Ceriņiem plaukst lapas janvārī
1935./1936. gada ziema bijusi tik “mīksta”, ka ventspilnieki nav īsti sapratuši – skumt vai priecāties. 1936. gada janvāra vidū “Ventas Balss” rakstīja: “Ziemu ar salu un sniegu gaida visi, bet tā nenāk. Turpretī jau tagad – janvāra vidū – parādījušies pavasara vēstneši. Kādā dārzā Kuldīgas ielā ceriņiem sākušas plaukt lapas un parādīties ziedu pumpuri, bet tirgū jau pārdod izplaukušus pūpolus.” Starp citu, tolaik Ventspils apriņķis bija galvenais pūpolzaru piegādātājs Rīgas tirgum. Pūpolu pušķi galvenokārt nāca no jūrmalas ciemiem, kur auga gan sarkanie, gan pelēkie kārkli.
Tie gan bija labi laiki!
Cik bieži gan nācies pieredzēt, ka preču cenas veikalos nevis pieaug, bet sarūk? Tad palielināts akcīzes nodoklis, tad atkal PVN… Tiec nu gudrs, par ko īsti jāpiemaksā. Taču ikvienam pircējam patīkamus brīžus Latvijas pilsoņi piedzīvoja 1936. gada pirmajos mēnešos, kad pēkšņi kritās cenas ievestajiem eksotiskajiem augļiem, kafijai un vēl dažām precēm. Kā skaidroja tālaika preses izdevumi, šiem produktiem valdība pazeminājusi muitas maksu. “Ministru kabinets, kā zināms, nesen pazemināja muitu arī kafijai. Pazeminājums ir ļoti ievērojams – ap 3–4 lati kilogramā, kas no vidēji labas kafijas cenas iztaisa apmēram ceturto daļu. Kafija par jaunajām, muitas pazeminājumam piemērotajām cenām jau nākusi pārdošanā tirgū un dabūjama arī Ventspilī, kā to sludina Ķuzes ražojumu speciālveikals (atradās Kuldīgas ielā 13 – aut.). Pēc muitas pazeminājuma Ventspilī tagad patērē arī daudz siltzemju augļu, visvairāk apelsīnus, kuru cenas tagad vēl zemākas. Vidēja lieluma apelsīni jau pērkami par 40 sant. gabalā.”
“Bristol” krista šņabi
Par “Bristoli” saucās pagājušā gadsimta 20. gados atvērta viesnīca Kārļa ielā 5. Tas bija 2. vai pat 3. šķiras iestādījums, ko ventspilnieki apmeklēja galvenokārt bufetes dēļ. Bet… 1936. gada februārī policijas un akcīzes ierēdņu veiktajā pārbaudē atklājās, ka viesnīcas bufetes atbildīgais pārdevējs, tā teikt, “kristījis” šņabi. “Akcīzes ierēdņi atraduši 2 pudeles degvīna “Dzidrais” ar 39,2% un 39,4% alkohola satura, kas ir zem noteiktā stipruma. Bez tam zem bufetes letes atrastas 3 liķiera pudeles ar nenokasītām akcīzes bandrolēm. Pie atbildības saukts atbildīgais pārdevējs F.Beķers. Iecirkņa miertiesnesis nolēma viņu sodīt pirmajā lietā ar 20 Ls vai 5 dienām arestā, otrajā lietā ar 15 Ls vai 4 dienām arestā.”
Torte ar preses pīli
1936. gada 22. februārī sakarā ar “Ventas Balss” iznākšanas 15. gadskārtu Ventspilī notika Kurzemes preses balle. Uz to sabrauca milzums ciemiņu: ne vien Kurzemes avīžnieki, bet arī galvaspilsētas un vēl tālāku pilsētu viesi, toskait pāris ministru, departamentu vadītāju u.tml. “sabiedrības krējums”. Uzrunājot vakara dalībniekus, Latvijas preses biedrības priekšsēdis Druva sacījis: “Kam Dievs devis talantu ar spalvas palīdzību izteikt savas jūtas un domas, tam Dievs uzliek arī lielu atbildību. Nodrukāts vārds neskar vien paša autora intereses, jo tas domāts atklātībai, tātad lasītājiem. Tāpēc katra drukāta vārda izdevējam jānes atbildība par savu vārdu ļauno vai labo iespaidu uz lasītājiem.” Uzrunām sekoja koncerts ar profesionālu mākslinieku piedalīšanos, bet pēc tā sākās jautrība. “Balli ievadīja ar polonēzi, ko vadīja baletdejotājs A.Kozlovskis. Pirmā pārī gāja preses biedrības priekšsēdis Druva ar garnizona priekšnieka Orniņa kundzi, tālāk preses un biedrību nodaļas vadītājs Lapsiņš ar pilsētas galvas Sniķera kundzi, redaktors Nātiņš ar policijas priekšnieka Peinberga kundzi… Liela drūzmēšanās brīžiem bija pie “Mīlas veldzes”, resp., boles galda, ko vadīja Ventspils teātra dāmu personāls ar Elzu Stērsti priekšgalā. Lielisko preses torti ar pīli un visu laikrakstu nosaukumiem, ko preses ballei speciāli bija cepis un dāvinājis konditors Šneiders, izlozē ieguva “Brīvās Zemes” redaktors Zariņš, bet ar cēlu žestu tūlīt to atdāvināja bezmaksas izlozei klātesošo dāmu starpā. Savukārt dzīvo preses pīli (būrī ieslodzītu) ieguva Markava kundze. Pret rīta pusi iznāca arī speciālā balles avīze “Jautrais Ventoņš”. Jauki izskatījās gaisa baloni ar visu Kurzemes laikrakstu nosaukumiem. Jautrības un omulības ballē netrūka, un viesi apmierināti šķīrās tikai vēlā rīta stundā, lai pēc pieciem gadiem atkal tiktos Kurzemes preses ballē Ventspilī.”
Diemžēl savu 20. gadskārtu “Ventas Balss” tā arī nesagaidīja, jo 1941. gada februārī vecā mīļā avīzīte bija jau septīto mēnesi likvidēta, žurnālisti izklīduši, bet viņu vietās sēdēja padomju varas ielikteņi – mazizglītoti skribenti, kas nekad nebija dzirdējuši par žurnālista ētiku un kuru vienīgais uzdevums bija pelt neatkarīgo Latvijas valsti un slavēt staļinismu.
Burvis nomiris…
1940. gada janvāris Ventspili piemeklēja ar briesmīgiem sniegputeņiem. “Nu patiešām kāds burvis nomiris, ka tik nelāga laiks, – tā saka veci ļaudis. Vakar (2. janvārī) ap pusdienlaiku viens no tiem patiesi šķīries no šīs pasaules, jo tāds sniegputenis sen nebija redzēts – zeme ar debesīm sajuka kopā vienā baltā mudžeklī,” tā rakstīja “Ventas Balss”. Turpat blakus lasāms, ka: “…ar Kuldīgu satiksme pārtraukta jau kopš 28. decembra. Sārnates autobuss, kas gan vakar Ventspilī pienāca, sniegputeņa dēļ neuzdrošinājās izbraukt atpakaļ un palika Ventspilī. Uz Ēdoles–Ventspils lielceļa vakar ieputinātas vairākas automašīnas. Stiprais sniegputenis traucēja arī Ventspils šaursliežu dzelzceļa vilcienu kustību, kaut gan kopš vakardienas darbojas sniegtīri. Ventspils–Mazirbes vilciens pienāca Mazirbē ar 2 stundu un 40 min. novēlošanos. Rīgas vilciens gan novēlojās tikai 15 min.”
Savukārt Piltenē “ielas ar sniegu piepūstas līdz pat sētas mietu galiem. Smilšu, Ganību un Jaunā iela nav izbraucama. Dažās vietās sniega augstums sasniedz 2 metrus. Priekšpiltenē dažas mazākas mājiņas ieputinātas līdz jumtam, un iedzīvotājiem savi kaimiņi burtiski jāatrok no sniega”.
Nost ar zīda zeķēm!
“Pagājušā (1939. – aut.) gada oktobra sākumā izglītības ministrs Dr. Auškāps visiem skolu priekšniekiem deva rīkojumu rūpēties par to, lai skolnieces nevalkātu īsta zīda, tīra mākslīgā zīda un dažāda caurspīdīga, plāna un neizturīga materiāla zeķes. To vietā valkājamas izturīgākas un gada laikam piemērotas vilnas, kokvilnas vai jaukta materiāla zeķes. Agrāk iegādātās un šim rīkojumam neatbilstošās zeķes varēja valkāt līdz šīgada 1. janvārim.”
Šādu rīkojumu pašapzinīgās un modernās ģimnāzistes uzņēma ar milzīgu sašutumu, jo smalkas zeķes un glītas kurpītes bija aksesuāri, kas meitenes kaut cik samierināja ar askētisko un apnicīgo skolas formas apģērbu, lai gan biezākas zeķes augstākminētos laikapstākļos tiešām būtu derīgas. Taču izdotais rīkojums saistīts ne tik daudz ar morāli vai rūpēm par meiteņu veselību, ciklab ar tā saukto “taupības režīmu”, ko ieviesa 1939. gadā sakarā ar II Pasaules kara izraisīto saimniecisko krīzi un jau nojaušamajām pārmaiņām, ko valsts dzīvē ieviesa PSRS armijas daļu klātbūtne. Ierobežojumi ielauzās visās dzīves nozarēs – auto un motobraucēji kurnēja par limitēto benzīnu, mājsaimnieces – par ierobežoto cukura patēriņu. Avīzēs un radiopārraidēs pastāvīgi ievietoja pamācības, kā aizstāt ierastos produktus ar lētākiem (zemākas kvalitātes), kā izmantot mantas, kas citkārt tiktu aizmestas prom. Tas bija grūto laiku sākums.
5.03.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Kastaņu aleja ziemā. No personīgā arhīva
