Tā kā šogad 1. aprīlis iekrita Lieldienu nedēļā un, atbilstoši izveidojušamies paradumam, šajā nedēļā “Ventspilnieks.lv” redakcija devās brīvdienās, īstā joku dienas lappuse, tā teikt, palaista garām. Bet, – kurš gan var liegt pieminēt kādreiz notikušus “blēņu dienas” pasākumus nedēļu vēlāk?
Kā kurš agrākos laikos izjokojis savus mājiniekus, draugus un darba kolēģus, diez vai šodien uzzināsim: pārāk daudz ūdeņu aiztecējis, un pat vistrāpīgāko joku un spilgtāko “apriļļu” devēji aizgājuši Aizsaulē. Taču to, kā starpkaru laika “Ventas Balss” žurnālisti 1. aprīļa numuros panerrojuši savus lasītājus, var izlasīt veco avīzīšu lappusēs. Tiesa, lai jociņi sanāktu gana sulīgi un precīzi, bija nepieciešams, lai avīzes iznākšanas diena trāpītos tieši 1. aprīlī. Viena tāda veiksmīga sagadīšanās bija 1927. gadā.
Todien rubrikā “Vietējā dzīve” cita starpā ievietota intriģējoša ziņa ar virsrakstu “Zemūdenslaiva”. Rakstā stāstīts: “Viena no jaunajām zemūdenslaivām šorīt, domājams, ledus apstākļu spiesta, ienākuse mūsu ostā un noenkurējusies zem Pilskalna, kur ap to drūzmējās ziņkārīgo bari. Pateicoties zemūdenslaivas komandiera G. kunga laipnībai, publikai dota iespēja redzēt arī laivas iekšējo iekārtu. Žēl, ka apskatīšanās laiks visai īss, un jau šonakt pulksten 12 jaunā zemūdenslaiva atstās mūsu ostu.”
Vēl intriģējošāka bija tālāk lasāma korespondence par to, ka jaunpirktajā pilsētas valdes namā (tā sauktais Gūtšmita nams Kuldīgas ielas sākumā, kur padomju okupācijas gados atradās milicija un kurš jau vairākus gadus stāv tukšs un neizmantots) atrasti sazin kad paslēpti zelta stieņi un milzīgs naudas pods…
Ja uz Ventmalu, kārodami aplūkot Latvijas jauno zemūdeni, saskrēja kāds simts ziņkārīgo, tad jāteic, ka “Gūtšmita zelts” nodullināja savus pāris tūkstošus ventspilnieku, jo, kā nākamajā numurā rakstīja “Ventas Balss”: “Jau īsi pēc laikraksta iznākšanas plašo tirgus laukumu ar visiem tirgotājiem un pircējiem pārlidoja vēsts par miljonu atrašanu pilsētas valdes nama mūros. Vai ikviena tirdzinieka mutē bij jautājiens: “Vaj ziniet par atrastām bagātībām?” Bet ieinteresēti bij nevien tirdzinieki, bet arī nopietni ļaudis minēto ziņojumu bij uzņēmuši par patiesu. Pilsētas valdē ienāca neskaitāmi pieprasījumi, gan tieši, gan pa tāļruni. Daudzi pēc tuvākām ziņām griezās mūsu laikraksta redakcijā. Kā valdē, tā redakcijā atbilde bij tikai viena – paskatieties, kāds šodien datums! Bet tas vēl nav viss. Mūsu sētais joks neizdīga, neizauga un nenokalta savā dabīgajā dzīves laikā, t.i., līdz 1. aprīļa plkst 12. naktī. Daži mūsu galvaspilsētas kolēģi iekodušies tā rūgtajā saknē. Tā avīze “Pēdējā Brīdī”, atsaucoties uz “VB” ievietoto ziņojumu, savā 5. aprīļa numurā sniedz “sensacionelu” ziņu – “Zelta miljoni Ventspilī”, bet “Latvijas Sargs” šo pašu pasakaino ziņu saviem lasītājiem sniedz 6. aprīļa numurā…”
Nākamā reize, kad 1. aprīlis iegadījās avīzes iznākšanas dienā, bija 1930. gadā. Otrdienas numurā ir krietns žūksnītis īsti “aprillisku” ziņu, un šoreiz sveikā nav tikuši arī Ventspils apriņķa ļaudis, konkrētāk, piltenieki. Pašā pirmajā lappusē lasāma šāda informācija:
“Piltenes dēla milzu ziedojums dzimtajai pilsētai. Pirms apmēram 60 gadiem 15 gadu vecumā piltenieša dēls Ādams Slirpa (otrādi lasāms kā Aprils – aut.), dēku gara dzīts, aizbēga meklēt laimi plašajā pasaulē. Viņš nokļuva Austrālijā tajā laikā, kad tur atklāja milzīgus zelta laukus. Viņam laimējās, un jau drīzi viņš bija turīgs vīrs. Vēlāk atbraucis dzimtenē, viņš atrada, ka viņa vecāki un tuvinieki ir miruši, tāpēc atgriezās Austrālijā un sāka nodarboties ar aitkopību, apprecējās ar kādu anglieti, bet tā drīzi nomira. Viņa vienīgais dēls dabūja galu “Titanika” katastrofā 1913. gadā, un tas veco vīru sagrauza. Pirms kāda laika viņš nomira; atverot testamentu, izrādījās, ka visu savu mantu 500000 sterliņu mārciņas (apmēram 12,5 milj. latu), viņš atstājis labdarīgiem mērķiem. 100000 angļu mārciņas (apmēram 2,5 miljonus latu) viņš novēlējis savai dzimtajai pilsētai Piltenei. Ar šādu milzīgu summu Piltene kļūst par bagātāko pilsētu Latvijā, un viņas iedzīvotājiem turpmāki vairs nebūs jāmaksā nekādi nodokļi.”
Ar lielām naudām saistās vēl viena informācija: Saeima beidzot atzinusi Ventspils brīvostas priekšrocības! “Apspriežot Jūrniecības departamenta budžetu, Liepājas biržas komitejas priekšsēdētājs Hāns atzinās, ka Ventspilī brīvostu ierīkot daudz izdevīgāki nekā Liepājā un tādēļ lika priekšā visu summu (160000 latu) piešķirt Ventspilij. Šo priekšlikumu pieņēma ar 96 balsīm, pretī balsoja tikai deputāts Opincāns, kuram pēc nesenā skandāla Ventspils vilcienā uz ventspiliešiem lielas dusmas…” Vai pēc šādas ziņas ostas ļaudīm nebija no priekiem gaisā jālec?
Bija arī traģiska ziņa – valdības tvaikonis “Daugava”, pirms dažām dienām ejot pa Ventu uz augšu, iebraucis Dzelzs tilta fermā un nodarījis tai lielus bojājumus. Bet nu “Ventas Balss” raksta: “Pirms pāris dienām jau varēja manīt, ka tilta balsts sāk svērties uz sāniem, līdz vakar vakarā notika katastrofa, un masīvais tilta balsts līdz ar dzelzs fermas galu ieslīga Ventā. Par notikumu nekavējoties telegrafēja uz Rīgu, un šodien sagaida ierodamies satiksmes ministri Ozoliņu līdz ar dzelzceļu virsvaldes inženieru komisiju…”
Ja nu šī ziņa ventspilniekiem, kas nevarēja vien sagaidīt Dzelzs tilta pabeigšanu un nodošanu ekspluatācijā, turklāt bija palaiduši garām datumu kalendārā, galīgi nosita omu, tad to vajadzēja pacelt šādai azarta pilnai vēstij ar virsrakstu “Kurš iegūs augsto godalgu!”. Tajā teikts, ka Zemkopības ministrija, lai veicinātu zirgaudzēšanas attīstību Ventspils apriņķī, nolēmusi šeit sarīkot zirgu skriešanas sacīkstes. “Ventspilī pirmām šādām sacīkstēm Zemkopības ministrija kā augstāko balvu izsolījuse 2000 latus. Sacīkstes notiks šodien pulksten 5 jūrmalā, kur netālu no silto vannu iestādes jau uzbūvēta barjera, jo sacīkstes notiks zirgu gludskriešanā un šķēršļu pārvarēšanā. Pieteikušies jau lielāks skaits dalībnieku.”
Tādējādi laikraksta nākamais numurs, kur tautas lētticīgākajai daļai tika atklāts, ka iepriekšminētās drāmas, traģēdijas un lielās cerības bijušas tikai 1. aprīļa joki, dažiem ļāva atviegloti nopūsties, taču daudziem bēdīgi sašļukt. Skaidrs, ka visbēdīgākie bija Piltenes iedzīvotāji, kas jau sacerējās uz savas pilsētas žilbinošu uzplaukumu un Latvijas galvaspilsētas statusa piešķiršanu, nostumjot Rīgu patālākā provincē. Un kur nu vēl apziņa, ka joprojām nāksies maksāt nodokļus…
Ventspilniekiem gan laikam uzreiz bija skaidrs, ka Liepājas priekšsēdētājs Hāns drīzāk mainītu savu “dižciltīgo” vācu uzvārdu pret latviešu Gaili, nekā atteiktos no 160 tūkstošiem par labu Ventspils brīvostas attīstībai. Sabrukušā Dzelzs tilta skatītāji droši vien noskaloja “cauri iznešanas” vilšanos kādā tuvējā krodziņā, taču par tiem “tautai nokrāptajiem” zirdziņiem… Par tiem gan žēl! Iedomā vien to skatu: Ventspils pludmales dzeltenās smiltiņas, krāsaini karogi, stalti rikšotāji un žokeji raibās vestēs, marši, godalgas un medāļi! Kazi, darbotos pat totalizators, kur novinnēt kādu latiņu, ko?
Vietas trūkums liedz ievietot lappusē kādu turpmāko gadu Ventspils žurnālistu izlolotos “apriļļus” – tik aizraujošus un “federīgus”, ka pat apziņa, ka esi izjokots, neatņem smiešanās prieku. Šī tradīcija beidzās līdz ar padomju varas gadu sākšanos. Avīzē, kas bija divu kompartijas komiteju un divu izpildkomiteju (pilsētas un rajona) “orgāns”, aprīļa joki neiederējās, tā bija stīva un garlaicīga, kā uz krītpapīra nodrukāts referāts par tautsaimniecības sasniegumiem tekošajā piecgadē. Vai gan kāds uzdrošinātos pateikt: “Biedri pirmo sekretār, jums visa mugura balta?” Sarkana varbūt, bet balta?! Vai – partorgs atskaites–pārvēlēšanu sapulcē no tribīnes pasludinātu, ka turpmāk vairs nebūs jāmaksā komunista biedru nauda… Bail pat iedomāties, kur viņš pēc tam nonāktu un kādu sodu viņam pieprasītu “plašas darbaļaužu masas”.
Lasītāj, bet vai Tu pagājšnedēļ iedevi kādam kādu sulīgu “aprilli”? Sacīsim, paziņoji, ka “kovids” pēkšņi pašlikvidējies un valdība kā kompensāciju par šajos mēnešos pārdzīvotajām morālajām un emocionālajām ciešanām nolēmusi katram Latvijas pilsonim izmaksāt pa 5000 eiro no nacionālās labklājības fonda?
9.04.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Ceļš uz pludmali, 20. gs. 20. gadi. Šeit būtu bijis jānotiek zirgu skriešanas sacīkstēm par 2000 latu balvu. No personīgā arhīva
