Šoreiz aicinām lasītāju ceļojumā pa mūsu pilsētu pirms septiņdesmit gadiem, tātad pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā. Tas ir tā sauktās “aktīvās sociālisma celtniecības” laiks, un, kā rakstīja tālaika Ventspils avīze “Brīvā Venta”, ar skatu uz komunisma virsotnēm!
Ventspilnieku vecākā paaudze, kā arī tie, kurus interesē jaunāko laiku vēsture, droši vien atcerēsies, ka 1961. gadā, kad Padomju Savienībā notika komunistu partijas 22. kongress, tālaika “ģenseks” Ņikita Hruščovs pasludināja, ka tālaika paaudze dzīvos komunismā jau pēc 20 gadiem, t.i., šai svētlaimības pasaulei bij jātop gatavai 80. gadu sākumā… Taču pirms Hruščova to jau bija apsolījis… kas? Nu, protams, tas bija “tautu tēvs, dižais skolotājs, karavadonis un valodniecības korifejs”, viņš arī “ģenerālisimuss”, Josifs Staļins, kurš 1951. gadā komunisma labumus solīja jau septiņdesmito gadu vidū. Kas no tā visa sanāca, mēs zinām.
Taču 50. gadu sākumā padomju propaganda un aģitācija prātam neaptveramā entuziasmā pūlējās tā, ka apdullināja ne vienu vien naivāku prātu. Tāpēc arī tālaika avīzēs tik grūti atrast jelkādu reālu informāciju, jo, piemēram, no “Brīvās Ventas” četrās lappusēs iespiestā teksta “parastā” informācija veidoja ne vairāk par 2–3%. Par šo avīzi, tās saturu, kas no realitātes stāvēja tālāk nekā Mēness no Zemes, parunāsim citu reizi (un ticiet, tas patiešām ir tā vērts, īsti piemērots 1. aprīlim), bet šoreiz par to, kas patiešām notika Ventspilī 50. gadu sākuma pavasaros, un cik daudz no tolaik radītā saglabājies līdz mūsdienām.
Nevar nepiebilst, ka tālaika avīžnieki (par žurnālistiem viņus nenosaukt pat pie labākās gribas) pūta savu maizes devēju stabulē tik sparīgi, ka pilnīgi aizmirsa: Ventspilī tak joprojām dzīvo paaudzes, kas ļoti labi atceras, kas un kā šeit bijis pirms II Pasaules kara, un tēloja pilsētas labiekārtošanas procesus tā, it kā agrāk dārzu un parku vietā būtu bijusi viena vienīga netīra smilts un vispārēja postaža. Kā zināms, apstādījumu teritorija, ko šodien saucam par Jaunpilsētas laukumu, tika pārvērsta par ziedošu laukumu jau 20. gadu beigās, turpinot labiekārtošanu arī 30. gados. 50. gadu sākumā vietējās padomju un kompartijas varas iestādes ik pavasari, sākot ar martu, rīkoja apjomīgas talkas, lai “teritorijas, kur agrāk vējš dzenāja smiltis, pārvērstu par ziedošiem dārziem”.
Nav zināms, cik lielā mērā apstādījumi bija cietuši kara laikā, taču talcinieki tur ņēmušies vareni, tā vismaz apgalvoja “Brīvās Ventas” autors. Otrs objekts, kur ik svētdienu (svētdienu! jo sestdienas bija pilnas darba dienas) rāvās no pilsētas skolām, kultūras iestādēm un dažiem uzņēmumiem atvestie talcinieki, bija mūsdienu Dzirnavu laukums. Te nu patiesības labad jāsaka – neiekopta teritorija, kas pirms kara bija iežogota un piederēja kādam privātīpašniekam. Raušanās bija patiesi sirsnīga, jo Ventspilī taču vajadzēja kādu plašāku laukumu, kur uzstādīt pieminekļus “dižajiem vadoņiem” Ļeņinam un Staļinam (tos atklāja 1950. gada jūlijā). Pēc tālaika paražām visam bija jābūt izkārtotam glīti un simetriski, un tā arī notikās: nobronzēto ģipša Ļeņinu novietoja “Komjaunatnes skvēra” kreisajā pusē, tāda paša materiāla un apdares Staļinu – labajā, bet pa vidu uzslēja “goda plāksni” ar čaklāko un idejiski pareizāko ventspilnieku ģīmetnēm.
1950. gada aprīlī izpildkomiteja pasūtīja veselu blāķi ģipša skulptūru “pilsētas izdaiļošanai”. Šajā komplektā bija ļoti daudz pionieru ar dažādiem atribūtiem (tauri, miera balodi, skolas somu, bungām, futbola bumbu u.c.), vairāki sportisti (airētāji, cīkstoņi u. tml., toskait arī piedauzīgi plika vingrotāja (to gan drīz aizvāca)), tautumeitas un nepārspējamais padomju robežsargs ar automātu un suni. Diemžēl skulptūru klāstā nebija neviena paša nepārprotama komjaunieša, tamdēļ “Komjaunatnes skvērā” uzstādīja pionieri ar balodi, radot zināmu apjukumu nosaukuma pamatojumā. Taču laukums, lai arī kā, tomēr tika iekopts un tā plānojums vairāk vai mazāk saglabājies līdz mūsdienām.
Tai pašā pavasarī skolu jaunatni sūtīja strādāt “Brāļu kapu” iekopšanā Meža kapu galā pie Vasarnīcu ielas. Uzstādīto piemineklī atklāja 9. maijā. Vēl aizvien paliek atklāts jautājums, kādās gan cīņās gājuši bojā tur apbedītie padomju armijas karavīri, ja reiz Ventspilī un tās apkārtnē nebija nekādu kauju – ne kara sākumā, ne beigās. Un vēl – kāpēc šī piemiņas vieta iekārtota tik vēlu, piecus gadus pēc kara beigām.
Vēl viens objekts, kura labiekārtošanai 1950. gadā veltīja milzumu darba – 1. maija laukums (tagad Esplanāde, tur atrodas pilsētas dome). Tas bija diži svarīgs objekts, jo tieši tur rīkoja darbaļaužu demonstrācijas 1. maijā un 7. novembrī. Talkā piedalījās vairāku iestāžu darbinieki un skolu kolektīvi. “Brīvā Venta” ar milzīgu patosu rakstīja, cik čakli strādājis Mūzikas skolas kolektīvs (88 cilvēki), un kā klavieru un stīdzinieku klašu jaunieši norakuši un ar nestuvēm aizstiepuši 27m3 smilšu… Patiesi, mūziķu rokām ļoti piemērots darbiņš.
1951. gada pavasarī talkas tika rīkotas Atpūtas dārzā (jaunāko ventspilnieku zināšanai – tagad to sauc par “Bērnu pilsētiņu”, un nekādas būtiskas kultūras aktivitātes šajā vietā nenotiek jau sen). Atpūtas dārzs kopš tā atklāšanas starpkaru periodā bija viena no visiecienītākajām ventspilnieku atpūtas vietām – tur notika koncerti, teātra izrādes, bērnu un jauniešu svētki, kā arī zaļumballes. Pat padomju vara neiedrošinājās pilsētai to atņemt. No marta līdz jūnijam Atpūtas dārzā strādāja simtiem talcinieku pilsētas tālaika dārznieka, pieredzes bagātā Rudža vadībā. Nolīdzināja celiņus, uzraka puķu dobes, salaboja estrādi, solus un deju grīdu.
1952. gadā pilsētas varas iestāžu uzmanība pievērsta Pils un Akmeņu ielas sadures vietai. Laukumu, kur 30. gadu beigās iekopa apstādījumus ar rožu un šķirnes ceriņu krūmiem, celiņiem un soliņiem, gatavoja “dižā latvju tautas dēla” Jāņa Fabriciusa statujas uzstādīšanai. Ap to laiku arī nomainīja ielas nosaukumu – nu tā kļuva par Fabriciusa ielu. Avīzē rakstīts, ka pieminekļa laukumā būšot kopti zālāji, iestādīti vairāki simti skaistu košumkrūmu, bet blakus bibliotēkai ierīkošot rotaļlaukumu bērniem ar smilšu kasti un atrakcijām (diemžēl nekas no minētā netika paveikts, atmiņā palicis tikai salauzītais asfalts un gaužām pieticīgs dzīvžodziņš, ko neapzinīgi pilsoņi pastāvīgi izbradāja).
1953. gada februārī un martā vietējā avīze aizpildīta vai vienīgi ar vēlēšanu materiāliem. Tālaika “vēlēšanas” ir, kā saka, temats ja ne nelielam stāstam, tad vismaz pamatīgam pētnieciskam avīžrakstam. Kaut vai tik ļoti kultivētā tendence ierasties vēlēšanu iecirknī pēc iespējas agrāk no rīta (naktī). “Brīvā Venta” rakstīja: “4. vēlēšanu iecirknī pirmie vēlētāji iedodas jau plkst. 2.00. Jautrā pulkā tie drūzmējas uzgaidāmās istabās un ar nepacietību gaida brīdi, kad varētu nobalsot par cilvēkiem, kuriem viņi uztic vadību pār pilsētas un apgabala jauncelsmes darbu.” Kā pilnīgs (bet laikmetam atbilstošs) kuriozs ir “BV” publicētais Liepājas 10. vēlēšanu iecirkņa paziņojums, ka “par deputāta kandidātu apgabala padomei balotējas lielais tautu vadonis un skolotājs biedrs Staļins”. Taču jau nākamajā avīzes numurā ir paziņojums par “lielā tautu vadoņa” slimību, bet vēl nākamajā – par viņa nāvi. Neprātīgās sērošanas vilnis pārņem nākamos laikraksta numurus, toskait papildinātus ar Ventspilī notikušo sēru gājienu pie attiecīgā pieminekļa, kur uzstādītais skaļrunis translēja gadsimta bēres no Maskavas.
16.04.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Atpūtas dārzs 20. gs. 50. gados. Lielā ģipša vāze ar ilgi ziedošām puķēm – neatņemams tālaika pilsētas apstādījumu atribūts. No personīgā arhīva
