Kafijas mīlētāji mēdz sacīt, ka rīta (vai cita diennakts laika) kafija nav tikai dzēriens, bet dzīvesveida izpausme. Tūrisma braucienos uz rietumpusi šķiet, ka rītos visa Eiropa smaržo pēc kafijas, pat Anglija, kaut arī angļi un pārējie Britānijas salu iedzīvotāji pazīstami kā kaislīgi tējas cienītāji, kuri ieviesuši pat īpašu ēdienreizi – pēcpusdienas tēju jeb “five o’clok”. Taču šoreiz parunāsim par kafiju, konkrētāk – kafijas dzeršanas tradīciju Ventspilī, lai gan arī no tējas pieminēšanas neizvairīties.
Gandrīz ikviens lasījis vai dzirdējis nostāstu, kā sensenos laikos Abesīnijas (tagad Etiopijas) ganu kazas atklājušas kafijas krūma augļu iedarbību. Dzīvnieku instinkts nepievīla, pupiņas nogaršoja arī gani, un… kafija uzsāka savu triumfa gājienu pa pasauli. No sākuma, kā jau visās lietās, tas bija pagauss (tāpat gāja arī ar šokolādi, kartupeļiem, tomātiem un citām labām lietām), taču 17. gadsimta otrajā pusē kafijas izplatība Eiropā uzņēma apgriezienus. Interesanti, ka kafijas pupiņu iedarbību vislabāk novērtēja sabiedrības apakšslāņa pārstāvji – studenti, amatnieku zeļļi, karavīri, sargi u. tml., vārdu sakot, ļaudis, kuriem bija agri jāceļas un ilgstoši jāpaliek modriem. Aristokrātiem un turīgākajiem buržuā (pilsoņiem) tas nebija aktuāli, viņi varēja gulēt, cik tīkas. Ir ziņas, ka studentu, klejojošu amatnieku un zeļļu vajadzībām kaparkalēji izgatavojuši īpašas formas kanniņas kafijas vārīšanai, apvienotas ar mazu trijkāji, lai kanniņu varētu “iestutēt” pavarda malā – blakus kāsī iekārtiem grāpjiem un cepešu iesmiem. Kā jau katrs jaunievedums, kafijas dzeršana nereti izpelnījās konservatīvo pilsoņu neizpratni un tai neatņemamo nosodījumu. Tad nu vācu dzejnieks Kristians Frīdrihs Henrici uzrakstīja nelielu dzejojumu četrām personām, kur jaunā paaudze aizstāv kafiju pret vecākās paaudzes iebildumiem. Šis darbs tā arī paliktu nākamajām paaudzēm nezināms, ja vien 1735. gadā diženais vācu komponists Johans Sebastians Bahs nebūtu sacerējis minētajam tekstam mūziku; opuss tagad visā pasaulē pazīstams ar nosaukumu “Kafijas kantāte” (Kaffeekantate). Savukārt 18. gs. franču diplomāts Taleirāns (Talleyrand) izteicās, ka pareizai kafijai jābūt melnai kā velns, karstai kā elle un saldai kā mīla…
Tā kā Ventspils bija Kurzemes hercogistes lielākā osta, jādomā, ka daža laba kuģa kravā blakus citām aizjūras precēm atceļoja arī pa kafijas maisiņam. Kurzemes hercogiste, lai arī teritoriālā ziņā maza, tomēr bija īsta Eiropas valsts, kā saka, ar visām izrietošajām sekām. Katrā ziņā 18. gadsimta Ventspilī kafija nebija nekāds jaunums, šeit ievesto eksotisko jeb luksuspreču klāstā minēta arī kafija, turklāt tā ievesta arī nelegāli – kā “ejoša” kontrabandas prece. Ņemot vērā, ka tobrīd Eiropā kafijas dzeršana jau bija kļuvusi “modīga”, nav šaubu, ka rītos pēc kafijas smaržoja arī Vindavas pilsoņu mājās, turklāt “kafeju” varēja pasūtīt arī krogos. Apsviedīgie ventspilnieki izprātoja, ka no brūno pupiņu uzlējuma var pagatavot arī cita tipa dzērienus, par to pauž 1777. gadā pilsētas rātei iesniegtā tirgotāju “žēlaba”, ka publiskos krogos pārdod ne vien tabaku (tirgoties ar tabaku bija atļauts tikai īpašu licenci saņēmušiem tirgotājiem – aut.), “bet krodzinieks Holands tagad pat pamanījies taisīt kafijas punšu!” Kafijai pierakstīja arī dziednieciskas īpašības, tādēļ to pārdeva arī aptiekās – negrauzdētu un nemaltu. Dakteri “parakstīja” kafiju kā līdzekli pret dvēseles sāpēm un miesas nogurumu, kā tonizējošu un atjaunojošu līdzekli. Jāteic, ka šajā ziņā 18. gadsimta mediķi bija trāpījuši desmitniekā.
Ir saprotams, ka no vācu birģeriem kafijas dzeršanu pamazām aizguva arī līdzās dzīvojošie latviešu tautības pilsētnieki. Par laukiem, resp., zemniekiem šajā jautājumā ziņu trūkst. Iespējams, kafiju iepazina arī lauku ļaudis (muižās tak arī dzēra kafiju!), bet diez vai tās patēriņā sasniedza tādu fanātismu, kā mūsu attālie kaimiņi Skandināvijā un Somijā, kur kafijkanna augu dienu sila pavardā, – lai atceramies kaut vai lielisko Maiju Lasilas stāstu “Pēc sērkociņiem”!
Iespējams, Latvija arī būtu kļuvusi par klasisku kafijas dzērēju zemi, ja vien 18. gadsimtā vispirms Vidzemi un Latgali, 1795. gadā arī Kurzemi nebūtu okupējusi Krievijas impērija. Kā zināms, krievi izsenis bijuši lieli tējas cienītāji, pārņemot šo paradumu no saviem Tālo Austrumu kaimiņiem. Lai gan par “lielo” dēvētais imperators Pēteris I ar visai barbariskām metodēm mēģināja pieradināt savus bajārus pie kafijas, tējas tradīcija izrādījās stiprāka. 19. gadsimta sākumā tā ienāca arī pie mums. Pie kafijas palika vāciskā pilsonība un muižniecība, bet vairums latviešu pārgāja uz tēju. Pilsētā atvēra vairākas tējnīcas (kriev. “čainaja”), savukārt laucinieki iepirka tēju pagastu bodēs vai pilsētu tirgus braucienos. Par to liecina latviešu literatūras klasika; grūti nosaukt tādu darbu, kur tā vai citādi nebūtu pieminēta tējas pirkšana, saldināšana un dzeršana. Tie, kuri lasījuši Andreja Upīša “Zaļo zemi”, katrā ziņā atcerēsies saviesīgo tējas baudīšanu Brīviņu mājās un ne tikai tējas… No stipras, sasaldinātas tējas ar pamatīgu “brandvīna” (spirta) piedevu iznāca visu kārtu zemnieku iecienītais groks jeb “graka”. Tiesa gan, latviešu autori pieminējuši arī “kapiju”, ko pasniedza ciemiņiem kāzās un citos svētkos kopā ar dzeltenmaizi vai ogu plāceni.
Vēlreiz atgriežoties pie tējas kā 19. gs. sākuma jaunieveduma, gribas pieminēt kādu pasaku–anekdoti no A. Lerha-Puškaiša savāktā folkloras krājuma. Tas noticis tad, kad tēja tikko nākusi modē un saukta par “kungu ēdienu”. Kādai lauku māmuļai viņas mācītais dēls no pilsētas atsūtījis ciemkukuli – paciņu tējas un turzu cukura. Klāt bijis pierakstīts, ka tas – kungu ēdiens, lai svētdienā uzvārot un pabaudot. Svētdienas rītā māmuļa sabērusi grāpītī visu tēju, visu cukuru, uzlējusi labu tiesu ūdens, piemetusi sāli un uzvārījusi. Kad tā labi pavārījies, māmuļa nokāsusi lieko šķidrumu kā no kartupeļiem, iekratījusi vārījumu bļodiņā un nesusi savam vecītim brokastā, teikdama: “Ēd nu, tā tēja, kungu ēdiens, dēliņš no pilsētas atsūtīja!” Vecītis pabaudījis, pabaudījis, nospļāvies un teicis, lai aiznesot vepreļam, varbūt tam tāds kungu ēdiens gaumēšot, viņš labāk palikšot pie vecās labās putras… Patiesībā līdzīgs stāsts varētu būt arī par kafiju.
Tā nu iznāca, ka kafijas dzeršanas paradumu 19. gadsimta Ventspilī saglabāja galvenokārt vācu pilsonība. 19. un 20. gadsimtu mijā pilsētas smalkāko viesnīcu (Roma, Royal) restorānos pasniedza augstvērtīgu šķirņu – mokas, arabikas u.c. – kafiju. To parasti dzēra ar pienu vai saldu krējumu un diezgan stipri saldināja. Ja ņem vērā, ka pie kafijas allaž pasniedza kūkas, cepumus un konfektes, jāatzīst, ka šāda kafijas dzeršana pielīdzināma pilnvērtīgai maltītei, – bagātīgi ar sviestu un krējumu aizdarītās tortes un kūkas bija īsta kaloriju eksplozija (par attaukotiem produktiem tais laikos neviens nebija dzirdējis). Taisni jābrīnās, kā gadsimtu mijas pilsētas dāmas, tik daudz treknu našķu baudot, spēja saglabāt slaikās figūras un tievos vidukļus, kā redzams senajās fotogrāfijās.
Tālaika pilsētnieku virtuves nav iedomājamas bez dažāda kalibra kafijas dzirnaviņām un kafijas pupiņu grauzdējamām pannām, ko vēl tagad šur tur glabā senu māju bēniņi. Šīs pannas bija ar vāku un garu rokturi. Grauzdēšanas laikā pannu ik pa brīdim vajadzēja sakratīt, lai pupiņas brūnētu vienmērīgi un, pasarg’, Dievs, nesagruzdētu. Īpašu aromātu un garšu grauzdējamām pupiņām piešķīra piciņa augstākā labuma sviesta. Starp citu, šo senseno paņēmienu daudzi ventspilnieki atcerējās pagājušā gadsimta 80. gados, kad laba kafija kļuva par deficītu, bet šad tad varēja nopirkt zaļās (negrauzdētās) kafijpupiņas, – ar to “cepšanu” nācās tikt galā pašiem.
Līdz I Pasaules kara sākumam Ventspilī dabisko kafiju pārdeva tā sauktajos koloniālpreču veikalos – tāpat kā kakao, šokolādi, garšvielas, dienvidu augļus. Atkarībā no šķirnes mainījās arī kafijas cena. Trūcīgākie kafijas cienītāji pamanījās “atšķaidīt” dārgo veikala kafiju ar grauzdētām cigoriņu saknēm un tāpat apstrādātiem labības (visbiežāk miežu) graudiem. Šim nolūkam lauku amatnieki izgatavoja īpašas pannas. Ir dzirdēts arī par ozolzīļu un burkānu “kafijām”, taču tas bija smago un drūmo kara laiku variants.
9.01.2023. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Pixabay
