Par Latvijas dzimšanas dienas atzīmēšanu Ventspilī 1919. un 1920. gada 18. novembrī trūkst drošu ziņu. Skaidrs, ka pirmajā, tāpat otrajā gadadienā lielas svinības rīkot nevarēja. 1919. gada novembrī daudzos Latvijas novados vēl plosījās karš, savukārt 1920. gadā mūsu pilsēta, tāpat kā visa valsts, vēl bija pārāk trūcīga. Taču Latvijas 3. gadadienā – 1921. gada 18. novembrī, Ventspilī valsts svētki pirmo reizi atzīmēti godam.
Laikraksti pauž, ka no rīta Rātslaukumā pulcējušies karavīri, pilsētas un apriņķa policijas rotas, ap 200 aizsardzībnieku (aizsargu) un pilsētas ugunsdzēsēji – formastērpos, kādus tajā grūtajā laikā bija iespējams sameklēt. Minēts, ka aizsargu vidū bijuši vairāki Ložmetējkalna, Tīreļpurva un Nāves salas varoņi. Ar “Dievs, svētī Latviju” sākās dievkalpojums ev.lut. baznīcā. Mācītājs Grīnbergs aizlūdza gan par brīvības cīņās kritušajiem, gan tiem, kuri par spīti trūkumam un kara postījumiem ikdienas darbā ceļ jauno Latviju.
Dievkalpojums ar kritušo pieminēšanu un Dieva svētības lūgšanu savai zemei kļuva par tradīciju, kas saglabājās visus pirmās brīvvalsts gadus.
Latvijas 10. dzimšanas dienā (1928) svētku sākumu ieskandēja ne vien baznīcu zvani, bet arī ostas velkoņa “Rota” sirēna. Dienu iepriekš visās baznīcās notika klusi dievkalpojumi kritušo brīvības cīnītāju piemiņai. Arī Latvijas 20 gadu dzimšanas dienas svinības sākās 17. novembrī ar vainagu nolikšanu uz brīvības cīņu dalībnieku kapiem. Varoņus godināja pilsētas valde, Amatnieku un citas biedrības, arī skolēnu organizācijas.
1938. gada 18. novembrī pulksten 8:00 Rīgas radiofons raidīja baznīcu zvanu skaņas no visas Latvijas, sākot ar arhibīskapa katedrāli, beidzot ar mazām lauku baznīcām. To varēja noklausīties pie skaļruņiem. Vēlāk ieskanējās luterāņu baznīcas tornis – tur Ventspils Jūras aizsargu diviziona orķestris spēlēja korāļus, bet 11:00 visās baznīcās sākās svētku dievkalpojumi.
Nākamā tradīcija – karaspēka daļu un citu militāro un pusmilitāro vienību parāde un ielu gājiens. 1921. gadā parāde notika Rātslaukumā virsleitnanta Jansona vadībā. Apriņķa priekšnieks Ekmans sacīja: “Priekš trim smagiem, asiņainiem gadiem Rīgā 18. novembrī tika proklamēta brīvā, neatkarīgā Latvija, taisni tad, kad sarkanā armija ar savu teroru jau stāvēja Rīgas vārtu priekšā. No diviem spēcīgiem naidniekiem nospiesta un izpostīta, latvju tauta uzņēmās asiņainu cīņu un veda to galā. Lai mūžīga piemiņa tiem, kas ar savām asinīm izpirka Latvijas neatkarību!” Ar diviem orķestriem priekšgalā karavīri, aizsargi, policisti un ugunsdzēsēji devās gājienā, un ielu malās viņus sveica ventspilnieki.
Valsts 5. gadadienā (1923) parādes gājiens devās cauri pilsētai pa Tirgus, Sofijas, Kuldīgas ielām, tālāk pa Plato un Saules ielu. Togad Ventspils svētku viesis bija finanšu ministrs Punga, kurš pieņēma parādi un uzrunāja svētku dalībniekus Latviešu biedrības namā.
1928. gada novembra dienās pilsētā trakoja lietus un vējš, kas izvērtās īstā vētrā. Taču pie iestādēm, veikaliem un privātmājām jau svētku priekšvakarā pacelti karogi, skatlogos iedegtas dekoratīvas spuldzītes. 18. novembra svētku parāde bija organizēta Esplanādē, un kā brīnums no mākoņu blāķa iznira spoža saule! Skatītāju sanācis milzu pulks. Svinīgā gājiena maršruts krietni garāks nekā iepriekšējos gados – apmēram 5000 ventspilnieku aizsoļoja pa Vasarnīcu, Pils, Akmeņu ielām, pāri Rātslaukumam, tad pa Sofijas, Kuldīgas, Jūras, Saules, Plato un Užavas ielu līdz Latviešu biedrības namam.
Valsts 15 gadu (1933) pastāvēšanas svinību laikā Ventspilī iestājās salts, saulains laiks, ielas un jumtus klāja svaigi balta sniega kārtiņa, uz kuras fona karogu sarkanās svītras izcēlās jo iespaidīgāk. Esplanādē pulcējušies karavīri glītās formās, tāpat aizsargi, policisti un ugunsdzēsēji. Svētku parādē piedalījās arī skautu un gaidu vienības, vidējo mācību iestāžu audzēkņi, praktiski visu vietējo biedrību un organizāciju dalībnieki ar saviem karogiem. Šo gājienu noskatījās arī Ventspilī atrodošos ārvalstu konsulātu (Francijas, Vācijas, Somijas, Zviedrijas) pārstāvji. Ielas bija ļaužu pilnas. Arī vakarā. Sevišķi daudz cilvēku pastaigājušies Pils un Kuldīgas ielās. Vesels pūlis sanācis pie pilsētas valdes, lai pa radiofonam pievienoto skaļruni noklausītos svētku koncertu no Rīgas.
Latvijas 20. gadadienai veltītā parāde, protams, bija pati plašākā un iespaidīgākā no visām iepriekš notikušajām. Esplanādē, kas tolaik bija pārdēvēta par Vienības laukumu, gājienā devās ne mazāk par 6000 ventspilnieku – karavīri, aizsargi, skolēni, dažādu organizāciju biedri. 2. Ventspils kājnieku pulka komandieri pulkvedi J. Stulpiņu šajos svētkos apbalvoja ar Triju zvaigžņu ordeņa III šķiru.
Divdesmito gadu otrajā pusē 18. novembra svētku programma tika paplašināta ar īpašiem sarīkojumiem bērniem un skolu jaunatnei. Biedrības namā un abos kinoteātros notika piemērotu filmu dienas izrādes par pazeminātām cenām. Ar svinīgām sēdēm svētkus atzīmēja pilsētas pašvaldība. Četros pēcpusdienā (stundā, kad pirms 10 gadiem Rīgā, Nacionālajā teātrī proklamēja Latvijas valsti) visā pilsētā bija izsludināts divu minūšu klusuma brīdis, ko ievadīja vietējā garnizona 11 salūtšāvieni, kam sekoja ostas kuģu un uzņēmumu sirēnas.
1938. gada 18. novembrī notikušajā Ventspils valdes svinīgajā sēdē, kurā bija klāt arī biedrību, citu organizāciju un sabiedrības pārstāvji, pilsētas galva Jēkabs Dzenis pirmoreiz lepojās ar tikko saņemto augstā amata nozīmi ķēdē uz krūtīm. Pēc runām un savstarpējiem apsveikumiem, kā toreiz bija pieņemts, valde nosūtīja suminājuma telegrammas Latvijas valdībai un Kārlim Ulmanim.
Svētku vakara loģiskais noslēgums, kā jau iepriekš pieminēts, risinājās Latviešu biedrības namā – 1921. gadā plašs sarīkojums ar kora dziesmām, dzejas lasījumiem un, kā tolaik teica, “saviesīgu dzīvi”. Vēlāk, kad pilsētā darbojās profesionālais Latviešu teātris, valsts svētkos allaž izrādīja kādu latviešu autora lugu. Īpaši iecienīti bija Raiņa, Aspazijas, Jēkaba Janševska darbi, piemēram, “Dzimtene” uzvesta vairākas reizes un vairākos aktieru sastāvos. Pēc izrādes gāja vaļā līksma balle pie pūtēju orķestra skaņām.
Tagad par pilsētas svētku rotu. 1921. gadā tā bija visai pieticīga. Bez valsts karogiem (kuru tolaik nebūt nebija pie visām mājām) šur tur logos dega svecītes, bet daži īpaši patriotiski veikalnieki pušķojuši skatlogus ar zaļām mētrām un rudens puķēm. Taču 1923. gada svētkos daudzus Ventspils namus rotāja ne vien nacionālie karogi, bet arī degošas sveces logos, zaļumu vītnes un lentes valsts krāsās.
Svētkus parasti noslēdza “iluminācija” (tā toreiz sauca gaismas rotājumus). Kā tas izskatījās, lasāms “Ventas Balsī” 1928. gada 20. novembrī: “Ventspilniekiem Latvijas neatkarība ir mīļa, un viņi prot to godināt. Pat trūcīgās būdiņās pilsētas nomalēs logi greznoti spožām svecēm. Pilsētas centrā gandrīz visos namos spīdēja sveču ugunis, daudzu dzīvokļu logi greznoti puķu vītnēm un valstsvīru ģīmetnēm. Centrā uz ielām dega ploškas. Sabiedriskās un valsts iestādes sacentās ar privātiem namiem dekorācijās un iluminācijā. Pilsētas valdes nama galā – krāšņs transparents no elektriskām spuldzēm. Arī vidusskolu un Latvijas banku greznoja transparenti. Kuldīgas ielā izcēlās pasts un Antmaņu nams, kam jumtā, pāri visai pilsētai, uzcelta bumba valsts krāsās. Transparents bija arī virs kioska, un pat šoferi telefona staba galā bija uzlikuši svētku rotu. Grezni bija iluminēta stacija – abās pusēs transparenti, visapkārt zaļumu vītnes.”
1933. gadā: “Gaisma no elektriskajām spuldzēm lejas vakara tumsā. Veikalu logi pludo gaismā, namos un dzīvokļos ugunīgās rindās iemirdzas sveces, bet gar ietnēm – plošku iesarkanās liesmas. Visa pilsēta mirdz, zvīļo un pasakaini laistās tūkstošās ugunīs. No iestādēm efektīgi rotājusies ostas valde. Nama balto fasādi apgaismoja vairāki prožektori, virs durvīm ugunsmirdzošs uzraksts “Saules mūžu Latvijai!”. Viena peldošā celtņa galā uzbūvēts altars, virs kura liesmo uguns, no otra celtņa gaisā šāvās vesels staru kūlis. Šī efekta radīšanai no celtņa krāna gala ar motoršļirci svieda gaisā ūdensstrūklu, ko apgaismoja no apakšas, radot ilūziju, it kā no celtņa virsotnes šļāktos uguns. Krāšņo iespaidu pastiprināja ar raķetēm.”
1938. gadā: “Vakar mūsu pilsēta iemirdzējās gaiša un priecīga tādā krāšņu uguņu daudzumā, kāds Ventspilī vēl nebij redzēts. Iestādes, skolas, organizācijas un namsaimnieki bija rūpējušies, lai svētku uguņu mirdzums būtu tikpat gaišs, cik liels mūsu prieks par savu valsti. Daudzie tūkstoši ventspiliešu, kas ielās vēroja šos gaismas plūdus, pārdzīvoja skaistus svētku mirkļus. Daudzās vietās pirmoreiz lietoja prožektorus un liela apmēra valsts karogus. Patiesu prieku daudzajiem skatītājiem sagādāja uguņošana Čakstes laukumā. Daudzkrāsainas un visāda veida raķetes šāvās augstu gaisā, un skaistākos uzliesmojumus pavadīja skatītāju prieka izsaucieni.”
Pat skarbajā 1943. gadā, kara un vācu okupācijas apstākļos, Latvijas 25. dzimšanas diena netika aizmirsta. Tāpat kā agrāk – baznīcā rīta dievkalpojums, uz varoņu kapiem – vainagi. Protams, nekādas iluminācijas, jo logiem jābūt tumšiem. Taču mājas greznotas sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Biedrības nama svinīgajā koncertā skanēja A. Jurjāna kantāte “Tēvijai”, kam sekoja arī kara apstākļos neiztrūkstošā teātra izrāde – taireizē Raiņa “Pūt vējiņi”.
17.11.2022. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Ventspils dzelzceļa stacijas ēka svētku rotā. 1928. gads.
