Dažādos laikos mūsu pilsēta atklājusies vairākiem latviešu rakstniekiem – gan viņu daiļdarbos, gan atmiņu stāstos. Hronoloģiski šajā autoru rindā kā pirmā stājas Anna Brigadere. Uzreiz jāteic, ka tik skaistas rindas, kādas viņa veltījusi 1876. gada Ventspilij – maziņai pilsētiņai ar nieka 4,5 tūkstošiem iedzīvotāju –, nav uzrakstījis neviens cits (vismaz līdz pagājušā gadsimta 90. gadiem) rakstnieks.
“Uz augsta pakalna pacēlās sirma, pussagruvusi bruņinieku pils, aptīta un apvīta visapkārt zaļām koku virknēm, kuras zemāku un zemāku kāpdamas, ielocījās pilsētā un apvijās sarkanajiem jumtiem kā zaļas, platas joslas. Šur tur iezibējās rīta saulē spodrie logi baltajās sienās. Platā Dziļna (tā Brigadere 1898. gadā sarakstītajā stāstā “Lūcija Dunker” nosaukusi Ventu), ap pilsētiņu kā ap mīļu bērnu glauzdamās, vēla lēni un majestātiski uz jūru savus tumšos viļņus. Pa labai un kreisai no pilsētas – cik tālu acis sniedza – stiepās nepārredzami zilgani meži līdz pašai apvārkšņa malai…” Un vēl: “Tu spodrā, gaišā Krastiene (tā Brigadere stāstā dēvēja Ventspili) ar tavām tīrajām ielām, plašajiem dārziem, zemajiem, glītajiem namiem, kuru logos aiz ziedošu puķu podiem laistās sniegbaltie aizkari! (…) Jūs, jaukie Krastienes meži pavasara rotā ar smuidrajiem bērziem, košiem kā nevainīgas jaunavas tēls, staltajiem ozoliem, kupliem ošiem, ar zaļo sūnu segu, izrakstītu vizbuļiem, maija lilijām un pulkstenīšiem!”
Protams, zināmas nodevas te pienākas Annas Brigaderes lirismam, kā arī tam faktam, ka 1876. gada pavasarī, ar kuģīti no Rīgas Ventspilī iebraucot, viņai bija tikai piecpadsmit ar pusi gadu, un tik agrā jaunībā, kā zināms, pasaule rādās daudz krāšņāka un spilgtāka, nekā tā ir patiesībā. Un tomēr,– diez vai rakstnieces spalva “piedzejojusi” to, kā patiesībā nav bijis. Nu… varbūt pils nebija gluži “pussabrukusi”, bet gan salīdzinoši labi uzturēta celtne, kur atradās ne vien cietums, bet arī apriņķa administrācija un dažas citas iestādes. Taču tas, ka Ventspils tolaik bija zaļumiem bagāta vienstāva namu (pārsvarā) un sarkano dakstiņu jumtu pilsēta, gan jau būs vēsturiska patiesība.
Attēlā: Nams Pils un Ūdens ielu stūrī, kur otrajā stāvā atradās viesnīca “Central”, bet pirmajā neilgi dzīvoja Anna Brigadere.
Taču tā nu iznāca, ka jauniņās Annas pirmā apmešanās vieta Ventspilī bija viens no nedaudzajiem divstāvu namiem Pils un Ūdens ielu stūrī. Pagājušā gadsimta 20. gados Brigadere rakstīja Ventspils skolotājam un novadpētniekam Jānim Sviestiņam, kurš tobrīd strādāja pie sava „Ceļveža pa Ventspili”: “Esmu dzīvojusi divās Ventspils ielās. Pirmā saucās Pils iela. Mūsu dzīvoklis bija jaunā mūra mājā, kur augšējā stāvā atradās viesnīca.”
Viesnīca saucās “Central” un darbojās vēl 20. gadsimta sākumā. Minētā ēka pa lielākai daļai saglabājusies līdz mūsdienām, kaut arī zaudējusi daudz no savas sākotnējās godības.
Acīmredzot, tobrīd Annas svainim Preikšātam “bizness” labi gāja no rokas, citādi diez vai viņš ar sievu – Annas māsu Līzi – būtu varējis īrēt dzīvokli tik greznā mājā. Taču vēlāk Preikšātu ģimene pārcēlās uz mazāk respektablu namu, visticamāk, Kuldīgas un Annas ielu stūrī, kur dzīvoja jumta stāvā. Šīs mājas izskatu glabā tikai fotogrāfijas.
- gs. 30. gados nojauktā māja Kuldīgas un Annas ielu stūrī, kur, domājams, 1877. g. dzīvoja Preikšātu pāris un Anna.
Pateicoties autores detalizētajiem aprakstiem, arī mūsdienu ventspilniekam ir iespējams izsekot “Lūcijas Dunker” varoņu gaitām. Ja Lūcija ir reāls, lai arī romantizēts Ventspils meitenes tēls, tad viņas ģimene dzīvojusi nebūt ne tai smalkākajā pilsētas daļā – Strādnieku ielā, kas bija praktiski ārpilsēta; mājokļa ziņā Anniņa piederēja augstākām aprindām. Visvairāk abas draudzenes staigājušas pa Pils ielu, kas tolaik, lai gan caurcaurēm vāciska, tomēr pa lielākai daļai apbūvēta vienstāvu namiem ar dārziem aizmugurē. Šiem dārziem bija tīri praktiska nozīme – augļu koki un krūmi, dārzeņu dobes –, taču jau tolaik Ventspilī bija vismaz viens īsti dekoratīvs dārzs, kas stāstā aprakstīts sekojoši: “Mājas priekšā aiz skaisti izrotāta žoga bija krāšņs dārziņš, kurš dažu aršinu garumā un platumā sevī sakopoja visas dārzniecības mākslas. Tur bija krūmu puduri no iekš un ārzemes augiem, formās un krāsās harmoniski sastādīti; visi gadu laiki tiem bija aizdevuši savas krāsas. Mazas lauru piramides pacēlās iz zaļiem mirtu pušķiem, un sīkajos, pēc angļu vīzes īsi pļautos laukumiņos lepojās staltās, platlapainās mūzas. Dārza vidū ap strūklaku bija pakalna veidīga dobe, piestādīta pēc krāsās šķirtās slejās ar dārgām smaržojošām puķēm.” Kā šī brīnumdārza īpašnieks minēts lielrūpnieks Šternfelds, taču ieskats tālaika turīgāko Ventspils pilsoņu sarakstā, kā arī senās fotogrāfijas rosina domāt, ka aprakstītais skaistais īpašums, kur, starp citu bijusi arī lapene, kur saimnieki pēcpusdienās dzēruši “kafeju”, piederējis vai nu brāļiem Gūtšmitiem (nama tagadējā adrese Kuldīgas ielā 2), vai arī E. V. Reinke (Dārza ielā 2). Abi tolaik bija turīgi uzņēmēji un kuģīpašnieki, abējiem piederēja mājas ar dekoratīviem dārziem un lapenēm, turklāt gan viena, gan otra atradās uz ielām, kur 1876.–1878. gg. dzīvoja Annas svaiņa ģimene, tā ka, dodoties uz mājām, meitenei bieži iznāca iet tām garām. Tā kā dārzs bija tik skaists, tā tuvumā vienmēr apgrozījās gados jauno ventspilnieku pulciņš, – ar vienu aci vērojot, kā “patricieši” bauda kafiju, un savā starpā jautri triecot un mēļojot.
Attēlā: Reinku dzimtas īpašums ar ventspilnieku apbrīnoto dekoratīvo dārzu Pils un Dārza ielas stūrī 20. gs. sākumā.
Atminot Ventspilī pavadītos jaunības gadus, Brigadere ļauj ielūkoties tālaika meiteņu un puišu savstarpējās attiecībās, laika pavadīšanā, paražās un tikumos. 19. gs. 70. gados latviešu Ventspilī vēl bija maz, vēl mazāk – turīgu latviešu. Un tomēr tādi bija. Piemēram, “kapteinis Graudings”; uzvārda sakne liecina, ka vīrs bijis skaidrs latvietis, bet galotne “ings”, ka viņš vēlējies, lai viņu uzskata par vācieti. Lūk, kā Brigadere aprakstījusi viesības Graudingu mājā: “Tai vakarā – pēc Krastienes paražas – “jaunie” priecājās savā galā, un “vecie” savā, pat vakariņās nelaida kopā. Mani tūliņ pēc apsveicināšanās iestūma zālē, kur valdīja jautra dzīve. Gāja rotaļās. “Es ritt ein Edelmann zum Thore hinaus” (“Pa vārtiem izjāja bruņinieks” – vācu val.) – man skanēja visās toņu kāpēs pretī. Vidū stāvētājs “edelmans” bija stalts, skaists puisis, sārts kā ābols. Drošiem skatiem, mazās ūsiņas braucīdams, tas nolūkojās, kritiski smīnēdams, ap viņu riņķodamos “ganos”. Protams, ka Krastienē visi bija “vācieši”. Jaunās meičas viņam piegrieza savus sakarsušos ģīmjus; mudinājošos skatos bija lasāms: ņem mani, ņem mani!”. Arī rotaļu starplaikā kafiju dzerot, jaunieši tērzē un amizējas vāciski, tas pats pie vakariņu galda, kur saimnieces lomā bijusi Graudingu meita Olga – tik smalka, ka kļuvusi par smalkuma paraugu citām, arī vācu jaunavām. Kā redzams, tautība nebija tik daudz no svara, cik prasme “sevi pasniegt”. Visu jaunkundžu iekārotais “edelmans” Oto Šneiders, kā atklājas, dzimis latvietis, bet, ticis pie izglītības un labas vietas, aši pārvācojies… Arī Anna, stāstā saukdamās par Almu, tāpat veikli pārvaldīja vācmēli, tādēļ gan jauno ventspilnieku kompānijā, gan visnotaļ smalkajā Ričman kundzenes “augstākajā meitu skolā” jutās kā zivs ūdenī.
Varbūt lasītāju interesēs, kādas “riktes” tika celtas galdā Graudingu viesībās “jauno galā”? Lūdzu: aknu desa, teļa cepetis, dažādas zivis, cepta zoss; dabiski, arī vīns, kafija un kūkas.
Vecā kāpa un ziedošās promenādes
Nav šaubu, ka 19. gs. 70. gadu Ventspils tiešām bija ļoti zaļa pilsēta ar koku stādījumiem, alejām, vairāk vai mazāk koptiem dekoratīviem krūmiem un lauku puķu klajumiņiem vēl neapbūvētajās vietās. Jau 1853.–1857. gada pilsētas plānā redzama Kuldīgas ielas dubultaleja, kas sniedzās aptuveni no tagadējā Jūras ielas krustojuma līdz Sarkanajam tiltam.
Annas Brigaderes stāstā “Lūcija Dunker” minētas veselas trīs promenādes, t.i., pastaigu vietas: “Jūs, jaukās Krastienes “promenades”! Vai nu pa Rīgas vārtiem uz “Villa Šulc” – ļoti iecienītu promenadi, vai arī pa Liepājas vārtiem uz kapsētu, – vēl iecienītāku. Un visu promenadu vaiņags – pilskalns ar neskaitāmām gatvām, ziedu krūmiem, staltiem, veciem kokiem un nesalīdzināmi jauko skatu uz plašo jūru! Svētdienās pilskalns bija tik pilns, ka mudžēja vien, kamēr darbdienās te gandrīz nevienas dvēseles nesatiksi. Pāri pilskalnam var viegli tikt uz ostas dambi jūrā. Krastienes poetiskā valodā to mēdz nosaukt par “mīlestības gatvu”, jo viņš labi derot samīlējušiem priekš pastaigāšanās. Te, kur no abām pusēm krāc bangas, kā bargā pasaules dzīve, “viņš” ir tā klints, kam var droši pieglausties…”.
Zinātkārs lasītājs un pilsētas vēstures interesents katrā ziņā vēlēsies zināt, kur lokalizēt divas pirmās “promenades”. Ar tā sauktajiem “Liepājas vārtiem” ir vieglāk, jo kā orientieris minēta kapsēta, kas nevar būt nekas cits kā tagad jau galīgi aizaugušie un grūti atrodamie Cirpstenes (Cirspenes) kapi – tagad Saules ielas pašā galā, kreisajā pusē (virzienā no centra). Tādājādi iznāk, ka par Liepājas vārtiem var būt saukta Užavas iela, kas meža virzienā turpinājās kā Stameru iela, un tās turpinājumu vēl tagad sauc par veco Liepājas jeb veco Užavas ceļu. Ar “Rīgas vārtiem” ir grūtāk, jo rakstnieces minētā “Villa Šulc”, visticamāk, atradusies tagadējā Vasarnīcu ielā, ko nav iespējams savienot ar Rīgas virzienu. Jāpatur prātā, ka Brigadere savu Ventspils gadiem veltīto stāstu sarakstījusi 20 gadus vēlāk, līdz ar to daudz kas varētu būt aizmirsts un autores salikts kopā no atmiņu fragmentiem. Tādā gadījumā “Rīgas vārtu promenade” varētu būt tālaika Plosta iela, kas bija vismaz divas reizes garāka par tagadējo (Plosta ielu pirmoreiz saīsināja 20. gadsimta 70. gados, lai iegūtajā Ventas paplašinājumā ierīkotu piestātni; 80. gadu vidū uzspridzināja lielu daļu atlikušās ielas – tai pašā nolūkā). Brigaderes laikā Plosta iela beidzās ar 1868. gadā uzbūvēto plosta tiltu. To pārbraucot, tiešām varēja turpināt ceļu Rīgas virzienā, – ja bija dūša, laiks, pietiekami stipri rati un spēcīgi zirgi, jo tālaika ceļi bija grūti izbraucami, nekopti un līkumaini. Daudz ātrāk un drošāk no Ventspils Rīgā (un Liepājā) varēja nokļūt ar pasažieru kuģīti.
- gs. 70. gadu Plosta iela tiešām varēja būt ļoti skaista – abās pusēs apdēstīta ošiem un kastaņām, vēl bez nevienas zāģētavas u.c. rūpniecības uzņēmumiem, tātad “promenadei” pilnīgi noderīga.
Tālāk nonākam pie “promenadu vaiņaga” – Pilskalna. Ar vārdu “gatva” vai gatve, acīmredzot, domātas taciņas, kas dažādos virzienos izvijās starp kokiem un krūmu audzēm. Lūk, kā Anna Brigadere aprakstījusi mūsu Pilskalnu pavasara plaukumā: “Pliederu (ceriņu) krūmi atraisīja zilas un zaļgani baltas ziedu krelles. Iz viņām plūda smaržu viļņi un vilināja izsalkušos, sīkos spārnainīšus pie bagāta galda. Pliederi vēl nebija noziedējuši, kad jau arī druknais, platlapainais “Sumbucus nigra” (pareizi – “sambucus nigra”, latīn., melnais plūškoks) – kuram ziedu laiks daudz vēlāk – audināja savus nesalīdzināmi smalkos, baltos plīvurus un tos piesprauda, kā lielīdamies, pliederiem, lai tie viņa smalko darbu apbrīnotu. Pa pazarēm sīkrozīte vēl glabāja savu dārgumu iegarenos, zaļos vīkšķīšos, kuru augšgalos sārtas lapiņas izbāza ziņkārīgi savas mazās galviņas. Zaļajā mauriņā, to vietām pavisam nomākdamas, pienenes rakstīja savu raibumu. Kā dzintara plūdums tas aiztecēja pār noru līdz jūrai, tur ievīlēts no bangu putām kā hermelina (Hermelin – vācu val., sermulis) šuvām”.
Fragmenta pēdējais teikums liecina, ka starp pilskalnu un dienvidu mola pamatni tolaik nebija nekādu būvju, nedz citu objektu – vienkārši pļavas strēmele ar dažām iemītām taciņām – šodien to pat iztēloties grūti! Tikpat grūti iztēloties, ka Brigaderes aprakstītajā laikposmā blakus pilskalnam Peldu ielas pusē vēl daļēji saglabājies viduslaiku perioda aizsarggrāvis, kura grava abās pusēs aizaugusi krūmiem, bet dziļākā daļa rudeņos un pavasaros pieplūda ar ūdeni. Stāstā tas aprakstīts šādi: “Es (…) devos stāvi no pakalna caur krūmiem uz leju. Ja pilsgrāvī ūdens jau bija izžuvis, tad tur taisni varēja tikt pāri un pilsētā. Manas cerības bija veltas, grāvis vēl pilns ūdeņa, un tātad man nekas cits neatlikās kā meklēt celiņu līdz laipai”.
Sena pils ar smaržīgiem krūmiem pieaugušu veco nocietinājumu grāvi, ēnaini koki, takas un taciņas, vīteņaugu ieskauts mūra žogs; viss mazliet mežonīgs, uz robežas ar savvaļu – viena no skaistākajām tālaika ventspilnieku pastaigu un mīlētāju tikšanās vietām.
Vēl kāds romantisks, tālu pastaigu cienītāju iecienīts objekts – Vecā kāpa (Brigaderei – “kāpe”). Tā aprakstīta šādi: “Mūsu priekšā pacēlās stāvs pakalns, augstāks nekā visi, kurus bijām pārkāpušas. (…) Mēs bijām galā, un jauka dabas aina pilnīgi atalgoja mūsu gājiena pūles. Stāvā, klintainā krauja iz dzeltene smilšakmiņa vairāk asu zem mūsu kājām nogrima ar krūmiem cieti pieaugušā purvājā kā zaļdūņainā dīķī. Aiz purvāja sākās zemās, kailās kāpes, un aiz viņām līdz apvārksnim sniedzās mūžīgā jūra. (…) Pret ziemeļiem, pār Krastienes sarkanajiem jumtiem lidinājās kā baložu bari baltu mākonīšu virknes. Vējš te pūta tik stipri, ka nevarējām kājās turēties”. Kur gan varētu būt atradusies šī augstā kāpa? Protams, par klinšu krauju un smilšakmeni nevar būt ne runas – mūsu jūrmalā tādu nekad nav bijis, tā ir rakstnieces fantāzija, kas skaisti iekļaujas romantiskajā stāstā. Taču vēja kaprīzes sanesta augsta kāpa jūras krastā var būt gluži reāla. Varbūt to var identificēt ar slēpotājiem zināmo Spicīti? Tomēr ne, – tā atrodas pārāk tālu no jūras, atradās arī pirms 150 gadiem, lai arī jūras krasts bija krietni tuvāk pilsētai nekā šodien. Tā nevar būt arī Pārventā, jo pilsēta redzama ziemeļos. Atliek secināt, ka gadu gaitā Vecā kāpa ir vēju aiznesta – ar vai bez cilvēku palīdzības, nav zināms. Žēl gan…
Uzkāpt augstā kāpā pat mūsdienīgās sporta kurpēs un ērtā apģērbā nav viegli. Taču tālaika meitenes valkāja garus svārkus, korsetes un kurpītes, kuru novilkšana ārpus mājas bija pilnīgi neiedomājama lieta. Tiesa, 19. gs. 70. gadu mode gan vairs neprasīja nēsāt krinolīnus vai vismaz svārku apakšmalā ievērtu stīpu, taču par ērtu un praktisku to nenosaukt. Tā bija t. sauc., dāmu “S” figūra ar korsetes augstu paceltām krūtīm un pilnīgi taisnu tērpa priekšu, toties mugurpusē, precīzāk, tieši uz dibena, sarauktu veselu auduma kalnu. Pie modernā tērpa katrā ziņā bija jānēsā cepure. Droši vien šīs galvasrotas varēja nopirkt arī Ventspilī, taču šikākās veda no Rīgas. Tā arī Brigaderes stāsta varones – daiļās Lūcijas – māte savām meitām “štātes” veda no Rīgas: “Še, ņem tās paudeles. Tur jums vasaras hūtes iekšā. Kad tu zinātu, kāda tagad mode! Ar tik augstiem dibeniem, un veseli puķu dārzi virsū. Dikti smuki!”
Tādā mazpilsētiņā kā Ventspils dāmām bieži nācās ar tērpa malu slaucīt ielas putekļus. Ja rocība ļāva, pasauca “fūrmani” (ormani), vismaz, braucot uz balli Muses zālē (vācu biedrības “Musse” nams, tagad tiesas ēka Katrīnas ielā). Turīgākajiem ventspilniekiem piederēja arī karietes, taču Brigaderes stāsta varones tādu godību pieredzēja tikai kāzās.
3.05.2020./Autors: Ventspilnieks.lv/Foto: Arhīva foto
