“Tās bija piecas neiedomājamas, prātam neaptveramas dienas. No viena melna izmisuma – teju vai uz bezcerības robežas – līdz pilnīgām gavilēm un laimes asaru slacītam gandarījumam” – tā 1991. gada augustu atceras ventspilnieki, bijušie tautfrontieši un visu Atmodas procesu aktīvie dalībnieki.
Minētās piecas dienas sākās 19. augusta agrā rītā un beidzās 23. augusta vakarā, kad vairums šo cilvēku stājās Liesmojošajā Baltijas ceļā, kur ventspilnieku vieta bija pie pašas Lietuvas robežas.
Ja nu kāds būtu aizmirsis, kas notika 1991. gada 19. augustā, tad te īss paskaidrojums: augusta pučs bija PSRS valsts apvērsuma mēģinājums, kas sākās 19. augustā, un kura mērķis bija gāzt PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu un izbeigt viņa uzsākto valsts demokratizācijas procesu, kā arī nepieļaut uz reformām vērstā savienības līguma parakstīšanu. Puča organizētāji un realizētāji bija tā saucamā Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja (VĀSK, krieviski – Государственный комитет по чрезвычайному положению (ГКЧП)) – konservatīvu, dogmatiski noskaņotu komunistiskās partijas, drošības dienestu un armijas “spices” grupa. Komiteju vadīja PSRS viceprezidents G. Janajevs. 19. augusta rītā VĀSK izsludināja ārkārtas stāvokli, atjaunoja cenzūru plašsaziņas līdzekļos, kā arī ieveda Maskavā karaspēku un vardarbīgi izolēja M. Gorbačovu, kurš puča laikā atradās vasarnīcā Krimā. Pret šīm darbībām uzstājās Krievijas prezidents Boriss Jeļcins un viņa domubiedri.
Latvijā notikumi risinājās šādi: 19. augusta rītā, kad kļuva zināms par notikušo, Latvijas Republikas Augstākā Padome (LR AP) un Ministru Padome (MP) paziņoja, ka Valsts Ārkārtējā stāvokļa komitejai kā nelikumīgai institūcijai Latvijas teritorijā nav nekādu pilnvaru. AP un MP aicināja Latvijas pilsoņus nekādā veidā nesadarboties ar to un ieņemt nevardarbīgas pretošanās pozīcijas. Vēl pastāvošā Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Kuzmins – VĀSK ieceltais pārstāvis Latvijā – piedraudēja arestēt Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, ja tas nepildīs visus viņa norādījumus.
Savukārt Latvijas komunistiskās partijas centrālā komiteja (LKP CK) un Rīgas pilsētas komiteja paziņoja, ka pilnībā atbalsta VĀSK. LKP CK pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks preses konferencē paziņoja, ka Latvijas Republikā tiks noteikta komandantstunda, apcietināti vairāki Augstākās Padomes deputāti un LTF aktīvisti, slēgts vairums preses izdevumu, aizliegtas visas sabiedriskās organizācijas, kas atbalsta Latvijas valstisko neatkarību. Jaunā valdība apspiedīšot jebkuru pretošanos, arī ar ieročiem, – neslēpjot triumfu, televīzijā un radio paziņoja Rubiks. Tās pašas dienas vakarā Rīgas “OMON” (sevišķu uzdevumu milicijas vienība) kopā ar regulārā karaspēka vienībām ieņēma un izdemolēja daudz valsts un sabiedrisko organizāciju ēku, toskait Preses namu, Latvijas Televīzijas un Radio studijas. Tomēr Latvijas Radio turpināja pārraides no pučistiem nezināma raidītāja Salaspilī un tās apkārtnē.
“Tā pirmdiena bija briesmīga”, – atceras viens no tālaika lieciniekiem Ventspilī. “Man bija atvaļinājums, kopā ar ģimeni ciemojāmies pie vecākiem laukos. Silts, saule, visi savā vaļā, radio un TV pat neieslēdzām, par to, kas notiek, nevienam ne jausmas. Tikai pusdienlaikā, kad atskrēja kaimiņš, uzzinājām, ka Maskavā uztaisīts valsts apvērsums, bet Rīgā Rubiks sajūsmā berzē rokas – būs atkal padomju vara! Atstāju ģimeni laukos, pats braucu uz pilsētu uzzināt, kas un kā, un ko tagad darīt mums – visiem tiem, kas, kā nu katrs spēja, cīnījās par Latvijas neatkarību. Domāju, ka atkal būs jābrauc uz Rīgu celt barikādes. Es un mani draugi, darba biedri jau bijām gatavi, bet Gorbunovs, Īvāns un citi pa radio brīdināja, lai tā nedarot – tuvumā esot gan tanki, gan bruņumašīnas, “omons” un armija, gatavi uz asinspirti. Sākām domāt par streiku, bet gaidījām ziņas, kas notiek citur. Paklīda valodas, ka esot sastādīti garu garie saraksti ar tautfrontiešu, Pilsoņu komitejas un citu organizāciju aktīvo biedru uzvārdiem, kas visi apcietināmi. Nolēmām, ka visi, kas var, lai brauc ārā no pilsētas, kur drošāk…”
“Par notikušo uzzināju tikai darbā. Tur visi sēdēja bālām sejām, kabinets piesmēķēts zils, cauri dūmiem redzams televizora ekrāns, kur rindā sēž “ārkārtīgā komiteja”, pa vidu “latvietis” Pugo ar akmenscietu ģīmi, bet blakām priekšnieks Janajevs, kuram tā trīc rokas, ka “svarīgie papīri” kaisās uz galda. Pēc tam Rīga: Rubiks, sātaniskā smaidiņā atņirdzis zobus, deklarē, ka nu atkal būšot kārtība un padomju vara; visus nacionālistus, musinātājus un Rietumu uzpirktos barvežus gaidot arests, cietums un barga tiesa… Ziniet, bija tāda sajūta, it kā no gaismas un siltuma izrauts cilvēks būtu iesviests tumšā, ledainā ellē! Nevienam nebija šaubu, ka VIŅI to patiešām VAR izdarīt – noslīcināt asinīs Latviju un mūsu brāļu valstis, piepildīt cietumus un saorganizēt jaunu GULAGu. Vietējais “gēkāčepists” brīdināja no jebkādas pretošanās un nepakļaušanās, taču mūsu kolektīvs nebija no bailīgajiem, – kad pirmais apstulbums bija pārgājis, nolēmām, ka nekādas pakļaušanās nebūs. Ja neļaus strādāt, kā esam raduši, streikosim. Visi svarīgākie kadru un finanšu dokumenti jau bija izvesti un noslēpti. Turpinājām darbu – kas būs, tas būs!”
“Naktī no 19. uz 20. augustu mūsmājās neviens negulēja. Pie gultas stāvēja ieslēgts radioaparāts. Zinājām, ka Latvijas Radio ir okupantu varā, bet drosmīgie radiožurnālisti un diktori atraduši iespēju sniegt Latvijai tik nepieciešamās ziņas ar slepena raidītāja palīdzību; okšķeri to tā arī neatrada. Otrdien, 20. datumā, nekādu jaunumu praktiski nebija, tikai informācija, ka pārējā pasaule zina par notiekošo un uzmanīgi seko līdzi. Aktīvie ļaudis burtiski cirkulēja starp mājām, darbavietām, Tautas frontes štābu un pilsētas deputātu padomi Raiņa ielā (ne izpildkomiteju!). Trešdiena, 21. augusts, nāca kā pērkona spēriens: Maskavā saceltas barikādes, Jeļcins, uz tanka stāvēdams, uzrunājis armijniekus, kas galu galā pārgājuši demokrātu pusē, Rīgā Doma laukums pilns ar tankiem, un šajā aplenkumā Augstākā Padome pieņem likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, līdz ar to noslēdzot neatkarības atjaunošanas procesu. Un pašā vakarā dabūjām zināt, ka Maskavas pučisti apcietināti, Pugo nošāvies un tanki pamet Doma laukumu… Prātam neaptverams notikumu virpulis. Ceturtdien bija kā tāda atelpas un domu sakārtošanas diena, bet piektdien, 23. augustā, mēs jau iededzām Baltijas ceļa ugunskuru pie Lietuvas robežas – ar dziesmām, apkampieniem, smaidiem un asarām, stāstiem un rokasspiedieniem!”
22.08.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Ventspils Galvenā bibliotēka. Ventspilnieki. Baltijas ceļš
