Gunāram Astram šogad apritētu 90 gadi, un Tieslietu ministrijas un Okupācijas muzeja pārstāvji kopā ar Astras laikabiedriem izveidojuši iniciatīvas grupu, kas organizēs pasākumu kopumu gan šogad, gan nākamgad, pasludinot šo laika posmu par Gunāra Astras gadu.
Savai tautai un pārliecībai uzticīgu cilvēku dzīves nepazūd laikā un nebūtībā. Gunāra Astras (22.10.1931. – 06.04.1988.) uzdrīkstēšanās pateikt taisnību un līdz galam iestāties par savu pārliecību arī visdrūmākajos padomju okupācijas gados izmainīja daudzas citas dzīves un bija viens no pārmaiņu laika un tautas brīvības vēstnešiem.
Gunārs Astra, vēl puika būdams, pieredzēja kā Latvijas pirmās brīvvalsts laiku, tā padomju tanku ienākšanu mūsu zemē 1940. gadā. Varbūt viņš pēc 1941. gada 14. jūnija dzirdēja ļaudis klusi čukstam par neskaitāmu Latvijas iedzīvotāju deportācijām uz PSRS iekšlietu sistēmas koncentrācijas nometnēm, un varbūt arī viņš, līdzīgi daudziem citiem, Otrā pasaules kara beigās ticēja, ka Latvija nepaliks zem Padomju Savienības papēža… Šīm cerībām nebija lemts piepildīties. Laiks no 1945. gada līdz 1949. gadam daudziem baltiešiem pagāja vienās bailēs. Neskaitāmi cilvēki tika aizvesti no savām mājām. Daži atgriezās, bet ļoti daudzi uz mūžu palika Sibīrijas sniegos. Gunārs Astra tolaik mācījās Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā un diezin vai varēja iedomāties, ka nedaudz vairāk kā pēc desmit gadiem uz padomju ieslodzīto nometnēm nāksies doties arī viņam.
Laiks, kad dalīties domās bija bīstami
1952. gadā, kad Gunārs Astra sāka strādāt rūpnīcā VEF, šķita, ka viņu gaida veiksmīga padomju inženiera karjera. Būdams strādīgs un erudīts, viņš drīz kļuva par 7. radio ražošanas ceha priekšnieku. Tā kā tālākai karjerai rūpnīcā no Astras prasīja iestāšanos komunistiskajā partijā, 1958. gada oktobrī viņš no darba VEF aizgāja.
Sekoja darbs A.Popova Rīgas radiorūpnīcā, bet no 1959. gada novembra līdz 1961. gada februārim viņš bija Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Skaņu un gaismas uzskates laboratorijas laborants un neklātienē studēja angļu valodu. Vēlāk tas viņa dzīvē nospēlēja ievērojamu lomu.
1958. gadā Gunāram Astram kopā ar vairākiem paziņām radās izdevība tikties ar uz Rīgu atbraukušiem amerikāņu diplomātiem, un, labi zinādams angļu valodu, viņš varēja ar viņiem runāt par lietām, par kurām Padomju Savienībā nerunāja. Tāpat viņš sarakstījās ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, klausījās ārzemju raidstaciju raidījumus, un, kas padomju varas ieskatā bija vislielākā apgrēcība, arī dalījās pārdomās par tajos dzirdēto ar kolēģiem un paziņām. (Tolaik tādu raidstaciju kā “Brīvā Eiropa” vai “Amerikas balss” klausīšanās bija nodarījums, par kuru ne vienam vien nācās skaidroties čekas mājā un pat mērot tālo ceļu uz politieslodzīto nometnēm ziemeļos. Arī padomju varai netīkamas literatūras lasīšana, glabāšana un pavairošana tika traktēta kā pretpadomju aģitācija un sodīta kā “dzimtenes nodevība”).
Visur esošā čeka nesnauda, un jau 1958. gadā VDK uzsāka Gunāra Astras “operatīvo izstrādi”. 1961. gada 22. februārī Gunāra Astras dzīvoklī tika veikta kratīšana, bet nākamajā rītā viņu arestēja, apsūdzēja spiegošanā un nodeva Baltijas kara apgabala tribunāla tiesai.
Kāda tad bija Astras “kaitnieciskā darbība”?
Gunāra Astras lieta VDK šķita tik būtiska, ka par to tika nosūtīta pat vēstule Latvijas komunistiskās partijas centrālās komitejas sekretāram Augustam Vosam. Baltijas kara apgabala kara tribunāla priekšsēdētāja vietas izpildītāja biedra Rešetņikova vēstulē jūtama neizpratne. Kā tad tā? Par Gunāra Astras pretpadomju darbību zinājuši daudzi, taču – kur par to ir ziņojumi čekai? Rešetņikovs raksta, ka Gunārs Astra Latvijas Valsts universitātes Skaņu un gaismas uzskaites laboratorijas līdzstrādnieku klātbūtnē atļāvies izteikt dažādus pretpadomju izdomājumus, par ko zinājis arī šīs laboratorijas vadītājs, PSKP biedra kandidāts, bet nekādi pasākumi pret Astru nav veikti.
Tāpat Rešetņikovs vēstulē Vosam raksta par, viņaprāt, kliedzošiem faktiem, proti: “1960.gada septembrī Astru universitātes vadība nozīmēja par studentu grupas vecāko; grupa tika nosūtīta sovhozā lauku darbos, kur vispār pār viņu nebija nekādas kontroles. Izmantojot to, Astra arī studentu vidū sāka pretpadomju aģitāciju. Universitātes partijas un komjaunatnes organizācija šai grupā vispār nekādu audzināšanas darbu neveica. Pēc norādītās studentu grupas atgriešanās no lauku darbiem universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes partijas organizācijai kļuva zināmi daudzi fakti par Astras kaitniecisko darbību, bet arī pēc tam šim apstāklim nepieciešamā uzmanība netika pievērsta, līdz kamēr VDK orgāni Astru arestēja.”
Biedrs Rešetņikovs ziņoja arī par kratīšanā pie Astras atrasto un izņemto “asa satura pretpadomju literatūru” – brošūras “Starptautiskais brīvo arodbiedrību centrs” tulkojumu. Par šiem nodarījumiem Baltijas kara apgabala tribunāls Gunāram Astram piesprieda 15 gadu ieslodzījumu Mordovijas un Permas lēģeros.
Salauzt un pakļaut neizdevās…
Lēģeru galvenais uzdevums bija cilvēku salauzt, pazemot un likt atteikties no savas pārliecības. Ne jau velti čekisti politieslodzītajiem kārdinoši stāstīja par iespēju rakstīt apžēlošanas lūgumu, nožēlot pret padomju varu izdarīto un braukt mājās. Taču šāds ceļš nederēja ne Gunāram Astram, ne arī tiem latviešiem, lietuviešiem un igauņiem, kuriem svēts bija savas zemes patriotisms.
Pat Mordovijas nometņu skarbajos apstākļos, kur barakās valdīja aukstums un gultu vietā bija koka lāvas, politieslodzītie nezaudēja ne dūšu, ne lepnumu. Pat tādos apstākļos vīri lēģerī svinējuši gan Jāņus, gan Ziemassvētkus. Bijis pat savs mācītājs no ieslodzīto vidus un svētrunas. Svētku mielastam no jau tā niecīgās pārtikas devas taupījuši, ko varējuši.
Savukārt 1968. gada 18. novembrī Mordovijas lēģeris piedzīvoja visu laiku lielāko pretpadomju akciju, kuru par godu Latvijas Republikas proklamēšanas piecdesmitajai gadskārtai organizēja politieslodzītie latviešu patrioti – Bruno Javoišs, Visvaldis Žīgurs un Gotarts Didžus. Barakā pie gara galda sapulcējušies apmēram divdesmit latvieši, uzaicināti arī lietuviešu, igauņu un ukraiņu pārstāvji. Svinībās par godu Latvijai Knuts Skujenieks norunājis Leonīda Breikša “Lūgšanu”. Šeit bija arī Gunārs Astra. Tas bija neprātīgi drosmīgs solis, jo visi Mordovijā notikušo svinību dalībnieki riskēja tikt atkārtoti tiesāti un saņemt klāt pie jau piespriestajiem termiņiem vēl desmit gadus. Taču savas zemes patriotisms izrādījās stiprāks par bailēm.
Mordovijā Gunārs Astra pavadīja vienpadsmit gadus. 1972. gada jūlijā viņu, līdz ar 350 citiem dažādu tautību ieslodzītajiem, pārveda uz lēģeri Permas apgabala Čusovajas rajona Kučinas sādžā jeb “Čupumiestā”, kā šo vietu sauca Gunārs Astra.
Par Gunāra Astras dzīvi izsūtījumā zināms maz – tās ir citu ieslodzīto atmiņu drumslas un vēstules, kuras viņš rakstījis savam brālim Leonam Astram. Gunārs pat sarakstē pamanījās krietni vien pabojāt dzīvi sarakstes pārlasītājiem. Sarakstē ar brāli Gunārs lietoja pašu izdomātu žargonu, un čekistiem bija, ko svīst. Piemēram, savas vēstules jaunākajam brālim augumā divus metrus garais Gunārs parakstīja kā Small – “mazais”.
Septiņi gadi brīvībā
Brīvībā un Latvijā Gunārs Astra atgriezās 1976. gadā. Viņa pirmā sieva – Guna Lemberga, izvēloties starp vīru un karjeru, bija izvēlējusies laulības šķiršanu. 1977. gadā Gunārs Astra apprecējās otrreiz – ar Līviju Hertu Vagali. Piedzima dēls Kristaps. Vara gaidīja, ka nu Astra rimsies. Taču viņš neatteicās ne no saviem uzskatiem, ne darbības. Gunārs Astra strādāja Rīgas Ceļu pārvaldē par vienkāršu strādnieku, un, kad vien varēja, lasīja, pavairoja un izplatīja grāmatas, kuras šodien var brīvi lasīt ikviens. Tur bija Dzordža Orvela “1984”, Anšlava Eglīša “Laimīgie” un “Piecas dienas”, Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumi”, Agņa Baloža “Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā” un citas. Taču čeka Astru kā bijušo politieslodzīto turpināja vērot, un viņa dzīve brīvībā ilga tikai septiņus gadus. Atkal sekoja arests un tiesa. Gunāru Astru arestēja 1983. gada 15. septembrī. Aresta dienā viņš paziņoja, ka atsakās no piedalīšanās izmeklēšanā, un šādu nostāju konsekventi izturēja līdz izmeklēšanas beigām. Tas ir vienīgais 20. gadsimta 60.–80. gados Latvijā zināmais gadījums, kad kāds cilvēks VDK pratināšanās nav sniedzis vispār nekādas liecības un nav parakstījis nekādus izmeklēšanas dokumentus.
Gunāra Astras pēdējais vārds
Apsūdzības raksts krimināllietā Nr. 26 prokuroram Bataragam bija padevies varens, tajā cita pēc citas minētas Gunāra Astras pavairotās un izplatītās grāmatas, kā arī divdesmit magnetofona lentēs ierakstītie ārzemju raidstaciju radioraidījumi, sarunas, dzejoļi un raksti, kuros visos esot jūtams naids pret padomju varu.
Prokurors ziņoja par vēl kādu, viņaprāt, briesmīgu Astras nodarījumu. Proti, 1980. gada pavasarī viņš “no sava paziņas Inta Cālīša saņēma un izplatīšanas nolūkā pārtulkoja no krievu uz latviešu valodu pretpadomju apmelojoša dokumenta “PSRS valdībai, VFR valdībai, VDR valdībai, Atlantijas hartu parakstījušo valstu valdībām, ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheima kungam” mašīnraksta tekstu, kurā apgalvots, ka padomju varas atjaunošana Baltijas republikās ir it kā PSRS okupācijas sekas un ka “šo valstu tautām laupītas tiesības un iespējas rīkoties ar savu likteni”. Šis apsūdzības rakstā minētais dokuments bija Baltijas valstīm tik svarīgā “Baltijas harta” jeb “Baltijas memorands”, kura parakstītāji pieprasīja anulēt 1939. gada 23. augusta Molotova—Ribentropa paktu un novērst tā sekas.
Latviešu disidentus – Gunāru Astru un Gunāru Freimani tiesāja LR Augstākā tiesa tiesneša Krūmiņa vadībā. 1983. gadā 15. decembrī tiesas zālē bija Gunāra Astras sieva, tuvinieki, draugi, domubiedri un vienkārši ziņkārīgie. Bija advokāts Beljānis, un bija arī žurnālisti. No viņu diktofoniem Gunāra Astras tiesā teiktais pēdējais vārds aizšalca pa visu pasauli.
Tie bija patiesi, spēcīgi un Latvijas mīlestības pilni vārdi. Lūk, daži izvilkumi no Gunāra Astras pēdējā vārda LR Augstākajā tiesā 1983. gada 15. septembrī.
“Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus.
Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes. [..]
Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku. Pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu; savam aizstāvim advokātam Beljānim par labiem nodomiem; pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Saharovs ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību.”
Šoreiz Gunāru Astru ieslodzīja Permas apgabalā. Ieslodzījumā viņš pavadīja piecus gadus. Pateicoties pārbūves laikā izsludinātajai amnestijai, 1988. gada 1. februārī viņš tika atbrīvots, taču pēc nepilniem diviem mēnešiem mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas (tagad Pēterburgas) kara hospitālī. Oficiālā versija – pēc saslimšanas ar gripu sākusies vispārēja organisma saindēšanās, tad – sirds vārstuļa iekaisums, kam nepieciešama steidzama operācija. To Gunārs Astra nepārdzīvoja. Var jau būt, ka viņa nāvē tiešām vairojams gripas vīruss, taču ir arī versija, ka Gunārs Astra mira PSRS Valsts Drošības komitejas darbinieku saindēts.
Taču arī nāvē Gunārs Astra spēja tā saliedēt latviešu tautu, kā neviens pirms viņa. Gunāru Astru apglabāja Rīgā, 2.Meža kapos. Par bērēm ziņoja radio “Brīvā Eiropa” un “Amerikas Balss” un aicināja visus piedalīties. Sanākusī tauta – vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku – viņa kapu aizbēra ar rokām. Gunārs Astra bija pirmais, kura bērēs okupētajā Latvijā pirmo reizi skaļi izskanēja “Dievs, svētī Latviju!”. Pirmais, pie kura kapa svētrunu teica trīs mācītāji. Pirmais, kura kapavietu klāja sarkanbaltsarkanais karogs…
18.11.2021. / Autors: Ilona Bērziņa / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
