Lai popularizētu Latvijas lībiskās saknes un lībiešu mantojumu latviešu valodā, Latvijas kultūrtelpā un ainavā, LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru izsludina 2023. gadu par Lībiešu mantojuma gadu. Arī Ventspils muzejs iesaistās Lībiešu mantojuma apzināšanā un piedāvā doties “ekskursijās” uz Lībiešu krasta zvejniekciemiem.
Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā joprojām kursē Mazbānītis, kas agrākos laikos bija nozīmīgs satiksmes līdzeklis lībiešu zvejniekciemu ļaudīm. Šoreiz dosimies uz Pitragu.
Pitrags – Pitrõg
1921. gadā 85 gadus vecais pitradznieks P.R. (Peteris Ramšķe?) par Pitraga izcelšanos lībiski pastāstījis tieku, kas vēsta, ka ciemu sācis veidot un nosaukumu tam devis kāds vīrs no Sāmsalas. “Vispirms uz šejieni atnākuši četri brāļi. Katrs uztaisījis savu māju, un radušās četras saimnieku sētas: Kurg, Töriz, Sim, Jōk(Dzērves, Sumbnri, Sīmi, Jāki). Tā viņi sākuši tur dzīvot.”
Kā skaidro lībiešu pētniece Valda Marija Šuvcāne, šai teikai ir zināms pamats – pieminētās mājas tiešām uzskatāmas par Pitraga senākajām sētām. Dokumenti rādot arī, ka vairākās ciema mājās dzīvojuši sāmsalieši , kas baznīcas grāmatās dēvēti par “sāmišķiem puišiem” un “sāmišķām meitām”. Viņi precējušies savā starpā un arī ar šejieniešiem.
Pitrags (Pudteraggen) vēstures dokumentos minēts 1582. gadā, kad ciema sētas piederējušas Piltenes muižai. 1826. gada dvēseļu revīzijas dokumentā minētas 11 sētas, kurās mituši 190 iedzīvotāji.
19. gadsimta vidū Pitragā radušās vēl dažas jaunas sētas, bet 20. gadsimtā nākušas klāt jaunsaimniecības. 1937. gadā ciemā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības (galvenokārt jaunsaimniecības).
Zagļu ciems un Plikā baņķiera iela
Pitraga ciems ir izstiepies pāris kilometru garumā paralēli jūrai.
Vecsaimniecības veidoja Pitraga centrālo daļu, savukārt jaunsaimniecības bija iedalītas ciema nomalē. Kā stāstījusi pitradzniece Ērika Dišlere, jaunsaimnieku daļu iesaukuši par Zagļu ciemu, jo kādam no jaunsaimniekiem šis netikums piemitis. Iesauku esot izgudrojis lībietis Eduards Egle no Lejasbirzēm. Zagļu ciemā viņš arī ielām devis interesantus nosaukumus – Plikā baņķiera iela, Klibā iela, Vecmeitu iela. Bijis arī Desu ciems un Slinkmaļu ciems. Ciema daļu aiz Pitragupes (Kukšupes) saukuši par Skudru ciemu, jo tur bijis ļoti daudz skudru.
Papildu peļņu deva ķilavas
Ciema iedzīvotāju pamatnodarbošanās, tāpat kā citos piekrastes ciemos, bija zvejniecība. Samērā labu papildu peļņu ciemniekiem deva ķilavu apstrādes darbnīcas jeb kūres. Pirms Pirmā pasaules kara Pitragā darbojās trīs ķilavu ražotāju firmas, gatavo produkciju kuģīšos veda uz Rīgu.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Pitragā bija ap 20 zvejnieku. Ciemā bija divas motorlaivas, vairākas buru laivas un daudzas airu laivas. Pitrags bija to ciemu vidū, kurā 20. gadsimta 30. gadu beigās izbūvēja molu jūras mēslu savākšanai, lai varētu uzlabot piekrastes lieso zemi.
Pirms Pirmā pasaules kara ciemā bija divas tirgotavas, kas piederēja ebrejiem. 20. gados tirgošanos savās rokās pārņēmis uzņēmīgais pitradznieks Kārlis Tilmanis. Viņa veikals atradies ciema centrā – “Lakstīgalās”. Turpat netālu – Baptistu draudzes namā – bijis Zeltiņa veikals. Lai gan Jānis Zeltiņš bija baptistu mācītājs, viņš tirgojies ar vērienu, savā veikalā piedāvājot visplašāko preču klāstu.
Zvejoja robežsargu uzraudzībā
Pēc Otrā pasaules kara Pitraga ciems nebija daudz mainījies. Lielākajā daļā sētu dzīvoja tie paši iemītnieki. 16 vietējie 1944. gada 8. novembra naktī devās bēgļu gaitās ar laivu pāri jūrai – uz Zviedriju. Viņu vidū bija arī veikalnieks Kārlis Tilmanis.
Pēckara gados ciemā darbojās kolhoza “Brīvais zvejnieks” zvejas brigāde. Jūrā iet varēja, taču tas notika stingrā robežsargu uzraudzībā. Zvejnieku kolhozs pie Pitragupes uzcēla zivju apstrādes cehu. Tur ražoja karsti kūpinātas reņģes, lucīšus mencas, kā arī auksti kūpinātas butes. Ražotne darbojās vēl 80. gadu beigās, tajā strādāja pitradznieki un tuvāko ciemu iedzīvotāji.
Baptistu lūgšanu nams
Pitraga centrā atrodas baptistu lūgšanu nams, draudze dibināta 1890. gadā, bet dievnams uzcelts 1902. gadā. Pirmā pasaules kara laikā nams cietis ugunsgrēkā un pēc tam ticis atjaunots 1925.-1926. gadā. Padomju varas okupācijas gados Pitraga baptistu lūgšanu nams bija vienīgais dievnams Lībiešu krastā, kurā pastāvēja draudze un notika dievkalpojumi. Pitraga baptistu draudze darbojas joprojām.
Folkloras teicēja Marija Šaltjāre
Pitragā dzīvojusi lībiešu folkloras zinātāja, teicēja Marija Šaltjāre (1860—1930). 1920.gada vasarā Pitragā viņu apmeklēja valodnieki Lauri Ketunens un Oskars Loritss. Savās atmiņās L.Ketunens raksta: “Pitrags bija krietni lielāks [ciems], tajā dzīvoja ap 200 cilvēku, no kuriem ceturtā daļa bija lībieši. Tur es satiku Mariju Šaltjāri, … apaļīgu sievieti, kuru Loritss jau bija paguvis apmeklēt un no kuras viņš dzirdēja un uzrakstīja neskaitāmi daudz pasaku, sakāmvārdu, dziesmu un citu folkloras materiālu. Tāpēc es Mariju nosaucu par “zeltmuti”. Reiz es viņu aizvedu uz Tērbatu paciemoties, tādējādi parādot Marijai Šaltjārei pelnītu pagodinājumu.”
O.Loritss bija tas, kurš vairākas vasaras pierakstīja lībiešu folkloru Pitragā, kur galvenā teicēja bija M.Šaltjāre. Lībiešu tautasdziesmu krājumā “Volkslieder der Liven” 1936.gadā un savā 1938.gada rakstu krājumā “Liivi rahva malestuseks” O.Loritss nosaucis M.Šaltjāri par dzimušu aristokrāti ar spožu atmiņu.
Pavisam viņa teikusi vairāk nekā 90 dziesmu un rotaļu un stāstījusi pāri par 200 pasaku un teiku.
Vadīja miljonāru jūras jahtas
Interesanta un piedzīvojumiem bagāta bijusi M. Šaltjāres brāļa – Andreja Bertholda – dzīve. Lielāko daļu mūža viņš nodzīvoja Amerikā, taču nekad nezaudēja savu lībisko identitāti. 17 gadu vecumā, kā daudzu zvejnieku dēli tajā laikā, viņš uzsāka savu dēkaino jūrnieka dzīvi. A.Bertholdu atbalstījis Artūrs Kērtiss Džeimss, viens no ASV bagātākajiem rūpniekiem. “Džeimss ir darījis manā labā vairāk nekā tēvs būtu varējis. Viņš maksāja par manu izglītošanos Ņujorkas jūrskolā, tajā pašā kursā, ko viņš pats bija izgājis,” stāstījis A.Bertholds. Tikko ieguvis savā īpašumā skaisto luksusa šonerjahtu “Cornet”, A.K.Džeimss nolīga Andreju par kapteiņa otro palīgu. A.Bertholds uz šīs šonerjahtas kuģoja no 1893. līdz 1897. gadam. 20. gadsimta sākumā Bertholds brauca ar Amerikas tirdzniecības kuģiem, bet pēc tam atkal strādāja pie A.K.Džeimsa, šoreiz par pirmo kapteiņa palīgu uz lielās trīsmastu jūras jahtas “Aloha”. Vairākus gadus Bertholds vadījis arī Volstrītas baņķiera, miljardiera Fontsona trīsmastu jūras jahtu “Shenandoah”.
Skolotāja Velta Ķierpe
Pitraga “Dēlniekos” dzimusi skolotāja Velta Ķierpe (dz. Ģigule) (1928– 2011). Viss viņas mūžs pagājis Lībiešu krastā – dzimtajā Pitraga ciemā, Mazirbē un Kolkā. Viņa ir izskolojusi vairākas paaudzes lībiešu ciemu bērnu, mācījusi viņiem latviešu valodu un literatūru, mācījusi mīlēt dzimto ciemu un zemi. Pati gan nebūdama lībiete, bet bērnībā dzīvodama ciešā saskarē ar Pitraga lībisko vidi, viņa uz mūžu iemīlēja Lībiešu krastu un tā cilvēkus.
Ar to stāstu par Pitragu noslēdzam un sakām: “Nēmiz pǟl! (lībiski – uz redzēšanos!)” līdz nākamajai “ekskursijai”, kad apciemosim Saunagu!
Izmantotā literatūra: Baiba Šuvcāne Lībiešu krasts un Lībiešu krasta stāsti, Valda Marija Šuvcāne Lībiešu ciems, kura vairs nav, Ingrīda Štrumfa Ventspils grāmata II, Vilis Veldre Dzīve pie jūras, Lībiešu gadagrāmata 2023, interneta vietne livones.net.
24.11.2023. / Autors: Ventspils muzejs / Foto: Baiba Šuvcāne
