bija vērojama tendence uzvārdus latviskot, Kurzemes vāciskie uzvārdi tikpat kā netika skarti. Uzvārdu latviskošanas piemērs ir tēlnieks Teodors Zaļkalns (1976-1972), kas vācisko uzvārdu Grīnbergs, to tulkojot, nomainīja 1930.gadā.
Izvēloties uzvārdus, to saņēmēji Kurzemē acīmredzot vadījušies pēc ļoti dažādiem apsvērumiem un ieteikumiem. Uzvārdu pētījumos atzīmēts, ka tieši Kurzemē atšķirībā no citiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem pārsteidzoši daudz uzvārdu atbilst mājvārdiem – acīmredzot tā bijusi visvienkāršākā un pieņemamākā izvēle. Individuālās izvēles dažādību labi ilustrē kāds vēsturnieka M.Auna sniegtais piemērs. Dienvidkurzemē Aisteru muižā Swahne un Kalneneek māju saimnieki, izvēloties uzvārdus, pieņēmuši atbilstoši Gulbjukalna un Bergholca uzvārdus – pirmajā gadījumā latviskojot vācisko, otrajā – vāciskojot latvisko mājvārda formu.
Lai kādi apsvērumi gandrīz divus simtus gadus atpakaļ vadīja Kurzemes zemniekus uzvārdu izvēlē, viens no “Latviešu Avīžu” 1834. gadā izteiktajiem rosinājumiem, faktiski – vēlējumiem, ir piepildījies: “… Ikkatram mīļās latviešu tautas cilts-tēvam vēlējam, lai tas ciltsvārds, ko viņš sevīm un saviem bērniem izlasa, vēl pēc simts gadiem stāv goda-piemiņā pie visiem pazīstamiem”.
Materiāla sagatavošanā izmantota grāmata Mežs I., Stafecka A., Siliņa-Piņķe R., Kovaļevska O. Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos: Kurzeme, Zemgale, Sēlija. I-II sēj. – R., 2019.
26.01.2024. / Autors: Ventspils muzejs, A.Vijups / Foto: Ventspils muzejs
